Kas notika pēc tam. No izdzīvošanas līdz restartam — Murjāņi meklē savu nākotni

Pirms diviem gadiem rudenī pār Murjāņu Sporta ģimnāziju (MSĢ) savilkās tumši mākoņi.

Skolai pietrūka naudas ikdienas darbības nodrošināšanai, bet publiskajā telpā arvien skaļāk tika uzdots jautājums – vai pirms vairāk nekā 60 gadiem radītais sporta internāts joprojām ir modelis, kas Latvijai vajadzīgs 21. gadsimtā? Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) toreiz solīja sagatavot MSĢ vidēja termiņa attīstības stratēģiju. Ir pagājuši gandrīz divi gadi, Murjāņi nav slēgti, sportiskie rezultāti ir, audzēkņi joprojām grib šeit mācīties, taču vecās problēmas nav pazudušas. Tāpat kā atbildes uz jautājumu – kādiem Murjāņiem būt nākotnē?

Kas notika?

2024. gada septembrī kļuva zināms, ka MSĢ līdz gada beigām pietrūkst vairāk nekā 170 tūkstošu eiro. Papildu nauda bija nepieciešama pavisam ikdienišķām lietām – ēdināšanai, energoresursiem un citiem uzturēšanas izdevumiem, jo šīm vajadzībām finansējums, par spīti inflācijai, nebija mainījies gadiem. Decembrī valdība skolai piešķīra 172 759 eiro, lai tā varētu pabeigt mācību gadu. Vienlaikus IZM solīja ne tikai kārtējo reizi aizlāpīt finanšu caurumu, bet rast risinājumu, kā skolai būtu jāattīstās nākotnē un vai tā vispār mūslaiku apstākļos ir vajadzīga.

Ministrijas Sporta departaments "Latvijas Avīzi" informēja, ka solītais stratēģiskais plāns ir pabeigts. Tas 2025. gada 17. jūnijā prezentēts Saeimas Sporta apakškomisijā un saņēmis tās atbalstu, pēc kura sākta plāna īstenošana. Tomēr skaidras atbildes, kāda Murjāņu sporta skola būs, piemēram, 2030. gadā, joprojām nav.

Ministrija pašlaik vērtē divus attīstības variantus. Viens paredz MSĢ pakāpeniski pārveidot par augstu sasniegumu sporta jeb ekselences centru. Otrs – saglabāt sporta ģimnāzijas modeli, papildinot to ar jauniem sporta veidiem un ieguldot infrastruktūrā.

Jaunajiem sportistiem ir pieejama mūsdienu prasībām atbilstoša trenažieru zāle.

Foto: Gints Narogs / Latvijas Mediji

"Bērnus nevajag mānīt"

Tikmēr Murjāņos dzīve turpinās. Kad viesojos skolā neilgi pirms Zinību dienas, bija vērojama darbinieku rosība, gatavojoties skolēnu uzņemšanai. MSĢ direktors Sergejs Čevers izrāda gan sporta zāli ar bēdīgi slaveno iebrukušo handbola grīdu (to tuvākā nākotnē atjaunošot), gan mūsdienu prasībām atbilstošu trenažieru zāli, izremontētas mācību klases un skolēnu kopmītņu korpusu ar istabiņām, kuras jaunieši paši iekārtojuši pēc savas gaumes. Uz veco volejbola zāli viņš mani gan neved, tas tomēr esot "pārāk nodzīvots pasākums".

Pēc viņa teiktā, pārmaiņas skolā sākušās vēl pirms minētās krīzes, kad skolas vadība pati analizējusi visu sistēmu – struktūrvienības, treneru darbu, audzēkņu skaitu un sportiskos rezultātus. Priekšlikumi IZM Sporta departamentam iesniegti jau 2023. gada maijā. Galvenais jautājums bijis skarbs: vai esošā sistēma joprojām izpilda MSĢ pamatuzdevumu – sagatavot Latvijas izlašu rezerves olimpiskajos sporta veidos?

Čevers nepiekrīt tiem, kuri apgalvo, ka Murjāņi šo misiju vairs nepilda. Skolas audzēkņi un absolventi joprojām nonāk Latvijas izlasēs vieglatlētikā, volejbolā, handbolā, riteņbraukšanā, kamaniņu sportā un citos sporta veidos. "Varbūt kādam liekas, ka sportiskie rezultāti nav tādi. Bet, ja šo rezultātu nebūtu arī tik smagā periodā, tad gan mums būtu jādomā – vai nu maināmies, vai taisām ciet. Skolu nevajag mocīt un bērnus nevajag mānīt," saka Čevers.

