Sestdien, 29. augustā, Valmieras teātra Jaunajā zālē Eiropas pirmizrādi piedzīvos britu dramaturģes Keitas Atvelas pirms trim gadiem sarakstītā luga "Big Data", kas Latvijā būs redzama ar nosaukumu "Tīkli". Valmieras teātra 104. sezonas, kuras virstēma ir veltīta tēmām par varu un brīvību, otro pirmizrādi kopā ar kolēģiem no Lielbritānijas un Latvijas veido Londonā dzimušais britu režisors Džefs Džeimss. Latvijā režisors nav pirmoreiz – 2024. gadā Dailes teātrī tika iestudēts "Wintera stāsts". Lomās – Aigars Apinis, Mārtiņš Liepa, Inese Pudža, Artis Jančevskis, Sandis Runge, Tālivaldis Lasmanis, Baiba Valante.
"Viss sākas ar M – visnoderīgāko palīgu, kādu tu jebkad esi sastapis. Viņš organizēs tavu dienasgrāmatu, tavu jauno darbu, pat tavu seksuālo dzīvi. Vienīgais āķis – tiklīdz M ienāk tavā dzīvē, viņš to nekad nepamet. Un viņš vēlas zināt par tevi pilnīgi visu. M ir viedtālrunis, kas mums visiem ir kabatā: priekšmets, kas ļauj pasaules lielākajām kompānijām izsekot katru mūsu soli un pelnīt miljardus no mūsu datiem; priekšmets, kurā mēs pavadām arvien vairāk laika, bieži pat vairāk nekā ar saviem tuvākajiem," vēsta iestudējuma pieteikums.
"Es šo lugu izjūtu kā melno komēdiju. Keitas Atvelas spēcīgā luga ir asprātīga un dzēlīga satīra par mūsu toksiskajām attiecībām ar viedtālruņiem," saka režisors Džefs Džeimss. "Mēs kļūstam arvien atkarīgāki no šīm tehnoloģijām, un tās pieprasa arvien augstāku cenu."
Lai gan dzīvojam tehnoloģiju uzvaras gājiena laikmetā, režisors tomēr uzsver teātra būtisko lomu un nozīmi šodien: "Mēs dzīvojam sabiedrībā, kur cilvēki kļūst aizvien vairāk izolēti, cilvēki dzīvo savos "burbuļos". Teātrī mēs varam pieredzēt, ka simtiem cilvēku sanāk kopā, ir saistīti cits ar citu un piedzīvo vienu un to pašu pieredzi. Tas šodien ir pat svarīgāk nekā pirms tūkstoš gadiem."
"Kultūrzīmes" uz sarunu aicināja vienu no izrādes dalībniekiem – aktieri Aigaru Apini.

Kā jūs jūtaties, strādājot kopā ar britu režisoru Džefu Džeimsu?
A. Apinis: Viss notiek diezgan mierīgi, raiti un pat ierasti, jo Latvijas teātros reti kurš režisors strādā tikai vienai trupai. Turklāt katrs strādā arī citādi, līdz ar to jau pierasts pie dažādu iestudējumu stila. Laikam gan vienīgais, kas šoreiz neparastāk, ir zināma valodas barjera, jo būtiski saprasties precīzi.
Kādas jums pašam ir attiecības ar mākslīgo intelektu, vai esat viens no tiem, kam šīs izrādes stāsts ir arī personīgi tuvs, varbūt arī esat ievilkts tā tīklā? Izrādes varoņi gan "nolemj stāties pretī mūsdienu tehnoloģiju ietekmei un veidot paši savu, pārsteidzošu dzīves ceļu".
Mākslīgo intelektu, protams, izmantoju, tomēr nevaru teikt, ka ar to drausmīgi daudz aizrautos. Nekādā gadījumā neesmu tā pretinieks, bet šim mākslīgajam intelektam arī akli neticu, jo saprotu, ka tā gudrība nav absolūta, tiesa, pāris lietas tajā sameklēt un atrast krietni ietaupa manu laiku. Mākslīgā intelekta izmantošanu tik tiešām neuzskatu par savu vājo posmu, sevī neesmu izjutis pat kādas pazīmes iespējamai atkarībai no telefona vai citām viedierīcēm. Tiesa, mūsdienās šā fenomena līdzpastāvēšanu cilvēka dzīvē, protams, noliegt nevar, mākslīgais intelekts, dzīve viedierīcēs laikam gan ir būtiska, ja ne pati būtiskākā šā laika iezīme.
Vasarās gan būtu iespēja nevis pavadīt laiku ar viedierīcēm, bet klātienē būt svētku pārpilnos pasākumos. Kādu saredzat teātra lomu pēdējo mēnešu tik ļoti daudzpusīgajā Latvijas kultūras piedāvājumā? Ar ko teātra skatuves dotais atšķiras no citiem?
20.4 °C






































































































































































































































































