Palikt vai atgriezties? Kā bērnu izglītība maina ārzemēs dzīvojošo latviešu plānus

Skolas laikam tuvojoties, latvieši visā pasaulē uzdod jautājumu, kur mācīt bērnu. Latviešu valodas skolotāja Dienvidsomijas Ūsimā reģionā Elva Kreijčī studiju kvalifikācijas darbā ir pētījusi Somijā dzīvojošo latviešu ģimeņu valodas politiku un zina stāstīt, ka valodas saglabāšanas iespējas ir svarīgas praktiski visiem vecākiem.

2021. gadā Elva sāka mācīt latviešu valodu 12 bērniem Vantā pilsētā Ūsimā reģionā un stāsta, ka katrā pašvaldībā ir noteikts savs minimālais skolēnu skaits, lai etniskā mantojuma grupa varētu pastāvēt: šogad Helsinkos latviešu valodu apgūs pieci skolēni, bet turpat kaimiņos Espoo – 10 bērni. Vantā grupa gan ir izjukusi, jo skolēni ir pārcēlušies uz citām pašvaldībām.

Elva Krejčī māca latviešu valodu arī Eiropas skolā Helsinkos, kur šogad no sešiem ir palikuši četri skolēni: viens atgriezies Latvijā, otrs pabeidzis vidusskolu. Vismaz seši Elvas skolēni ir atgriezušies Latvijā.

Izvēlas palikt... ar domām par Latviju

Triju bērnu mamma Sintija Dutka no Rovaniemi (jā, tā ir tā pilsēta Somijā, kur dzīvo Ziemassvētku vecītis) stāsta, ka savulaik domājusi par to, vai un kā no Somijas nodrošināt mācības arī Latvijā. "Es taču izgāju mazas apmācības un varētu vadīt, piemēram, valodas grupiņas šeit Somijā." Sintija stāsta par paziņām, kuru bērni paralēli mācībām Somijā attālināti pildīja arī Latvijas pirmo klašu uzdevumus un tad pavasarī agrāk brauca uz Latviju kārtot kontroldarbus, lai tiktu uz nākamo klasi. "Bet, ja godīgi, tad mana uzticība Somijas izglītībai un bērnu izaugsmei ir bijusi gana liela. Neesmu izjutusi kādu vajadzību bērniem tikt tieši Latvijas skolās," Sintija beigās rezumē.

Savukārt profesionāla vijolniece, divu bērnu mamma Austra pēc 12 gadiem Somijā tagad dzīvo Argentīnā un stāsta, ka Latvijā bērnu izglītības dēļ mēdz atgriezties klasiskie mūziķi, jo "Emīla Dārziņa mūzikas skola, kuru pabeidzu, ir ļoti stipra, lai labi sagatavotu viņu bērnus profesionālām mūziķu karjerām".

"Latvijā ir ļoti labi, ja ir nauda"

Ārste Evita, inženieris Roberts un viņu pirmsskolas vecuma bērns atgriezās Latvijā pirms gada: "Mēs sapratām, ka eventuāli mēs gribam būt Latvijā. Galvenais iemesls bija atgriezties pirms skolas sākuma, un šis bija pēdējais brīdis. Mēs jau sen ļoti gribējām uz Latviju, bet īsti nebija iespējas, jo man bija jāpabeidz rezidentūra." Ģimenei izdevās sakārtot visu tā, lai varētu atļauties pārcelties atpakaļ uz Latviju. Šī ģimene dzīvi Latvijā var atļauties, jo Evita ir ārste, kura reizi mēnesī brauc piestrādāt uz Somiju.

"Mums izdevās ieķepuroties ļoti labā bērnudārzā. Pulciņi ir un visādas aktivitātes, kādu Somijas bērnudārzos vispār nav. Somijas bērnudārzi ir jauki, jo tur ir vairāk audzinātāju un mazāk bērnu, bet sakarīgu aktivitāšu pārsvarā nav. Šeit viss ir uz vietas, dziedāšanas, dejošanas, džudo – mums bērnudārzā ir pat pašiem savs baseins," Evita stāsta.

Skolas gaitas bērns sāks pēc gada, bet vēl nav skaidrs, kurā skolā: "Mēs nedarījām tā, kā dara visi cilvēki, bet gan tā, kā ir godīgi. Kad bērnam palika pieci gadi un drīkstēja oficiāli pieteikties uz skolu, mēs sapratām, ka mūsu skola sanāk "Rīdze", bet uz to grib visa Rīga un pastāv risks netikt uz savu rajona skolu." Skolu sadales sistēma nedarbojas: "Tu tiec tajā skolā, kuras rajonā esi pierakstīts. Rīgas centrā ir foršas, labas skolas, uz tām grib pilnīgi visi. Vecāku birojos un pie draugiem pierakstās bērni, kas vispār centrā nedzīvo, un tas ir ļoti negodīgi." Ģimene ir ļoti apmierināta ar Rīgas remigrācijas un Izglītības departamenta atbalstu un cer, ka skolas jautājums vēl tiks atrisināts. Ir skaidrs, ka šī ģimene paliek Latvijā.

Piepildīts sapnis: studijas Latvijā

Dārijai Gulēnai-Taubei par iespēju studēt Latvijā nācās krietni pacīnīties, jo viņas universitāte Toronto nekādi negribēja ticēt, ka Dārija "Erasmus" apmaiņas programmas ietvaros patiešām grib braukt tieši uz Latviju, nevis Zviedriju. Dārija beidzot nonāca Latvijas Universitātē uz pusgadu un saprata: "Es nespēju aizbraukt prom!" Viņa palika ilgāk, par spīti tam, ka psiholoģijas studijas Kanādā aizkavējās.