Pirmais lielais un sāpīgais lēmums jau pieņemts – no 20. augusta pārtraukta MSĢ Jūrmalas teritoriālās struktūrvienības darbība. 

Slēgšanas brīdī tajā bija palikuši tikai desmit audzēkņi, taču MSĢ bija jāuztur ēkas, jānodrošina treneri, pedagogi, mācību process, loģistika un inventārs. Čevers lēš, ka pilns šīs reorganizācijas finansiālais efekts ilgākā laikā varētu pietuvoties pusmiljonam eiro. Aptuveni 270 tūkstošus eiro veidojuši uzturēšanas izdevumi, vairāk nekā 100 tūkstošus eiro – treneru atalgojums, kam vēl jāpieskaita pedagogu algas, inventārs, remonti un citas izmaksas.

Lēmums nebija tikai par naudu. Airēšana Murjāņu sistēmā pastāvējusi gadu desmitiem, un līdz aptuveni 2010. gadam rezultāti vēl bijuši konkurētspējīgi. Vēlāk problēmas kļuvušas arvien redzamākas. Viena no tām dārgais inventārs. Čevers min, ka moderna vieninieka laiva var maksāt ap 14 tūkstošiem eiro. "Mums izdzīvošanas uzdevums bija, lai bērniem būtu silti, lai viņi būtu paēduši, lai varētu mācīties un trenēties. Inventāram naudas vairs nepietika." Jau 2023. gada izvērtējumā airēšanai un smaiļošanai tika dots laiks rezultātu uzlabošanai, bet tagad nonākts līdz pirmajam ļoti redzamajam reorganizācijas solim.

Direktors: Mans uzdevums ir izdzīvot

No malas Murjāņu finansējums izskatās iespaidīgi. 2026. gadā MSĢ budžetā paredzēti 2 933 343 eiro, gadu iepriekš bija nedaudz mazāk. Tieši šie gandrīz trīs miljoni regulāri kļūst par argumentu diskusijās, vai vienas sporta ģimnāzijas uzturēšana valstij nav pārāk dārga. Čevers pret šādu vienkāršotu matemātiku iebilst. No 2026. gada nepilnu trīs miljonu budžeta gandrīz trīs ceturtdaļas finansējuma aiziet algām un ar tām saistītajiem izdevumiem. Savukārt preču un pakalpojumu finansējums, pēc direktora teiktā, gadiem nav audzis līdzi reālajām izmaksām. Problēmu var raksturot vienkārši – vecā budžeta iespējas sastapušās ar šodienas cenām. 2024. gadā vien ēdināšanai papildus vajadzēja vairāk nekā 67 tūkstošus eiro, bet energoresursiem – vairāk nekā 74 tūkstošus. Tādēļ iepriekšējie gadi pārvērtušies par nemitīgu lāpīšanos.

"Reāli es esmu krīzes menedžeris. Mans uzdevums ir izdzīvot," atzīst Čevers, jo skolas bāzes finansējums nav palielināts kopš 2014. gada. Direktors cer, ka pēc pašreizējās reorganizācijas ikdienas funkciju nodrošināšanai šādas ārkārtas naudas nākamajos gados vairs nevajadzēs. Taču paliek kāds neprognozējams aspekts – vecās ēkas. "Mēs nezinām, kurā brīdī un kas pārplīsīs," saka skolas vadītājs.

Čevers lēš, ka MSĢ infrastruktūras sakārtošanai līdz mūsdienīgam līmenim vajadzētu aptuveni piecus līdz septiņus miljonus eiro. Tā ir direktora aplēse, nevis apstiprināta valsts investīciju programma. 

Dienesta viesnīcas renovācijai vien, pēc viņa vērtējuma, varētu būt nepieciešami ap trim miljoniem. Jāsiltina pamati, jāatjauno sporta zāļu bloks un apkures sistēma. Pašreizējā apkures sistēma ir aptuveni 60 gadus veca un izbūvēta kā viena kopēja ķēde. Ja kaut kas notiek vienā vietā, atsevišķu ēku vai sistēmas posmu vienkārši atslēgt nevar. "Tie ir mājasdarbi, kas gadu gaitā nav izdarīti. Tā ir tā knapināšanās."

