"Tiem var dot vēl vienu dzīvi." Māksliniece Lilija Dinere atdzīvina dēla Roberta atstātos priekšmetus

Līdz pat augusta beigām Kalnciema kvartāla galerijā skatāma mākslinieces Lilijas Dineres personālizstāde "Totēmi. Sastingums un reizē dzīve". Skatītājus gaida mākslinieces jaunākie darbi – atrastie objekti, to fotogrāfijas un apgleznojumi, kā arī zīmējumi uz tām, kopā ar autori aicinot doties iztēles ceļojumā starp ilgstošo un pārejošo.

Mākslinieces daudzpusīgo un plašo radošo daiļradi raksturo interese par antīko mitoloģiju, Seno Ēģipti, Indiju, ķeltu un viduslaiku kultūrām, darbos saplūst mistiskie un reālie tēli, svarīga nozīme ir simboliem. Būtisks darbu motīvs ir laika jēdziens un mūžības ideja, laika un telpas mijiedarbība. Izstādē "Totēmi. Sastingums un reizē dzīve" totēma jēdziens tiek interpretēts laikmetīgā, individuālā dimensijā. Tas ir Lilijas Dineres visums, kurā spoguļojas mītiskās domāšanas princips – pasaules uztvere caur līdzībām, transformāciju un strukturālām paralēlēm. "Iziet no suņa sagrauztā kaula Slēpņa. Lidot kā Komētai uz jūru. Pārvērsties par Pūkainu zivi. Aizpeldēt līdz mežam. Sastapt tur Meža tempļa sargu. Stāvēt pie Meža tempļa durvīm. Sagaidīt, kad parādīsies Zvaigznes nesējs," stāsta māksliniece. Cikla idejiskais satvars balstīts totēma nojēgumā. Vēsturiski totēmisms tika pētīts kā viena no agrīnajām simboliskās domāšanas un sabiedrības strukturēšanas formām; sistēma, kurā daba un sabiedrība tiek sakārtota caur simbolu un attiecību struktūrām.

Izstāde ir kā sarunas ar būtnēm, kuras atdzīvināt iedomātos vien retais, – māksliniece devusi vārdus, acis un dzīvību suņa apgrauztam kauliņam, aizlauztai spalvai vai jūras sāļuma izdreijātam koka gabalam. Radīto priekšmetu jaunā dzīve gan ir saruna vēl vienā dimensijā – turpinājums radošai sarunai ar pirms trim gadiem aizsaulē aizsaukto mākslinieces dēlu un līdzgaitnieku mākslā – tēlnieku Robertu Dineru (1977–2023). Kā uzsvērusi mākslas kuratore Inga Šteimane, Roberta darbiem bijis raksturīgs stāstījuma dziļums un rūpīga uzmanība detaļām, "bieži izpētot cilvēku un mitoloģiskās eksistences tēmas. Viņa stila pazīme tēlniecības jomā bija spēja attīstīt mazas formas ar bezgalīgām detaļām, un viņu izcēla spēja saglabāt stāstījuma kvalitāti minimālistiskās, taču detalizētās formās".

"Latvijas Avīzei" bija iespēja darbus apskatīt un ieklausīties to stāstos kopā ar mākslinieci Liliju Dineri. Nākamo tikšanās reizi skatītājiem Kalnciema kvartāla galerijā māksliniece sola trešdien, 26. augustā.

Māksliniece Lilija Dinere.

Foto: Gustavs Bruno Grodzs/Publicitātes

Izstādē no atrastiem it kā neciliem dabas veidojumiem esat radījusi jaunas un, kā jau agrāk minējāt, maigas būtnes.

L. Dinere: Jā, skarbuma te nav, tikai aizlauzts un it kā necils skaistums. Arī šī spalviņa ir aizlauzta. Man tā patika, nofotografēju un tad ieraudzīju, ka tā varētu būt zivs. Es tik tiešām varu apbrīnot detaļas dabā, gluži kā bērns nejauši atrastās lietas spēj apbrīnot un tajās ieraudzīt vēl veselas pasaules, veselu kosmosu. Raizēm gan pie lietām ir arī jāpierod, piemēram, šis kauliņš divus gadus stāvēja ielikts kārbiņā, jo bija tāds mazliet biedējošs. Taču pirms gada es to pēkšņi ieraudzīju un sapratu, jo tieši kauliņiem bieži nevar tā skaistumu ieraudzīt uzreiz. Tā ir, ar kauliem sākumā rodas pavisam citas asociācijas, turklāt tai radībai jau nav bijis nekāds vieglais liktenis, arī traģisks un šausmīgs gals.

Pret šīm un citām dabas detaļām vienmēr izjūtu lielu cieņu un, veidojot darbus, delikāti mēģinu izprast, ko un vai tāds kauliņš jeb arī kociņš ļaus, jo uzskatu, ka nedrīkstu tos barbariski vai egoistiski izmantot, es tikai varu ar to sadarboties un veidot dialogu.

