Kutelīga situācija. Bija paredzēts patiesi interesants piedzīvojums, bez kura ceļojumu uz Jaunzēlandi nevarētu uzskatīt par pilnvērtīgu, – iespēja tuvāk iepazīt tās pamatiedzīvotāju maoru tradīcijas. Kā vakara nagla solīta haka – maoru spēka, lepnības un vienotības deja. Tā jau kļuvusi par Jaunzēlandes vizītkarti, daļēji pateicoties tās regbija valstsvienībai, kas šo diezgan biedējošo rituālu pretinieku priekšā izpilda pirms katras spēles. Otra nagla – hāngi – uz zemē ieraktiem uzkarsētiem akmeņiem pagatavots īpašs mielasts. Taču prātā bija palikusi doma, ka vēl pirms nepilniem divsimt gadiem eiropiešiem pašiem te būtu visas iespējas kļūt par maoru vakariņām.

Ja man bērnībā kāds pajautātu, kura ir pasaulē visbaisākā zeme, ļoti ticams, atbildētu, ka tā ir Jaunzēlande. Iemesls – izlasītais Žila Verna romāns “Kapteiņa Granta bērni”, ko vizuāli paspilgtināja arī pēc šīs grāmatas motīviem veidotā un tolaik televīzijā bieži demonstrētā daudzsēriju filma – Odesas un Bulgārijas “Boyan” kinostudiju kopdarbs. Franču rakstnieks tiek uzskatīts par fantastikas žanra aizsācēju, tomēr nereti savos romānos detalizēti aprakstījis arī reālus vēsturiskos notikumus. Kā zināms, “Kapteiņa Granta bērni” ir stāsts par skotu aristokrātiem, kuri noķertas haizivs vēderā atrod pudeli ar noslēpumainu zīmīti – tajā palīdzību lūdz avarējuša kuģa kapteinis, vārdā Harijs Grants. Problēma ir tā, ka sāļais jūras ūdens vēstules saturu ir daļēji izdzēsis, tāpēc nav skaidrs, kur nelaimīgo meklēt, tik vien, ka šī vieta atrodas uz 37. paralēles. Paļaujoties uz intuīciju, komanda dodas glābt avarējušos, un tas izvēršas par piedzīvojumu un briesmu pilnu ceļojumu apkārt pasaulei. Jaunzēlande ir viens no pēdējiem posmiem šajā ceļā, un viņi jau iepriekš nospriež, ka te labāk būtu nenonākt…