No 2020. līdz 2022. gadam MSĢ saņēma papildu finansējumu remontiem. Tika atjaunots mācību korpuss, stadions, vairākas inženiertehniskās sistēmas. Čevers uzsver – tas, kas toreiz sakārtots, pašlaik problēmas nerada. "Ja katru gadu infrastruktūrai būtu bijuši kaut 30 vai 40 tūkstoši, mēs šobrīd būtu ļoti tālu tikuši. Tagad ir izveidojusies plaisa – vecā infrastruktūra turpina nolietoties. Neliekuļosim, bet Murjāņi šobrīd nav 21. gadsimta sporta skola," par infrastruktūru saka MSĢ direktors.

Viena no skolēnu kopmītņu istabiņām. Jaunieši ar vecāku palīdzību tās var iekārtot, kā vēlas, un plakātus no sienām tur arī neviens nerauj nost.

Foto: Gints Narogs / Latvijas Mediji

Murjāņos – 130 audzēkņi

Cik bērnu īsti ir Murjāņos? Šajā mācību gadā uz vietas skolā mācīsies un divas reizes dienā trenēsies 130 audzēkņi, bet kopumā MSĢ struktūrās (bērnu un jauniešu kamaniņu sporta skolā Siguldā, specializētajā airēšanas sporta skolā Lielupē) ir vairāk nekā 300 izglītojamo. Maldīgs esot arī priekšstats, ka uz Murjāņiem jau vairs neviens mūsdienīgs jaunietis nevēlas doties. Pēc Čevera teiktā, šā gada uzņemšanā pieteikušies vairāk nekā 60 jauniešu, bet uzņemti 37–38. Atsevišķās grupās konkurence sasniegusi aptuveni vidēji 2,5–3 pretendentus uz vienu vietu. Čevers uzsver, ka skola arī nevēlas aizpildīt vietas ar jebkuru bērnu, kuram vienkārši patīk sports. "Ir tādi pieteikumi – man patīk pagalmā spēlēt bumbu, varbūt es varētu būt volejbolists. Nē. Mēs šādiem bērniem atsakām. Mūsu uzdevums ir gatavot rezerves Latvijas izlasēm."

Bet cik no jaunajiem sportistiem, kuros valsts gadiem iegulda naudu, pēc Murjāņu absolvēšanas patiešām sasniedz pieaugušo eliti? Te sākas lielas problēmas, kas jārisina valstiskā līmenī, ne tikai Murjāņu kontekstā. MSĢ galvenais uzdevums ir sagatavot sportistu līdz 18–19 gadu vecumam. Junioru līmenī daudzos sporta veidos rezultāti ir labi, un, ja tobrīd jau esi pieaugušo izlases līmenī, tad ir daudz lielākas iespējas turpināt. Ja līdz tam pietrūkst, sākas pārejas posms, kurā nepieciešama nauda dzīvošanai, treniņiem un sacensībām. "Ja tai laipiņai tiec pāri, tad viss aiziet. Diemžēl atsevišķos sporta veidos tās laipiņas nav."

Emīlija: Nevaru iedomāties sevi citā skolā

Par Murjāņu nepieciešamību var diskutēt ministrijās un federāciju kabinetos, taču pavisam citādi skola izskatās no pašu audzēkņu skatpunkta. Vieglatlēte Emīlija Brauna šoruden sāk 11. klasi. Šī vasara viņai kļuva par līdz šim nozīmīgāko sportistes karjerā, jo Eiropas U–18 čempionātā izcīnīta sudraba medaļa tāllēkšanā. Emīlija nāk no Jelgavas un Murjāņu izvēlē sava loma bijusi ģimenes vēsturei – te savulaik mācījies viņas tēvs –, taču viens no galvenajiem argumentiem bijis treneris, pie kura viņa vēlējusies trenēties.

"Skolotāji ļoti nāk pretī un saprot sportistus. Te viss ir tā savstarpēji saistīts – kā viena liela ģimene. Parastā skolā savienot mācības ar nopietnu treniņu procesu, nometnēm un sacensībām būtu daudz sarežģītāk.

Murjāņos skolotāji zina, kā dzīvo sportists, rēķinās ar prombūtni un ļauj nokavētos darbus izpildīt vēlāk," "Latvijas Avīzei" teic jaunā tāllēcēja. Mācību programma gan nav vienkāršota – jāapgūst tas pats saturs kā citās skolās.