Instalācija

Foto: Gustavs Bruno Grodzs/Publicitātes

Jūs ar tādu pietāti izturaties pret šiem it kā nejaušajiem dabas gabaliņiem…

Ar pietāti pret dabu un pret to, kas reiz bijis dzīvs. Tagad tiem ir cita eksistences forma, tie ir kā sastinguši, bet, tos paņemot rokās un mēģinot sarunāties, tiem var dot vēl vienu dzīvi. Tā ir dzīve, kādu spēj dot tikai mākslinieks, – radīt vēl vienu iespēju izdzīvot dzīvību, tiesa, citā formā.

Šos priekšmetus atstāja mans dēls Roberts, viņš vienmēr, kopš agras bērnības, krājis dažnedažādus atrastus gabaliņus. Robertam bija interesanta mākslinieciskā domāšana, viņš spēja brīvi paņemt, piemēram, bronzu un to savienot ar spalvām un koku, viņam nepiemita stereotipi, ko drīkstētu un ko ne, tāpēc viņa skulpturālie darbi ir ļoti dzīvi. Es skatījos uz Roberta atstātajām nākotnes idejām un sāku tās pētīt un just. Uzmanīgi ieskatoties, mazajās lietās var ieraudzīt viņu dzīvi un pilnīgu bezgalību. Tiem var paiet garām un neievērot, domājot, ka tas ir vien kāds nevajadzīgs priekšmets, bet var arī apstāties un ieraudzīt, ka kādreiz tas ir bijis daļa no dzīves.

Piemēram, to kauliņu mūsu, Roberta mīļotais suns bija grauzis. Tad skatījos un grozīju, kas tas varētu būt, un, fotografējot šajā rakursā, ieraudzīju norūpējušos un aizlauztu eņģeli.

Stāstot par darbiem, jūs pieminat sargāšanu. Vai mēs sargājam šīs būtnes vai arī viņas sargā mūs?

Mēs sargājam viens otru. Turklāt šīs būtnes sargā mūsu spējas nepazaudēt saikni ar visu, kas mums ir apkārt. Savā veidā viņas sargā to, lai mēs nekļūtu truli. Mēs varam ieraudzīt kaut ko fantastisku vai paspert to ar kāju.

Foto: Gustavs Bruno Grodzs/Publicitātes

Vai, radot darbus, daudz domājāt par tiem, kas šos darbus skatīsies? Vai jums ir būtiski, kā skatītāji tos ieraudzīs?

Lielākoties radīšanas procesā mākslinieks gan īpaši nedomā par skatītāju, tad jādomā, kā izveidot darbu. Radot ir būtiski, lai mākslinieks pats būtu pārliecināts par ideju un spētu atrast risinājumus, tostarp arī tehniskos, kā to atklāt. Bet pēc tam gan ļoti svarīga ir arī rezonanse. Tāpat arī literāts, rakstnieks nevar rakstīt tikai pats sev kādā noliktavā un glabāt darbu atvilktnē. Tad tā ir traģēdija. Māksliniekam ir svarīga rezonanse, jo, ja ir kaut vai daži, kuros redzētais novibrē, tad bijis vērts radīt, izstādīt un rādīt. Tiesa, varbūt ir arī mākslinieki, kas uzreiz strādā, domājot, kā darbu saredzēs skatītājs. Taču mākslinieks jau arī pats ir skatītājs, un, ja ideja liekas būtiska pašam, ar to var uzrunāt arī citus. Piemēram, ja neaizmetīšu šo kauliņu, jo tas mani uzrunāja, un parādot manu redzējumu izstādē, iespējams, tas uzrunās arī skatītāju.

Mijiedarbība ir tik tiešām svarīga, ja šī izstāde notiktu tikai kaut kur manā mājā, tad tā arī paliktu aizmirsta gluži kā tāds kauliņš.

Vēl, pieminot mijiedarbību, man ļoti patika strādāt kopā ar mākslas vēsturnieci, šīs izstādes kuratori Ilianu Veinbergu. Viņa izcili atrada, kā, veidojot izstādi, pasniegt manas idejas, viņas domas man ir patiesi svarīgas. Māksliniekam sadarbība ir ļoti būtiska, jo tad jūties brīvāks radīt. Atceros, mammai, rakstniecei Cecīlijai Dinerei, gandrīz no agrīnas bērnības biju pirmā lasītāja, kamēr es vēl nemācēju lasīt, viņa pat man lasīja priekšā, un pēc tam es savukārt viņai rādīju savus darbus. Vēlāk ilgus gadus tikpat svarīgi man bija atklāt darbu Robertam, viņš tāpat rādīja man, mēs daudz strādājām kopā. Uzmundrinājums ir būtisks, jo mākslinieks savus darbus tomēr rada vientulībā.

Mūsdienu pasaule ir tik pārplūdināta lietām, bet jūs piešķirat otro dzīvību citu nepamanītajam.

Kas dabā ir veidots, tas ir tik skaists! Kad nupat notika saules aptumsums, cilvēki sajuta, cik daba ir varena. Šeit, izstādē, lietas ir smalkas, to izteiksme ir pat ļoti intīma, bet arī te ir bezgalība, jo ikkatrā dabas vismazākajā lietiņā jau ir iekšā visa daba.