2. septembris vēsturē un senās avīzēs. Jūrmalas līnijas jaunās stacijas

1926. gada 2. septembrī. Pirms 100 gadiem dzelzceļa pasažieriem bija visas iespējas izmēģināt jauno Rīgas jūrmalas līnijas staciju ērtības. 1. septembrī tika iesvētīta jaunā Asaru stacija, un ap šo laiku darbu tāpat sāka Babītes, tolaik pazīstamas arī kā Pūpes, stacija.

Abas tapa pēc Latvijas Dzelzceļu virsvaldē nodarbinātā arhitekta Pētera Federa projektiem. Cara laiku Asaru un Babītes koka staciju ēkas gāja bojā Pirmā pasaules kara laikā, līdzīgi daudzām Latvijā. 1924. gadā sākās staciju atjaunošana, kur starp prioritātēm noteica Siguldas, Vecumnieku, Gulbenes, Dzērbenes, Jumpravas, Eglaines stacijas un arī Asarus. Tas bija jautājums ne tikai par pasažieru ērtībām, bet arī dzelzceļnieku darba un dzīves apstākļiem, jo stacijās bieži izvietoja dienesta dzīvokļus un bija atzīts, ka staciju trūkums kopumā "mūsu saimnieciskai dzīvei nebūt nenāk par labu". Piemēram, Babītē pasažieriem vilcienus nācās gaidīt "tumšā un nehigiēniskā" pagaidu ēkā, bet Asaros līdz jaunas uzcelšanai izmantoja daļu no agrākās stacijas darbinieku mājas. Pusotrstāvu Babītes jaunā stacija vairāk bija paredzēta dzelzceļnieku mājokļiem – tajā izbūvēja četrus dzīvokļus ar virtuvēm, vienu divistabu un trīs vienistabas, bet Asaru stacija bija lepnāka un orientēta uz augošo pasažieru skaitu. Staciju cēla ar vasaras un ziemas daļu. Pēdējā ietilpa uzgaidāmā telpa, bufete ar virtuvi un pieliekamo, stacijas dežuranta istaba, reizē kase, stacijas priekšnieka kabinets. Arī otrajā stāvā bija istabas dienesta vajadzībām. Ierēķināja, ka uzgaidāmā telpā un zem nojumes pietiek vietas 400 cilvēkiem. Apkure notika ar krāsnīm, toties bija elektriskais apgaismojums. Babītes stacija izmaksāja 27 tūkstošus latu, Asaru – 37 tūkstošus latu. Nauda daļēji nāca no budžeta, daļēji tika ņemta kā kredīts.

Asaru stacijai izdevies līdz mūsdienām saglabāt sākotnējo izskatu un daļu iekšējā iekārtojuma, kamdēļ tai piešķirts aizsargājama reģiona nozīmes kultūras pieminekļa statuss. Babītes stacijai tā nelaimējās, jo tā cieta Otrajā pasaules karā un pēc tam tika atjaunota bez sākotnējās jumta torņveida izbūves. Jāpiebilst, ka 1926. gada novembrī darbu līnijā sāka arī Jaundubultu pieturas punkts. To bija izlūgušies iedzīvotāji un vasarnieki, kas sūdzējās, ka attālums starp Dubultu un Mellužu staciju ir pārāk liels.

Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem

"Latvija", 1926. gada 2. septembrī

Vēsturiski atradumi pie Jelgavas-Liepājas dzelzceļa būves. Kādus 35 km no Dobeles pie Zilā kalna, izdarot būves darbus, strādnieki uzrakuši cilvēka galvas kausu, kapli un veclaiku šķēpu. Pieminekļu komisija tagad uz atradumu vietu nosūtījusi arheologus lietpratējus. Izdarot tālākus izrakumus, tika atrasts cilvēka ģindenis, kuram ap rokām un ap stilbiem bij dzelzs riņķi, savienoti ar ķēdi. Turklāt tika atrasti vēl dzelzs ķēde, 1,5 pēdu liels krusts un dažas veclaiku bronzas saktas. Nākošā dienā atkal tika atrasts cilvēka ģindenis, kuram vienā pusē pie galvas zemē iecirsts cirvis, bet otrajā pusē šķēps, līdzīgs pirmajam atradumam. Ģindenim ap kaklu divi dzelzs riņķi. Visi šie atradumi uzrakti 3 pēdu dziļumā. Spriežot pēc arheoloģiskiem katalogiem un agrāk atrastiem šādiem priekšmetiem, atradumi 1300 gadus veci un atrastie cilvēku kauli – senlatviešu kareivju trūdu atliekas.