Pasaulē ir cilvēki, kurus arī mūsdienās sauc par filozofiem. Senajiem grieķiem tā bija cienījama nodarbe, jo viņi cilvēkos veidoja domāšanas pamatus, līdzīgi kā stiprus pamatus ieliek jebkurai nopietnai celtnei, taču viņi allaž nonāca konfliktā ar uzņēmīgiem un naudīgiem ļaudīm, kas negribēja tērēties tādiem niekiem kā dziļa domāšana. Cik vien es sevi atceros, padomju laikos filozofus bieži nicīgi apsaukāja par buržuāziskajiem pakalpiņiem. Viņi visos laikos ir uzrunājuši domātspējīgāko sabiedrības daļu. Šodien katram aizvien svarīgāks kļūst jautājums: "Vai tiešām es domāju vai arī manā vietā domā kādi citi un es tikai viņu domas atkārtoju?" Šie "citi" var nebūt cilvēki vai grāmatas, bet MI, ar kuru tik daudzi, it kā pieauguši cilvēki aizraujas un spēlējas kā bērni, nedomājot par sekām.