No bīstamiem viļņiem līdz asaru paradīzei: divas pilnīgi atšķirīgas dienas Peipusā

Peipuss vasarā un laivas man ir bijis nepiepildīts piedzīvojums jau daudzus gadus. Draugi ir braukuši, skaisti vilkuši, bet nekad tā arī nebija līdz šim sanācis aizbraukt pašam. Galvenais iemesls ir laikapstākļi un to neparedzamība. No pieredzes teikšu, ka pat Somijā un Zviedrijā, ja ārā ir elle, vienmēr var atrast kādu līci, kādu aizvēju, kur pacopēt, bet tas nav stāsts par Peipusa varenību.

Attiecīgi ieplānot braucienu var, bet, ja dienu pirms izbraukšanas tur sola vēju virs pieciem metriem sekundē, tad cope būs drīzāk izaicinājums. Respektīvi, ja nākamās pāris dienas ir brīvas, skati prognozi; ja viss ir labi, tad lec auto un brauc. Šoreiz gan mums sanāca citādi un "zvaigznes salikās".

Ieplānotas copei bija divas dienas – piektdiena un sestdiena. Braucam trijatā, turklāt Jānis ar Aigaru tur jau bija bijuši un tikuši pie teicamiem asaru lomiem, tāpēc man ir mazliet info, ko ņemt līdzi, – strādājot tur visādi vēžveidīgie vai nu tumšākās, vai spilgti zaļās krāsās. Šķiet dīvaini, bet nu ko tur iebilst, viņi ir bijuši, es ne, tāpēc "uztankojos" ar "Lucky John Rock Craw", "Curly Shrimp", "Hogy Hog", "Tioga Shrimp", bet bez saviem mīļajiem "Ballistiem" nekur, tāpēc arī tie papildina krājumus. Tāpat iepriekšējos gados izcili bija strādājis "Keitech Little Spider", tāpēc paķeru pāris paciņu ar dažādām krāsām arī tos. Protams, visādu svaru džiggalvas, čeburaškas, dropšota sviniņi, āķīši utt. Par godu braucienam pat jaunu kātiņu ar spolīti paķeru – "One Sensoric Light Game II" ar testiņu līdz 12 g. Par šo kātiņu veikalā siekalojos jau ilgi...

Ar domām, kā nu būs, sarunām par un ap copi ieripojam Kallastē, kas ir arī mūsu galamērķis.

Ezerā bijām jau līdz ar saules lēktu.

Foto: No Arvja Ančevska arhīva

Pirmā diena – viļņi un niķīgais i-pilots

Tie, kas ziemā tur bijuši, zina, ka Peipuss pirmos 200 metrus ir ļoti sekls, attiecīgi jābūt labai opcijai, kur ielaist laivu. Kallaste ir viena no tām vietām, kur ir maza ostiņa un laivas ielaišanas opcija. To vietu izmanto arī ļoti daudzi zvejnieki, kuru tīkli un murdi tur sastopami kuplā slānī.

Bet, pirms laisties iekšā, jāizdara obligātas lietas. Pirmā no tām – jānopērk dienas licence, lai mēs tur varētu makšķerēt. To var izdarīt interneta vietnē "www.kalaluba.ee". Dienas licence izmaksā divus eiro; ja brauc uz ilgāku laiku, tad var nopirkt arī nedēļai, bet tas izmaksās mazliet vairāk nekā nopirkt divām dienām atsevišķi. Vēl viena lieta, kas ir obligāta, ir laivas reģistrācija vietējai robežsardzei. To var izdarīt vietnē "https://www.piiriveekogu.ee" vai – zvanot tieši robežsardzei.

Ielaižoties vēju jūt labi, bet viļņu nav – dikti mānīgs priekšstats rodas, jo šķiet, ka viss būs kārtībā un vilnis – pie vēja ap pieciem metriem sekundē – būs pilnīgi ciešams. Pilnīgi obligāta ir dziļuma karte eholotē, bez tās var palikt bez lielā motora vienkārši elementāri. Ieslēdzot eholoti, uzreiz rodas vīzija, kur braukt, jo virzienā pa kreisi ezerā stiepjas ļoti garš sēklis, uz kura ir pāris metru, bet gar malām kantes aiziet līdz pat sešiem metriem, un tas ir jau ļoti labu gabalu no krasta. Tāpat dziļuma kartē ar melniem krustiņiem ir atzīmēti bīstami akmeņi, un uz konkrētā sēkļa to nav maz.

Jānis jau šajā sēklī ir copējis, tāpēc tur arī sākam un mēginām apstrādāt kantes, kas gan rezultātu nenes. Es jau sākumā izmantoju dropšota sistēmu un tā arī visa brauciena laikā to nenomainīju, tik cik ar mānekļiem drusku paspēlējos. Aigars savukārt palika uzticīgs džigam, Jānis periodiski mainīja vienu pret otru. Beigās gan tā arī nesapratām, kura sistēma bija veiksmīgāka. Jāteic gan, ka vilnis jau bija liels un ar vājākām iekšām mierīgi varētu sākt barot zivis pāri bortam, mums gan šāda problēma nebija, vien jāpiedomā pie kustībām laivā, īpaši, ja gribi copēt, kājās stāvot.

