Izvēlēties — dziedāt, dejot, spēlēt. Kādi jaunumi gaida Dziesmu un deju svētku kustību pēc ieplānotajām reformām?

Kā varētu mainīties Dziesmu un deju svētku kolektīvu vadītāju atalgojums, ņemot vērā, ka reforma paredz paritāti starp valsti un pašvaldībām? Kā izpaustos jaunais svētku organizatoriskais modelis un kāds tas būtu? Vai svētkiem būtu jāmainās lielākas demokrātijas un pieejamības virzienā?

Par šiem un citiem jautājumiem "Kultūrzīmju" rīkotajā diskusijā viedokļus krustoja Kultūras ministrs Nauris Puntulis, ministra ārštata padomnieks, Dziesmu svētku biedrības priekšsēdētājs, virsdiriģents Ints Teterovskis, XXVIII Vispārējo dziesmu un deju svētku Mākslinieciskās padomes priekšsēdētājs, virsdiriģents Mārtiņš Klišāns, LNKC direktore Signe Pujāte un Dziesmu svētku saglabāšanas un attīstības nodaļas vadītāja Sarmīte Pāvulēna, virsdiriģents, XIII Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku Noslēguma koncerta mākslinieciskais vadītājs Edgars Vītols un Valmieras novada jauniešu Dziesmu un deju svētku koordinatore Baiba Zalcmane.

Paritāte – līdz 2033. gadam 

A. Bormane: Plānots, ka valsts budžeta finansējums māksliniecisko kolektīvu vadītāju atalgojumam tiks pakāpeniski palielināts par 15%, sākot ar 2027. gadu, lai 2033. gadā valsts un pašvaldību finansējums kolektīvu vadītāju darba samaksai būtu nodrošināts līdzvērtī-gā proporcijā. Cik tas ir reāli šobrīd?

Nauris Puntulis.

Foto: Kaspars Krafts/LETA / LETA

Nauris Puntulis: Atceros dienu, kad manas iepriekšējās ministrēšanas periodā pie manis atnāca koru nozares pārstāvji. Kopā konstatējām, ka ir viena kopīga problēma – dažas pašvaldības maksā nožēlojamu samaksu koru vadītājiem, citas – adekvāti un sistēmā nav kārtības. Teicu, ka, manuprāt, valsts ieguldījums tik nozīmīgā savas pastāvēšanas stūrakmenī kā Dziesmu svētki – 1,2 miljoni eiro – ir ļoti nepareizs signāls no valsts puses. Protams, runāju par pašu procesu, nevis par svētkiem, kuros ieguldījums ir lielāks, tomēr procesa laikā šis viens miljons no valsts puses ir nepietiekams. Pirmā nozares piedāvātā ideja bija, ka šo procesu vajadzētu pārņemt valstij, ka tas būtu tikai atbildīgi, uz ko atbildēju, ka tas, visticamāk, ir nereāli sasniedzams mērķis. Vienojāmies, ka reāli sasniedzamais būtu 50:50, kur 50% būtu pašvaldības un tikpat – valsts atbildība. Valsts ar to dotu signālu un neļautu pašvaldībām šo 50% ieguldījumu nepildīt. Aicināju palīgā Romānu Vanagu, tikām gandrīz līdz kaut kādam rezultātam, un tad mainījās valdība. Man ir gandarījums, ka šis process nav apstājies, šobrīd esam tuvu finišam. (Dziesmu svētku kolektīvu vadītāju atalgojuma reformas) modelis ir izstrādāts un šobrīd jau iesniegts Ministru kabinetā.

Ints Teterovskis.

