Septembra vidū Latvijas pirmizrādi Rīgā un pēc tam arī kinoteātros visā valstī piedzīvos režisora Viestura Kairiša jaunākā spēlfilma "Uļa". Filma balstīta leģendārās Latvijas basketbolistes Uļjanas Semjonovas biogrāfijā, un vizuāli un emocionāli spēcīgais stāsts par identitāti, pieaugšanu un piederības meklējumiem, pasaules pirmizrādi piedzīvoja šā gada Kannu kinofestivālā.
Uļa ir vecticībnieku pusaudze, kuras augums tuvojas diviem metriem – kad viņas klases fotogrāfija nonāk basketbola treneru rokās, Uļa tiek aizvesta uz Rīgu, lai pievienotos slavenai basketbola komandai. Cīnoties ar savu augumu un identitāti, viņa cītīgi trenējas, taču drīz saprot, ka viņai jāizdara viena no svarīgākajām izvēlēm savā mūžā – paslēpties vai kļūt par labāko basketbolisti pasaulē.
Režisora Viestura Kairiša filmas "Uļa" idejas autors un galvenās lomas atveidotājs ir aktieris Kārlis Arnolds Avots, taču šoreiz "Kultūrzīmes" uz sarunu par filmas tapšanu un savu redzējumu aicināja filmas mākslinieci Ievu Jurjāni.

Kā, iztēlojoties pagājušā gadsimta sešdesmitos gadus, spējāt tik dziļi ieskatīties pat detaļās?
I. Jurjāne: Protams, tai laikā un vidē neesmu dzīvojusi, bet pati savas skolas gaitas sāku noskaņas ziņā gluži vai lauku skoliņā, kas atradās Berģos. Toreiz, izkāpjot no 28. autobusa un ejot uz muižas ēkā iekārtoto pamatskolu, gadījās rīti, kad bija jāpagaida, lai vispirms ceļam pārdzen kolhoza govju ganāmpulku, un tikai tad skolnieciņi varēja tikt līdz skolai. Sava pieredze ir neatņemams radīšanas materiāls. Atceros gan gaisa temperatūru, gan smaržas un smakas, līdz ar to arī pazinu lauku rītus un ceļus, vien tā sajūta bija ticami jāiekomponē kinolentē. Tiesa, mūsdienās atrast un iekārtot, piemēram, lielu, autentisku 60. gadu lopu kūti bija gana sarežģīts darbs.
Veicot vēsturisko izpēti un meklējot sporta zāles, kurās varētu filmēt basketbola ainas Rīgā, nonācām arī tajā pašā Daugavas sporta namā, kur savulaik trenējās Uļa. Zāle gan filmēšanai nederēja, kopš tiem laikiem tur veikti moderni uzlabojumi. Tomēr sanāca, ka arī tajā vietā atradu atmiņas no agras bērnības, kad notika Mākslas dienu basketbola turnīri, tajos piedalījās arī mans tēvs. Pati sevi gan par īpaši sportisku nesauktu. Filmas vajadzībām pētīju pieejamos materiālus Basketbola muzejā un citur. Ir specifiskas lietas, kas raksturīgas katram laikam. Sešdesmitajos gados ritēja manu vecāku jaunība, šodienas acīm tas bija vizuāli šarmants, bet patiesībā arī kontrastu pilns laiks. To visu vajadzēja ietvert filmā.
Strādājot pie vēsturiskā, mani allaž fascinējuši un iedvesmojuši foto un kino arhīvi. Senajos uzņēmumos cilvēki ir dabiski, un pārsteidz, cik neviltoti agrāk esam bijuši pat sastingušā fotogrāfijā. Mūsdienu cilvēka kustības un pat vaibsti ir savādāki, tagad nepārtraukti sevi kontrolējam, fotografējoties mums būtiski pozēt; sejas un pat vaibsti paliek arvien līdzīgāki, spilgtu tipāžu mēdz trūkt, nemaz nerunājot par koriģētajām sejām, uzacīm, zobiem, nagiem un visu pārējo. Lai atrastu aktierus un masu skatu dalībniekus vēsturiskajām filmām, arvien nākas meklēt dabisko cilvēkos. Mūsdienu cilvēkam tik tiešām nereti sagādā grūtības neviltoti smieties vai raudāt, būt dabiski klātesošam, empātiskam.
Filmā tēlotais, patiesā dzīvē balstītais pieaugšanas stāsts ir gluži kā personības tapšanas esence. Nu jau no savas pieredzes varu spriest, ka pieaugšana, izrādās, turpinās visu dzīvi: pārvari vienu identitātes krīzi, bet tad jau priekšā nākamā. Daudziem kā milzīgs pārsteigums nāk arī sapratne, ka iekšpusē paslēptā personība noveco pavisam citā tempā nekā ārēji redzamais cilvēks. Manuprāt, cilvēka dvēselei jau nemaz nav vecuma, visu laiku krājas dažādi uzslāņojumi, un katrs notikums tevī atmodina citu reakciju – vienreiz tu reaģē kā bērns, citreiz – kā viedais, un tam nav liela sakara ar to, kāds ārēji izskaties, reakciju vai rīcību diktē tavas dziļākās emocijas un pieredze.
Kamēr esi jauns, laimīgi tici, ka pienāks kāds noteikts vecums, kad jau nu gan jutīsies par sevi pārliecināts, drošs un tālāk viss ies gluži kā pa sviestu. Tomēr prasības tikai aug un aug, izrādās, pieaugšana ir visa mūža uzdevums, kaut arī pēc zināma vecuma tā vairs nenotiek tik fiziski redzami.
16.9 °C


















































































































































































































































