Dārijas ceļš uz Latviju sākās jau agrā bērnībā: viņas mamma, no "Labvakar!" laikiem latviešiem pazīstamā žurnāliste, TLPA (Toronto Latviešu pensionāru apvienība) programmu un komunikācijas vadītāja Māra Gulēna, bija skolotāja Toronto latviešu skolā "Valodiņa" un savulaik aizveda ģimeni uz sešām nedēļām uz Latviju ar domu pārcelties, lai bērni varētu tur mācīties. Triju meitiņu ģimenes pastarītei Dārijai tolaik bija tikai divi gadiņi. Mamma Māra aizgāja iepazīties ar Rīgas Franču liceju, tomēr beigās pieņēma lēmumu palikt Toronto.

"Nebiju droša par izglītības sistēmu. Bija lietas, kas mani pārsteidza: bija grūti sameklēt kaut kādu parciņu, kur bērni varētu spēlēties. Braukt autobusā bija bīstami, ielās mašīnas bija skaļas un netīras," 

Māra atklāj.

Kā daudzi Ziemeļamerikas latviešu jaunieši, arī Dārija četrus gadus mācījās Garezera vasaras vidusskolā, kas ģimenei nozīmē krietnu laika un naudas ieguldījumu. Mamma Māra ir apmierināta: "Meitām ir labāki pamati nekā man." Dārija ar māsām tika vestas arī uz Tērvetes vasaras nometni Kvebekas pavalstī, jo tā bija vienīgā, kur viss bija latviski.

"Gribētu palikt un studēt Latvijā"

Savukārt Dārijas māsīcai Jūlijai Apsei pēc vidusskolas absolvēšanas Kanādā nebija skaidra plāna, ko darīt tālāk. Tajā laikā viņas brālis mācījās Latvijā, un Jūlija nodomāja: "Nu labi! Tad padzīvošu dažus mēnešus pie brāļa Rīgā un pēc tam skatīšos, ko darīt tālāk." Viņa uzreiz sāka dejot tautas dejas un strādāt.

"Pēc pusgada Latvijā sapratu, ka man te patīk, gribu palikt un mācīties Latvijā! Tad nu bija jāsāk domāt, ko tieši studēt. Mani uzrunāja antropoloģija, un LU šī programma bija pieejama angļu valodā. Pieteicos un arī absolvēju!"

Jūlija nāk no ļoti latviskas ģimenes Kanādā, kur pirmā valoda bija latviešu, un mājās, arī plašākā ģimenes lokā, runā tikai latviski. Par saikni ar latviešu kultūru Jūlija stāsta: "Mana mamma Selga Apse vada tautas deju kopu "Daugaviņa", un es uzaugu Toronto, dejojot tautas dejas. Tautasdziesmas, latviešu tradīcijas, dejošana un Toronto latviešu sabiedrība bija gandrīz vai mana ikdiena."

Dzīvojot Latvijā, sākumā Jūlijai bieži nācās dzirdēt jautājumus: "No kurienes tu esi? Kas tas par akcentu?" Jūlija teic, ka pēc pieciem gadiem tas, protams, ir citādi, bet toreiz tas bijis sāpīgs temats, jo nācis kopā ar zināmu izsmieklu. Nākusi no Kanādas, viņa bija radusi būt ļoti atvērta svešiniekiem un runātīga.

Līdzīgi daudziem ārzemēs augušiem latviešiem arī Jūlija atklāj, ka nav bijusi morāli gatava tam, cik daudz Rīgā ir cilvēku, kuri runā krieviski: "Mana pirmā darbavieta pēc ierašanās Latvijā bija glābējas darbs Olimpiskajā centrā. Nebiju gaidījusi, ka būs tik daudz situāciju, kurās vispār nevarēšu komunicēt ar apmeklētājiem, jo viņi nesaprata ne latviski, ne angliski."

Par vislaimīgāko brīdi, studējot Latvijā, Jūlija stāsta: "Laikam tas bija brīdis, kad pabeidzu un iesniedzu bakalaura darbu! Bija milzīgs gandarījums par to, ko biju spējusi izdarīt."

Savukārt vislielākās grūtības studiju laikā sagādājis obligātais latviešu zinātniskās valodas kurss: "Kurss bija veidots ar pieņēmumu, ka visiem jau ir ļoti labs latviešu valodas pamats. Bet man tāda nebija! Gramatiku un pareizrakstību nebiju īsti formāli mācījusies, tāpēc šis kurss man bija īpaši sarežģīts."

LU Sociālās un kultūras antropoloģijas programmu Jūlija absolvēja 2025. gadā. Par laimi, tajā pašā vasarā muzejs un pētniecības centrs "Latvieši pasaulē" izsludināja vakanci kuratora asistenta amatam, un nu jau gadu Jūlija tur strādā.

"Savas antropoloģijas zināšanas izmantoju ikdienā, sākot ar interviju veikšanu un beidzot ar informācijas analizēšanu un dažādu tēmu izpēti. Īpaši labi ir tas, ka muzeja tēma – latvieši ārpus Latvijas – man pašai ir ļoti tuva un svarīga. Man ļoti patīk mana darbavieta un tas, ko šeit daru."

Izskatās, ka arī Jūlija Latvijā ir uz palikšanu, jo beigās viņa piemetina: "Jau piecus gadus dejoju tautas deju ansamblī "Teiksma". Tur arī satiku savu līgavaini."

MAF 2026

Foto: #sif_maf2026

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".