Daudzi cilvēki, īpaši vecāka gadagājuma, valstij uzticas krietni vairāk nekā privātajiem uzņēmumiem. 

Tam ir daudz iemeslu – gan pagājušā gadsimta 90. gadu mežonīgā un bieži arī blēdīgā kapitālisma radītā trauma, gan arī pirms tam daudzas desmitgades padomju režīmā, kad citas alternatīvas nemaz nebija. Tagad šī uzticība ir fundamentāli iedragāta.

Runa ir par diviem kiberincidentiem, kas pierādījuši, ka valsts un tai piederoši uzņēmumi pret tiem uzticētajiem datiem izturas nevērīgi un pavirši un nepilda arī likumdošanas uzliktos pienākumus veikt noteiktas darbības datu aizsardzībai. Šī gada 22.–26. jūnijā notika ielaušanās un plaša mēroga datu zādzība no "Latvijas valsts mežiem" (LVM), taču tā tieši neskāra vairumu iedzīvotāju – nolaupīti tika piekļuves dati un paroles dažādām LVM sistēmām un serveriem, meža inventarizācijas dati u.c. Toties augusta sākumā notikušais kiberuzbrukums Ceļu satiksmes drošības direkcijai (CSDD), kurā tika iegūti dati par 1,2 miljoniem privātpersonu un 200 tūkstošiem juridisko personu, ir daudz nopietnāks, jo noplūduši ir vārdi, uzvārdi, uzņēmumu nosaukumi, personas kodi vai uzņēmumu reģistrācijas numuri, adreses, šīm adresēm piesaistīto automašīnu markas un valsts numuri. Šie dati jau skar gandrīz katru Latvijas iedzīvotāju, jo tagad