Foto: Zane Bitere/LETA / LETA

Ints Teterovskis: Skatījāmies arī Igaunijas piemēru, kur Dziesmu svētku saturs attiecībā uz amatierkolektīvu profesionālo vadītāju atalgojumu arī tiek dalīts (starp valsti un pašvaldībām). Šobrīd Dziesmu svētku likums nosaka, ka ir valsts mērķdotācija, bet pamata finansējumu maksā pašvaldības – iespēju un izpratnes robežās. Dziesmu svētki ir mūsu nacionālā vērtība, kas ir ierakstīta arī visos mūsu plānošanas dokumentos, līdz ar to valsts līdzdalībai jābūt lielākai un nopietnākai. Notika izvērtēšanas sarunas ar visām pašvaldībām. Jau bija gads (2025), kad šī mērķdotācija kāpa par vienu miljonu eiro, pirms tam tā bija 1 200 000 eiro. Tā tika dubultota, tomēr diemžēl šīs kāpnes apstājās. Teorētiski mums jau tagad bija jāsasniedz līmenis, kas tagad ir atlikts uz 2033. gadu. Attiecībā uz samaksām – ja agrāk kolektīva vadītājs, piemēram, profesors, kurš vada amatierkori, uz rokas saņēma ap 38 eiro, bet tagad šī summa tuvojas 70 eiro.

Ja reforma izdosies, tie varētu būt 400 eiro par kolektīva vadīšanu vienam vadītājam (par 0,25 slodzi),kur pusi veidotu valsts un pusi – pašvaldība.

N. Puntulis: Manā ieskatā tam ir ne vien sakārtojoša, bet arī simboliska nozīme, jo tik nozīmīgai lietai kā Dziesmu un deju svētki valsts atbalstam ir jābūt daudz lielākam. Es to noteikti nevēlētos pazaudēt visā šajā skaitļu valodā.

Skaidrs, ka lēmēji būs jaunā valdība, bet vai ir garantija, ka atbalsts turpināsies?

Nākamā gada budžetā tie būtu papildu 300 000 eiro. Domāju, ka ir jārod iespēja tos atrast, lai šo mehānismu beidzot palaistu. Kā būs pēc tam, tad jau skatīsimies pēc katras situācijas. Mums ir svarīgi, lai mehānisms tiktu palaists, un esam tam tik ļoti gatavi kā nekad.

Latvijas Nacionālais kultūras centrs ir arī veicis pašvaldību aptauju, kas pierādīja, ka situācija ar kolektīvu vadītāju atalgojumu katrā vietā ir atšķirīga. Tas variējas no 100 līdz 600 eiro par kolektīvu.

Signe Pujāte.

Foto: Zane Bitere/LETA / LETA

Signe Pujāte: Ministra iepriekšējās darbības laikā bijām saziņā ar Latvijas Pašvaldību savienību un, procesā piedaloties arī Dziesmu svētku biedrībai un Latvijas Kultūras darbinieku biedrībai, tika nosprausts mērķis, ka Dziesmu un deju svētku kustībā iesaistītajiem māksliniecisko kolektīvu vadītājiem atalgojumu veidos 50% pašvaldību un 50% – valsts finansējums. Patlaban turpinām darbu pie iesāktās reformas, kas paredz pakāpeniski palielināt valsts budžeta finansējumu un pilnveidot finansējuma modeli. Iecere ir būtisks solis, lai parūpētos par deviņu tautas mākslas nozaru kolektīvu vadītājiem, kuri ir savas jomas profesionāļi un sekmē Dziesmu un deju svētku tradīcijas saglabāšanu.