Vai līdzīga iespēja Rīgā vai Jelgavā nebūtu ērtāka? "Varbūt kaut kas tuvāk mājām būtu labāk, bet man Murjāņos patīk. Es sevi nevaru iedomāties citā skolā," godīgi atzīst Brauna. Sadzīves apstākļus viņa vērtē kā pieņemamus, kas noteikti netraucē labsajūtai. Emīlijas nākamais lielais mērķis ir U–20 Eiropas čempionāts, un uz jautājumu, vai viņa sevi nākotnē redz lielajā sportā, atbilde ir nepārprotama – jā.

Sportā viss ir, bažas rada skolotāji

Līdzīgu izvēli izdarījusi jaunā diska metēja Mija Mūrniece no Neretas. Viņas mamma Jolanta Albrehta uzsver – meitu uz Murjāņiem neviens nav spiedis. "Es viņu nekur nebīdīju, vienkārši iedevu informāciju, ka tāda skola ir, un viņa pati izlēma, ka uz devīto klasi grib iet uz Murjāņiem." Mija ar izvēli esot apmierināta. Viņai patīk skola, dzīvošana un, pats galvenais, iespēja ikdienā nopietni trenēties. Vieglatlētikas metēji šajā ziņā atrodas labākā situācijā nekā vairāku citu MSĢ sporta veidu pārstāvji. "Viņiem ir viss, ko vajag. Saistībā ar vieglatlētiku un mešanas disciplīnām nav nekādu klupšanas akmeņu, kas traucētu trenēties," saka Albrehta. Ģimene pozitīvi vērtē arī bezmaksas ēdināšanu un dzīves apstākļus.

Taču ir cita problēma – pedagogu trūkums. Miju interesē vidusskolas mācību virziens ar bioloģiju, ķīmiju un fiziku, tāpēc ģimenei būtiski, vai pēc pāris gadiem MSĢ spēs nodrošināt kvalificētus pedagogus visos nepieciešamajos priekšmetos.

Arī Čevers atzīst – pedagogu trūkums kļūst par arvien lielāku problēmu. Valsts skola nevar piedāvāt tādas pašvaldību piemaksas, kādas pedagogiem pieejamas atsevišķās citās skolās, nav arī veselības apdrošināšanas. Turklāt daudziem skolotājiem uz Murjāņiem jābrauc no citām pilsētām. Savulaik līdzās skolai dzīvoja pedagogi, treneri, mediķi un tehniskais personāls. Pēc deviņdesmito gadu privatizācijas šī priekšrocība pazuda.

Čevers lēš, ka viena audzēkņa uzturēšana MSĢ valstij izmaksā aptuveni 8–10 tūkstošus eiro gadā. 

Šis ir direktora aprēķins, kurā viņš ieskaita dzīvošanu, ēdināšanu, izglītību, treneru algas, transportu un citus izdevumus. Palīdz arī vecāki. Pēc Čevera teiktā, aptuveni 50–60 procenti regulāri ziedo ap 30 eiro mēnesī. Nauda paliek konkrētās sporta nodaļas rīcībā un tiek izmantota sacensībām, transportam, formām, dalības maksām vai citām vajadzībām. "Paldies vecākiem par to. Tā nauda neaiziet kaut kur direktoram. Tā paliek konkrētajai nodaļai, un nodaļa pati lemj, kam to izmantot."

Savulaik apspriests arī obligāts aptuveni 70 eiro vecāku līdzmaksājums. Pēc Čevera aprēķina, tas dotu skolai ap 100 tūkstošiem eiro gadā. Taču šāds modelis nav ieviests.

Nākotne nav skaidra

Pēc Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta sniegtās informācijas, 2024. gadā tieši sporta darbam – nometnēm, sporta zāļu īrei, dalības maksām, komandējumiem un citām līdzīgām vajadzībām – tika novirzīti nepilni 132 tūkstoši eiro. Pērn šim mērķim bija paredzēti 77 580 eiro. Medicīnas izdevumi šajās summās nav ieskaitīti. Uz gandrīz trīs miljonu kopējā budžeta fona tie ir tikai daži procenti.

