1991. gada svelmainais augusts. Rakstnieces Annas Žīgures dienasgramatas fragmenti

Anna Žīgure (1948) – rakstniece, tulkotāja, diplomāte. Latvijas kultūrvēsturē nozīmīgas dzimtas pārstāve – rakstnieka, tulkotāja un Latvijas Leļļu teātra dibinātāja Jāņa Žīgura meita, dzejnieku Elzas Stērstes un Edvarta Virzas mazmeita, Pirmās atmodas laikmeta sabiedriskā darbinieka, advokāta un valodnieka Stērstu Andreja mazmazmeita.

Anna Žīgure tulkojusi vairāk nekā 20 grāmatu no igauņu, somu un ungāru valodas. Sarakstījusi triloģiju par latviešu bēgļiem "Viņi. Ceļā" (2009), "Viņi. Svešos pagalmos" (2012), "Viņi. Atkal ceļā" (2023). Starp pētnieciski literārajiem darbiem pieminami arī "Latvijas klusie varoņi" (kopā ar Pēteri Bolšaiti un Agnesi Lūsi) (2017), kā arī "Ziemeļzemes cēlā tauta: Somijas tēls latviešu presē 1822–1945" (2018) un "Mūsu tautas gaita. Latvijas vēstures mirkļi" (2019). Vairākas grāmatas tulkotas arī somiski un igauniski. Strādājusi Latvijas Rakstnieku savienībā, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas kļuvusi par atjaunotās Latvijas pirmo vēstnieci Somijā un Igaunijā.

"Lielās talkas" idejas autore, kuras ideja aizgūta no igauņiem, kas vides sakopšanu visas valsts mērogā pirmoreiz rīkoja 2008. gada maijā.

Kāda nozīme, pārdzīvojot nozīmīgus vēstures periodus, radošam cilvēkam ir būt kopā ar savu tautu?

A. Žīgure: Nevaru atbildēt citu vietā, turklāt neesmu pārliecināta, ka mani simtprocentīgi var nosaukt par radošu cilvēku. Pirms daudziem gadiem man kāds uzņēmējs Somijā teica, ka es esot savāds gadījums – kultūras cilvēks, kas stāv ar kājām uz zemes… Katrā ziņā man pašai vienmēr bijis svarīgi elpot vienu elpu ar mūsu tautu. Gan apdraudējuma laikos, gan mierīgos apstākļos. Ne jau vienīgi savas nabas kasīšanai cilvēkiem dots talants radīt ko jaunu.

Esmu vienmēr uzskatījusi, ka radoša cilvēka pienākums ir dot gara spēku citiem, likt domāt par pagātnes un nākotnes sakarībām un atbalstīt tos, kuri nedrošāki. Varbūt arī rādīt jaunu ceļu, kā to darījuši latviešu rakstnieki, zinātnieki, komponisti, mākslinieki kopš 19. gadsimta vidus un kas kulmināciju piedzīvoja pēc Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņām.

Manas paaudzes laikā piepildījums bija Latvijas neatkarības atjaunošana 21. augustā pirms 35 gadiem. Šīs dienas nozīme Latvijā ir nenovērtēta un netiek pietiekami atzīmēta. Tai vajadzētu piešķirt tādu pašu svinīgumu kā 1990. gada 4. maijam, jo tikai pēc 1991. gada augusta dramatiskajām dienām mūsu valstij pilnīgi atvērtas Eiropas un visas pasaules durvis.

