Kultūrzīmju izvēle: 38. nedēļa kultūrā — izstādes, izrādes, koncerti, aktualitātes

Mākslas daudzveidība Rotko muzejā

Darbs no Ingūnas Liepas izstādes

Foto: Publicitātes

Rotko muzejs rudens sezonā tikko vēris durvis sešām jaunām dažādu mākslas stilu izstādēm, kas būs apskatāmas līdz 29. novembrim. Vēl viena – Pētera Martinsona izstāde "Kečkemmētas piezīmes" – būs atvērta līdz 22. februārim.

"Mākslas vēsturē ir darbi, kas fiksē savu laiku, un ir darbi, kas ļauj tam turpināt dzīvot. Īva Brajēra (1907–1990) glezniecība pieder pie otrajiem," raksta izstādes kurators, Rotko muzeja direktors Māris Čačka (pārējie kuratori – Pāvels Terentjevs, Žils Bonviāls). Izstāde "Gaismas un ēnas. Īvs Brajērs un mūsdienu Francijas māksla" apvieno vēsturisko un laikmetīgo franču mākslu, aicinot paraudzīties uz gaismu un ēnu gan kā uz vizuālu parādību, gan kā uz cilvēka pieredzes metaforu. Īvs Brajērs pieder franču mākslinieku paaudzei, kura darbojās laikā, kad Eiropa meklēja jaunu kultūras identitāti. Viņa māksliniecisko rokrakstu veidoja ceļojumi uz Vidusjūras zemēm, kur viņš atklāja reģionam raksturīgo gaismu, klasiskās kompozīcijas skaidrību un īpašo vērīgumu pret telpu un cilvēku.

Izstāde "Krāsu abstrakcija 1934–1992", ko rīko apgāds "Il Cigno Arte", piedāvā no jauna iepazīt vienu no 20. gadsimta nozīmīgākajiem itāļu tēlniekiem, arī gleznotāju, dzejnieku, grafiķi un pedagogu Umberto Mastrojāni. Iekļaujot kompozīcijas no kartona, bronzas skulptūras un nelielu gobelēnu kopumu, kas radīts aušanas un izšūšanas tehnikās, šī rūpīgi veidotā izlase atklāj mākslinieka nerimtīgo un neizsīkstošo vēlmi eksperimentēt ar materiāliem un vizuālās izteiksmes valodu. Kuratores: Viktorija Noela-Džonsone un Farida Zaletilo.

"Māksla sākas tur, kur ar vārdiem vien nepietiek. Pirms doma tiek nosaukta, tā izpaužas kustībā, skatienā, žestā un krāsā. Tieši šajā telpā jau vairāk nekā piecdesmit gadus veidojas Laimas Eglītes glezniecība," šie vārdi labi raksturo mākslinieces radošo darbību un jauno izstādi "Pirms vārdiem" (kuratori – Jēkabpils galeriju "Mans’s" vadītājs Uldis Čamans un Rotko muzeja direktors Māris Čačka).

Latvijas mākslas vēsturē Laima Eglīte ieņem īpašu vietu. Viņas radošā darbība saistās ar paaudzi, kas pagājušā gadsimta otrajā pusē meklēja jaunas izteiksmes iespējas gan vizuālajā mākslā, gan teātrī. Nozīmīga vieta šajā laikā bija Rīgas pantomīmai, un Laima Eglīte ir daļa no šīs nozīmīgās Latvijas kultūras parādības un tās turpinājuma.

Savukārt Ingūnas Liepas izstādē "Meklēt neredzamo" pirmajā acu uzmetienā mākslinieces gleznas šķiet nepastāvīgas un gaistošas. Tomēr, iztrūkstot skaidri nolasāmam sižetam vai stāstam, to spēcīgā emocionālā vilkme rosina lūkoties lēni un uzmanīgi. Ingūna Liepa (1965) dzīvo un strādā Daugavpilī. Savā jaunradē redzamās pasaules vērojumus pārvērš intuitīvās abstraktās kompozīcijās.

"Kur keramikai ir robežas? Tā jautāja Pēteris Martinsons. Un atbildes meklēja arhitektūrā, mākslā, mūzikā, teātrī, kino, cilvēkos, laikabiedros un sabiedrībā, bet es noteikti zinu savējo atbildi par keramiku un robežām. Man viņai robežu nav! Vienkārši tādas neeksistē! Varbūt tas mūs vienoja?" tā teicis keramiķis Imants Klīdzējs. Kurators Māris Čačka saka, ka viņa izstādes "Cieši pie vēja" nosaukums iezīmē robežstāvokli. Vietu starp stabilitāti un pārmaiņām.

Ivetas Laures izstāde "Mīlestība un zīds" savieno dažādos laikos tapušus un īpaši Rotko muzejam radītus darbus, kuros personiski stāsti savijas ar plašāku vēsturisko un sociālo kontekstu. Kuratore Farida Zaletilo raksta, ka mākslinieces uzmanības lokā ir sievietes tiesības un pašnoteikšanās, ģimene un mantotās lomas, ķermeniskums, seksualitāte, vardarbība un brīvība, un vēl daudz kas cits.

Bet Pētera Martinsona (1931–2013) izstādē "Kečkemmētas piezīmes" eksponēti keramiķa darbi no Kečkemmētas (Ungārijā) Starptautiskās keramikas studijas krājuma – stilizēti arhitektoniski objekti, kas tapuši no 1992. līdz 2003. gadam, atklājot mākslinieka oriģinālo tēlniecisko domāšanu, formas izjūtu un materiāla interpretāciju. Kuratori: Valentīns Petjko un Aivars Baranovskis.