Protams, tas nenozīmē, ka pārējai naudai ar sportu nav nekāda sakara – budžetā ir treneru algas, ēdināšana, dzīvošana, izglītība un infrastruktūra, bez kuras sporta process arī nebūtu iespējams. Tomēr proporcija labi parāda problēmu: iestāde, kuras galvenais uzdevums ir sagatavot Latvijas izlašu rezerves, ļoti lielu daļu naudas patērē pašas sistēmas uzturēšanai. Tieši šo proporciju IZM grib mainīt un reorganizācijā atbrīvoto naudu vairāk novirzīt sporta procesam. Un tieši te sākas principiālais strīds sporta sabiedrībā (skat. viedokļus).

Atgriežoties 2024. gada rudenī, jautājums bija vienkāršs: vai Murjāņiem ir nākotne? Divus gadus vēlāk atbilde ir – jā, bet vēl nav līdz galam skaidrs, kāda.

Skola nav sabrukusi. Nauda gada pabeigšanai tika atrasta gan 2024., gan vēlreiz 2025. gadā. Stratēģiskais plāns ir sagatavots. Sākta struktūras optimizācija un slēgta neefektīvā Jūrmalas struktūrvienība. Sportiskā jēga arī nav pazudusi. 

Emīlijas Braunas Eiropas sudrabs ir tikai viens no piemēriem, ka Murjāņos joprojām aug starptautiski konkurētspējīgi jaunie sportisti. 

Saraksts veidojas garš – MSĢ absolvents handbolists Valdis Kalniņš tiek saukts par Latvijas handbola nākamo cerību, Eiropas čempionātā volejbolā šoruden spēlē daudzi murjānieši, bet kamaniņu braukšanas izlase vispār ir Murjāņu veiksmes stāsts. Jauniešiem tā ir iespēja, un Sergejs Čevers pats šo izvēli formulē daudz personiskāk. Viņš savulaik Murjāņos nonāca kā puisis no laukiem un pats mēģināja izlauzties lielajā sportā. "Es pats Murjāņos atnācu no laukiem, praktiski no nekurienes. Murjāņi mani izcēla. Tas ir viens no tramplīniem dzīvē – jautājums tikai, vai pēc tam aizlido pareizajā virzienā."

Skolas vēsture laika griežos

• Murjāņu sporta ģimnāzija, kuru sākotnēji dēvēja par Murjāņu sporta internātskolu, dibināta 1965. gada 1. septembrī. 1991. gadā nosaukta par Murjāņu Sporta koledžu, 1992. gadā – Murjāņu sporta ģimnāziju.
• Sporta veidi Murjāņos:

• 1965. gadā skolā darbojās divi sporta veidi – vieglatlētikas un volejbola nodaļa.

• 1974. gadā atvērta riteņbraukšanas nodaļa.

• 1976. gadā atvērta Jūrmalas filiāle Dubultos ar brīvās, klasiskās cīņas un handbola nodaļu.

• 1977. gadā atvērta kamaniņu braukšanas un handbola nodaļa.

• 1978. gada vasarā uzbūvēta Murjāņu kamaniņu trase, un 1978. gada 1. septembrī tā tika iemēģināta pirmajās sacensībās kamaniņu braukšanā.

• 1980. gadā Jūrmalas filiālē ienāk jauns sporta veids – airēšana, bet gadu vēlāk arī smaiļošana un kanoe airēšana.

Vienīgā alternatīva – restarts vai beigts zirgs?

