Var jau diskutēt, vai klimata pārmaiņas veicina cilvēks un liellopu "gāzes" vai Saules aktivitāte un citi neapturami dabas procesi, taču skaidrs ir, ka ledāja kušana ir pamatā baisajai šā gada 26. augustā notikušajai traģēdijai uz Nepālas un Tibetas robežas. 

Milzīgs blāķis iegāzās kalnu upē, un saceltā ūdens un dubļu straume noslaucīja visu savā ceļā kilometriem tālu, paņemot tūkstošiem dzīvību – ap 1000 atzīti par mirušiem, gandrīz pieci tūkstoši pazuduši, viņu vidū Latvijas pavalstnieki. 

"Loģika ir vienkārša – planētai kļūstot siltākai, sarūk ledāji un vairāk kūst sniegs. Mūžīgais sasalums, kas daļēji satur kopā kalnu nogāzes, sasilst, kūst un degradējas. Tāpēc būs vairāk zemes nogruvumu, iežu plūsmu, ledāju kušanas ūdeņu, ezeru izlaušanos un ledāju sabrukumu, jo klimata sasilšana galu galā padara nestabilu šo augstkalnu vidi," intervijā BBC brīdina Mobi Faruks Azams, speciālists no starpvaldību zinātniskās institūcijas "Starptautiskais integrētās kalnu attīstības centrs" (ICIMOD).

Bīstamais siltums

Zinātnieki jau gadiem ilgi runā par ledus un mūžīgā sasaluma kušanu Himalajos. Viens no ICIMOD šogad publicētajiem pētījumiem liecina, ka Hindukuša–Himalaju ledāji tagad zaudē apjomu divreiz straujāk nekā kopš 2000. gada.

Kūst par mūžīgo sasalumu dēvētā augsnes un iežu kārta, kas tūkstošiem gadu ilgi kalpojusi kā dabiska "līme" jeb kalnu cements, kas satur kopā nogāzes, sniegu un ledu. Himalajos tā dziļums ir no dažiem līdz pat 40 metriem. Šai masai atkūstot, pamatne zem ledājiem kļūst kustīga un nestabila, izraisot masīvo pamatnes iežu sabrukumu un ledāja nogruvumu.