Saprotam, ka kaut kas ir jāmaina un jādodas dziļāk. Tā arī darām, izpētu kartē, kur tālāk ir kādas dziļumu izmaiņas, un tur arī dodamies. Drīz vien parādās pirmie asari – skaisti, gaiši, gari, gluži kā mūsu jūrnieki, kas Daugavā sanākuši. Izmērs gan sākotnēji dikti nepriecē, bet tad ik palaikam piesakās arī skaistuļi izmērā virs 30 cm un pat 35 cm. Copīte pieklust, nolemjam nocelties no enkura, lai vilnis mūs panes vēl dziļāk. Tad pēkšņi Aigaram kārtīgs sitiens kātā, un galā noteikti nav asaris – tā arī ir, līdaka virs 70 centimetriem. Bēda, ka uztveramo tīkliņu gan atstājām mašīnā. Ar kādu trešo piegājienu līdaku man tomēr izdodas satvert aiz žaunu vāka, un ir mūsējā. Pēc minūtēm piecām man uz dropšota seko jaudīga cope, un nodomāju – ja nu asaris, tad tas būs rekordnieks. Bet jau pēc pārdesmit sekundēm skaidrs, ka darīšana tomēr ar līdaku. Šoreiz gan Aigaram, izrādās, abas rokas kreisās, un pēc kārtējā mēģinājuma to satvert līdaka atpakaļ dzelmē dodas ar skaistu pīrsingu.

Bet laivu nes, viļņi kļuvuši jau ļoti iespaidīgi, esam aizslīdējuši līdz vēl vienam sēklim. Uzlieku enkuru, un visi izdarām iemetienu virzienā pret vēju. Un tad notiek neparedzamais. I-pilots noņemas no enkura, un sākam slīdēt iekšā ezerā ļoti lielā ātrumā, un laiva sāk griezties šķērsām, un sajūtas nav no feinākajām. Atkārtoti uzlikties uz enkura nesanāk. Mums neatliek nekas cits kā darbināt lielo motoru un atgriezties krastā.

Drīz vien viss ir izjaukts, un arī bēda ir atrasta – motoriņš, kuram ir jāgriež viss mehānisms, negrib vairs strādāt un dikti ķīlējas. Satīrām, ko varam satīrīt, motoriņš it kā aiziet, kas, protams, priecē.

Pa visu šo laiku vējš ir strauji pieņēmies spēkā, un vēlreiz braukt ūdenī būtu neprāts, tāpēc pieņemam lēmumu doties uz sarunātajām naktsmājām.

Mūsu Peipusa lomā – galvenokārt asari un pa kādai līdakai.

Foto: No Arvja Ančevska arhīva

Otrā diena – asaru copes paradīze

Pieceļamies laikus, skats aiz loga jau ir pavisam citāds – vējš ir norimies, bērzi knapi kustas, kas nozīmē tikai to, ka cope nekur neizpaliks. Vieglas brokastis, un laižam atpakaļ uz Kallasti. Diezgan liels pārsteigums, ka jau pirms mums tur sastājušies vismaz desmit auto ar laivu piekabēm un visi jau devušies ūdeņos. Laivas tālumā redzamas, kas nozīmē, ka viņi copi iesākuši jau gandrīz ar pašu saullēktu.

Mums starta brauciens ir skaidrs – braucam tur, kur iepriekšējā dienā neplānoti beidzām. Sākam aktīvu copi uz visām pusēm, bet rezultāta nav. Jānis tiek pie viena matrozīša, bet tas nav tas, pēc kā mēs braucām. Tālumā redzami arī zvejnieki pārcilājam savus murdus, un rodas pat doma piebraukt pie viņiem, un varbūt izdodas nopirkt kādu svaigu zandartu. Pēc kāda laiciņa zvejnieki ir jau pietuvojušies un sāk pārbaudīt murdus, kas no mums atrodas kādus 100, varbūt 200 metrus nostāk. Ap šo brīdi pēkšņi ieraugu arī to, ka eholote zem mums sāk zīmēt labus zivju bariņus, un praktiski uzreiz mēs katrā metienā sākam vilkt liela izmēra asarus. Nezinu, vai tas ir saistīts ar to, ka zvejnieki, cilājot murdus, tos asarus patriec no tālā gala un atdzen pie mums, vai tas vienkārši ir asaru bars, kurš kustas un ir piestājis pie mums, bet… Stundu, varbūt pat pusotru atlika vien nolaist mānekli praktiski zem laivas, un uzreiz sekoja cope. Asaru izmērs 33–40 cm. Paretam kāds iespaidīgāks, bet šī pusotra stunda ir tā, pēc kuras personīgi es dzinos to gabalu.

Pēc tam viss pieklust, es vienīgi tieku pie smukas līdaciņas. Braukājamies, šo to atrodam, šo to noķeram, bet vairs nav tāda cēliena. Pulkstenis jau tuvojas 14, kas ir mūsu noteiktais finiša laiks, lai dotos krastā un laikus startētu uz mājām.

Sakrāmējamies un, pirms uzsākt braucienu mājup, piestājam turpat Kallastē veikaliņā, kur pārdod vietējās zivtiņas. Svaigu zandartu nav, bet ir iespaidīgi kūpināti brekši un zuši. Neizturu, paņemu breksi, kas sver 2 kg, zuti vairāk par kg, samaksāju par to 30 eiro, bet man arī neko vairāk nevajag. Tas nozīmē, ka savus asarus varu atdot Jānim, lai kūpinās uz velna paraušanu, es uz mājām aizvedīšu jau super garšīgu, gatavu zivtiņu.

Bet nu zinu, ja brīvas dienas sakritīs ar labiem laikapstākļiem, es noteikti aizbraukšu uz Peipusu vēlreiz.

Raksts tapis sadarbībā ar Zivju fondu

Foto: Lielais Loms