• Latvijas Riteņbraukšanas federācijas ģenerālsekretārs Toms Markss uzskata, ka Murjāņu atrašanās vieta riteņbraukšanai ir gandrīz ideāla – blakus Sigulda, apkārtnē daudz dažādu ceļu un piemērots reljefs. Taču perspektīvos jauniešus un viņu vecākus kļūstot arvien grūtāk pārliecināt doties uz Murjāņiem. Riteņbraukšanā pēdējais ritenis Murjāņos ir pirkts 2000. gadā, un praktiski viss inventārs ir pašu vecāku gādāts. Kamēr alternatīvas nav, federācija iestājas par Murjāņu saglabāšanu. Taču valstij beidzot jāpasaka, ko tā ar šo vietu grib darīt. "Es nesaku, ka Murjāņos viss ir slikti. Tā nav. Bet restarts prasās, jo ilgtermiņā tā turpināt nav nopietni," atzīst Markss.
• Tikmēr Latvijas Vieglatlētikas savienības prezidents Dmitrijs Miļkevičs norāda, ka daudziem Murjāņi ir vienīgā iespēja. Viņaprāt, Latvijā nav otras vietas, kur jaunais sportists vienuviet varētu dzīvot, mācīties un trenēties divas reizes dienā. Vieglatlētikā īpaši svarīgi ir treneri. Tieši viņi ir magnēts, kura dēļ perspektīvie jaunieši izvēlas Murjāņus. "Teikt, ka dzīvot mežā ir stulbi un nepareizi, arī nevar. Ja jaunietim laukos nav infrastruktūras, Murjāņi viņam var būt vienīgā alternatīva. Tur viņš ir paēdis, nodarbināts un divas reizes dienā trenējas," uzskata Miļkevičs, reizē atzīstot, ka sporta pasaule aizgājusi uz priekšu, kamēr Murjāņi dzīvo vēsturē. "Skola ir, mēs vēsturiski turpinām dzīvot kā agrāk, bet sports attīstās. Attīstās zinātne, atjaunošanās metodes, rehabilitācija. Tur mēs laikmetam īsti līdzi neejam." Te gan ir laba ziņa, sākot ar šo mācību gadu, MSĢ beidzot izdevies piesaistīt fizioterapeitu.
• Visradikālāk situāciju vērtē Latvijas Sporta federāciju padomes valdes priekšsēdētājs Vladimirs Šteinbergs. Viņš apšauba nevis Murjāņu nepieciešamību, bet pašu finansēšanas filozofiju. "Tas absolūti nav pareizi, ka no sporta budžeta maksā matemātikas, latviešu valodas vai vēstures skolotājiem. Tā lielā mērā ir sociālā funkcija caur sportu." Šteinbergs piedāvā citu modeli. Sportam paredzēto naudu varētu sadalīt augstas klases programmām jau esošajās bāzēs – kamaniņu sportam Siguldā, vieglatlētikai Rīgā, citiem sporta veidiem Valmierā, Liepājā, Ventspilī, Jelgavā vai citviet. "Ja Viktors Lācis to pašu algu varētu saņemt Rīgā, viņš taču nebrauktu katru dienu uz Murjāņiem. Viņš strādātu kvalitatīvos apstākļos Daugavas manēžā," uzskata LSFP vadītājs. Tomēr arī Šteinbergs nesaka, ka Murjāņi vienkārši jālikvidē. "Es uz MSĢ skatos kā uz iespēju. Nevis to beigto zirgu vienkārši nomest malā, bet uz tā pamata izveidot jaunu, strādājošu sistēmu."

Murjāņu sporta ģimnāzijas slavas zāle – pie ieejas saraksts ar olimpiskajiem medaļniekiem, skolas absolventiem. Tiesa, plāksnē trūkst pēdējo laiku panākumu.

Foto: Gints Narogs / Latvijas Mediji

Murjānieši olimpiskajās spēlēs

Kopš 1992. gada olimpiskajās spēlēs Latviju pārstāvējuši gandrīz 100 murjānieši

Medaļnieki

Jānis Ķipurs – zelts un bronza bobslejā 1988. gadā Kalgari

Raimonds Vilde – sudrabs volejbolā 1988. gadā Seulā

Dainis Ozols – bronza šosejas riteņbraukšanā 1992. gadā Barselonā

Aigars Fadejevs – sudrabs soļošanā 2000. gadā Sidnejā

Mārtiņš Rubenis – bronza kamaniņu braukšanā 2006. gadā Turīnā

Ainārs Kovals – sudrabs šķēpmešanā 2008. gadā Pekinā

Andris un Juris Šici – sudraba medaļa un divas bronzas godalgas kamaniņu braukšanā 2010. gadā Vankūverā un 2014. gadā Sočos

Jānis Šmēdiņš – bronzas medaļa pludmales volejbolā 2012. gadā Londonā

Oskars Melbārdis – zelta medaļa un divas bronzas medaļas bobslejā 2014. gadā Sočos un 2018. gadā Phjenčanā

Elīza Tīruma – divas bronzas medaļas kamaniņu braukšanā 2014. gadā Sočos un 2022. gadā Pekinā

Mārtiņš Bots un Roberts Plūme – bronzas medaļa kamaniņu braukšanā 2022. gadā Pekinā

Kristers Aparjods – bronzas medaļa kamaniņu braukšanā 2022. gadā Pekinā

Elīna Bota – sudraba medaļa kamaniņu braukšanā 2026. gadā Milānā un Kortīnā

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".

 

MAF 2025

Foto: #sif_maf2025

#SIF_MAF2025

#kasnotikapectam