Pagājuši gandrīz trīs gadi kopš skumjā notikuma – skolotājas Annas Jansones un viņas mazās meitiņas nāves.
2023. gada rudenī sākotnēji viņas bija izsludinātas kā pazudušas un notika vērienīga meklēšana. Traģēdija bija saistīta ar sievietes smagu pēcdzemdību depresiju. Tā neesot bijusi pirmā reize, kad kāda jauna māmiņa Latvijā pēc dzemdībām vairs nevēlējās dzīvot. Arī iepriekš bija fiksēti šādi gadījumi, taču tie nebija tik skaļi kā Annas un viņas četrus mēnešus vecā bērniņa nāve, par kuru rakstīja un runāja gandrīz visi Latvijas mediji. Par Annu runājot, toreiz noskaidrojās, ka viņai bija atklāta pēcdzemdību depresija, turklāt septembrī jau bijis pašnāvības mēģinājums, pēc kura viņa ārstējās slimnīcā. Annas mirstīgās atliekas atrada tikai 2024. gada jūlijā mežā pāris kilometru attālumā no vietas, kur iepriekš bija atrasta atstātā automašīna ar mirušo Annas bērniņu.
Pēc šī traģiskā notikuma sabiedrībā raisījās diskusijas par to, kā palīdzēt sievietēm pēcdzemdību depresijas gadījumā un kā rīkoties, lai valstī uzlabotu situāciju. Veselības ministrs Hosams Abu Meri atzina, ka atbalsts pēcdzemdību periodā ir jāstiprina un ka jāmeklē risinājumi kopā ar ginekologiem, dzemdību speciālistiem, psihiatriem un ģimenes ārstiem. Annas gadījumā īpaši sāpīgs jautājums bija psihiatra pieejamība – toreiz tika ziņots, ka pie speciālista bija jāgaida divi trīs mēneši. 2024. gada martā Saeima, saņemot vairāk nekā 10 000 pilsoņu parakstītu kolektīvo iesniegumu, uzdeva Ministru kabinetam izstrādāt rīcības plānu plašākam atbalstam grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību periodā. Tas tika izdarīts – 2025. gada novembrī valdība apstiprināja Mātes un bērna veselības uzlabošanas plānu 2025.–2027. gadam. Tas paredz stiprināt mātes un bērna fizisko un psihisko veselību, paplašināt vecmātes lomu grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību aprūpē un uzlabot aprūpes pēctecību.
Bet viens ir uzrakstīt plānu uz papīra, bet pavisam kas cits to īstenot reālajā dzīvē. Pētot, kā tas izdevies, jāatzīst, ka kaut kas ir sakustējies tikai 2026. gadā – valstī ir izveidots pēcdzemdību atbalsts, kuru pamazām ievieš, taču tas nav visaptverošais, nepārtrauktais atbalsta modelis, par kuru tika runāts pēc traģēdijas.

Kaut gan Latvijā, kā noskaidrojuši Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) pētnieki, no pēcdzemdību depresijas cieš gandrīz katra piektā jaunā māmiņa (18%), kas ir par 50% vairāk nekā Rietumeiropā un nedaudz pārsniedz Austrumeiropas vidējos rādītājus (16,6%), tomēr Nacionālā veselības dienesta (NVD) dati rāda, ka palīdzība sniegta niecīgam skaitam sieviešu. Piemēram, 2025. gadā no aptuveni 11,6 tūkstošiem jauno māmiņu tie bija tikai 0,45% gadījumu, kad viņas saņēma valsts apmaksātu palīdzību.
"Beidzot tiek uzdoti nebijuši jautājumi"
"Sākumā nesapratu, kas ar mani notiek, bet, kad radās nojausma, ka kaut kas nav kārtībā un ka man vajadzētu aprunāties ar kādu speciālistu, lai saprastu savu emocionālo stāvokli, pati atradu internetā psihoterapeitu. Pieteicos vizītē pie Diānas Zandes, jo biju redzējusi viņu televīzijā. Sazinājos ar viņu un man tika atsūtīta speciāla diezgan apjomīga anketa, kas man bija jāaizpilda. Kad to izdarīju, atklājās, ka man varētu būt pēcdzemdību depresija, tāpēc devos maksas vizītēs pie psihoterapeites, kas, protams, nebija lēti. Bet par to, vai ir iespējams šādā situācijā saņemt arī valsts apmaksātu palīdzību pie psihoterapeita, psihologa vai psihiatra, man nebija informācijas. Ne ginekologs, ne vecmāte man to nebija izstāstījuši. Pie psihoterapeites daudzas lietas salikās pa plauktiņiem, kāpēc es jūtos slikti: pieceļos un raudu, eju gulēt un raudu, visu laiku par neko raudu. Psihoterapeite vēlējās saprast, vai tur ir kaut kas dziļāks un vai tā patiešām varētu būt pēcdzemdību depresija, bet atklājās, ka mans stāvoklis tomēr nav tik smags," pastāstīja Aiga (uzvārds pēc sievietes lūguma netiek publiskots). Kad Aigai piedzima bērniņš, tikai pirms gada bija nomiris viņas tētis, un, kā pati pēc dzemdībām secināja, "to sāpi nebiju izsāpējusi". Klāt nākušas negulētas naktis, ko veltījusi savam mazulim, un tas atsaucies uz Aigas psihoemocionālo stāvokli. Viņa uzskata, ka ģimenei vai draugiem ir jāreaģē, ja mana, ka jaunā māmiņa nejūtas emocionāli labi, ir jāpalīdz pārliecināt, ka jāvēršas pie ārsta un jāpalīdz sameklēt, kur to atrast.
Aiga patlaban gaida otru mazuli, un viņa pastāstīja, ka tagad viņai vizītēs pie vecmātes Jūrmalas slimnīcā esot uzdoti arī jautājumi par viņas emocionālo stāvokli, lūgts aizpildīt speciālu anketu, lai iegūtu secinājumus par viņas labsajūtu. "Tas ir ļoti patīkami, ka beidzot kādu ārpus manas ģimenes tas interesē un tiek uzdoti līdz šim nebijuši jautājumi.
Vecmāte, izlasot, ko anketā esmu atķeksējusi, ar šķību aci uz mani paskatījās, bet es viņu mierināju, sakot, ka netaisos sev nodarīt pāri, kaut gan mana pašsajūta ir ļoti slikta toksikozes dēļ."
Aiga nejauši no draudzenes uzzinājusi, ka Latvijā no 1. jūlija ir uzsākts pilotprojekts "Vecmātes mājas vizīte". Viņa gan vēl tajā nav pieteikusies, bet, iespējams, to izdarīšot, lai būtu mierinājums, ka saņems palīdzību, ja atkal atkārtosies psihoemocionālās problēmas vēl smagākā formā.
13.4 °C









































































































































































































































