Šodienas Latvijā radošu un plašā nozīmē izglītotu cilvēku loma valstī zaudējusi nozīmi un netiek pietiekami novērtēta – neraugoties uz to, ka vienīgi viņi spēj ģenerēt jaunas idejas. Palicis maz politiķu, kuri ieklausās, par ko domā un ko izdomājuši zinātnieki un rakstnieki, mūziķi un mākslinieki, ārsti, skolotāji, inženieri, citiem vārdiem sakot, vidusšķira, kas spēj noformulēt nākotnes redzējumu. Materiālo apstākļu ziņā šie cilvēki stāv uz zema pakāpiena, un "politiskā elite" lielākoties uz viņiem skatās no augšas, jo tur materiālā atkarībā. Šaura biznesa domāšana ir tuvredzīgas attīstības pazīme un nav derīga tautas ilglaicīgai attīstībai. Trīsdesmit piecos gados mūsu valstī radies daudz jaunu domu un ideju, kas nav atradušas pielietojumu, un tas ir žēl.

Toreiz Latvijā atgriezies no Sāmsalas. Reiz igauņu rakstnieks Jiri Tūliks, atbildot uz jautājumu, kā atšķiras salinieks no sauszemes iedzīvotāja, teica, ka saliniekam, augot un skatoties jūrā, nav robežu, bet uz sauszemes vienmēr ar tām jārēķinās…

Jiri Tūliks ar to domāja savu salu Abruku, kurai apkārt ir vien jūra, un varbūt arī citas salas, bet, manuprāt, arī, piemēram, Zemgales līdzenumā domām ir kur ieskrieties un pacelties padebešos. Tāpat arī uzkāpjot Vidzemes, Kurzemes vai Latgales pakalnā. Domām nav robežu – ja galvā domas vispār ir.

Kas tagad, pēc 35 gadiem, liekas kā nozīmīga puča "mācība"?

Sakarā ar 1991. gada augusta puču, manuprāt, ir jāpiedomā par divām lietām.

Pirmkārt, jebkurā brīdī var notikt kas negaidīts, un jādomā par to, lai šāds brīdis mūsu tautu nepārsteigtu nesagatavotu, kā tas notika 1940. gada vasarā. Šim nolūkam nepieciešami tālredzīgi valsts vadītāji.

Otrkārt, ja kaut šķirbiņā paveras durvis uz brīvību un neatkarību, tas uzreiz jāizmanto – arī tam vajadzīgi gudri, zinoši, vietējo un pasaules politiku pārzinoši, tālredzīgi cilvēki – tādi, kāda bija mūsu deputātu lielākā daļa gan 1990. gada 4. maijā, gan 1991. gada 21. augustā.

Ko dari pašlaik?

Jau vairākus gadus pētu materiālus un rakstu par savu vectēvu dzejnieku Edvartu Virzu. Salīdzinot ar grāmatu "Marselīne", kas iznāca pirms 20 gadiem un stāstīja par dzejnieces Elzas Stērstes dzīvi, šis bijis laikietilpīgs process, kas vēl turpinās. Turpat pusgadsimtu Virzas vārds bija dzimtenē aizliegts un viņa darbi barbariski iznīcināti, līdz ar to kādreiz tik nozīmīgā dzejnieka dzīve nav pietiekami pētīta. Vienīgais ir viņa paša stāstījums Kopoto rakstu pirmskara izdevumā, kas paspēja iznākt vēl pirms dzejnieka nāves. Ir arī pa dažādiem periodiskiem izdevumiem un grāmatām izkaisītas laikabiedru atmiņas. Savā ziņā tagad pienācis šādam darbam pateicīgs laiks, jo arhīvi atvēruši durvis un daudz ko var atrast internetā.

Virza ilgi bija ļoti nozīmīgs gan kā dzejnieks, gan kā viens no garaspēka devējiem tautai grūtos laikos – pavisam neiespējamā situācijā, kad frontes līnija turpat divus gadus dalīja Latvijas teritoriju. Triju dzejnieku – Kārļa Skalbes, Edvarta Virzas un Jāņa Akurātera lomu – Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņu laikā ģenerālis Balodis ir salīdzinājis ar veselas divīzijas spēku.

Viņš bija reizē monumentāla un pretrunīga personība, kura dzīve un darbs mūsu kultūras ainā joprojām izskatās izbalējis.