Gan šīs reformas, gan citu kopīgi risināmu jautājumu sakarā Latvijas Nacionālais kultūras centrs reizi gadā (kopš 2024. gada – Red.) tiekas ar Latvijas pašvaldībām. Mums nav tādu apgalvojumu, ka kāda pašvaldība nemaksā kolektīva vadītājam vai nelikumīgi rīkojas ar valsts budžeta mērķdotāciju. Runa ir par slodzi un atalgojuma apjomu, kas noteikts līgumā starp darba devēju un ņēmēju. Vismaz 88% gadījumu pašvaldības slēdz darba līgumus ar kolektīvu vadītājiem. Ir objektīvi iemesli, kāpēc 12% gadījumu ir cita veida līgumi. Kopā ar pašvaldībām un mūsu sociālajiem partneriem sākām apzināt, kas pašvaldībās notiek ar darba slodzēm. Varam teikt, ka, skatoties uz apmēram 1700 kolektīviem, kas piedalās Dziesmu un deju svētku kustībā, kolektīva vadītājs vidēji ar vienu kolektīvu mēnesī strādā 0,25 slodzes. No tā tad arī veidojas summa, ko jūs, Anita, pieminējāt. Domāju, ka pašvaldību pārstāvji, kas piedalījās šajās diskusijās, ir ieinteresēti atalgojuma sistēmas pilnveidošanā, jo runa ir par cilvēkiem.

Sarmīte Pāvulēna: Šobrīd valsts budžeta mērķdotācijas finansējums ir 2,3 miljoni eiro. Lai pakāpeniski pārietu uz vēlamo 50:50 valsts un pašvaldību finansējuma modeli, no 2027. gada nepieciešams ikgadējs valsts budžeta mērķdotācijas pieaugums vidēji par 15%. Šāda pieauguma gadījumā 2033. gadā valsts budžeta mērķdotācijas apjoms sasniegtu aptuveni 5,7 miljonus eiro, nodrošinot iespēju sasniegt 50:50 finansējuma proporciju.

Kā veidojas šis skaitlis – 5,7 miljoni?

S. Pāvulēna: Kā jau direktore minēja, esam noskaidrojuši, ka minimālā slodze, kas nepieciešama darbam ar vienu Dziesmu un deju svētku koprepertuāra kolektīvu, lai nodrošinātu kvalitatīvu darba rezultātu, ir 0,25 slodzes. Šobrīd lielākajā daļā pašvaldību Dziesmu un deju svētku kolektīvu vadītāju atalgojums tiek noteikts atbilstoši 6. mēnešalgu grupai, kuras mēnešalgas diapazons ir 851–1580 eiro. Salīdzinājumā ar darba apjomu, atbildību un nepieciešamo profesionālo kvalifikāciju šis atalgojuma līmenis ir nepietiekams.

Šobrīd par viena Dziesmu un deju svētku koprepertuāra kolektīva vadīšanu lielākajā daļā pašvaldību tiek maksāti aptuveni 200 eiro mēnesī, savukārt atsevišķās pašvaldībās atalgojums ir vēl zemāks. Raugoties nākotnē, redzam nepieciešamību Dziesmu un deju svētku kolektīvu vadītāju atalgojumu noteikt 8. mēnešalgu grupas līmenī. Ja par atskaites punktu tiek izmantots šīs grupas vidējais atalgojums, aptuveni 1600 eiro mēnesī, tad par 0,25 slodzi atalgojums par darbu ar vienu kolektīvu būtu 400 eiro mēnesī. Šo summu kopā veidotu valsts un pašvaldības finansējums.

Tādējādi līdz 2033. gadam būtu nepieciešams pakāpeniski palielināt finansējumu, lai pašreizējo aptuveni 200 eiro atalgojuma līmeni par viena koprepertuāra kolektīva vadīšanu paaugstinātu līdz 400 eiro mēnesī. 400 eiro būtu nosakāms kā minimālais atalgojuma līmenis par 0,25 slodzi, vienlaikus saglabājot pašvaldībām iespēju atbilstoši savām iespējām maksāt arī lielāku atalgojumu.

Dalīt vai tomēr – ne?

Kā būs ar G1 un G2 grupu atalgojuma izlīdzināšanu? G1 grupā ir kori, deju kolektīvi, pūtēju orķestri, kokles – tie kolektīvi, kas apgūst Dziesmu un deju svētku repertuāru, un G2 – folkloras kopas, amatierteātri, lietišķās mākslas studijas u. c., kuru vadītāju atalgojums līdz šim bija uz pusi zemāks.

S. Pujāte: No šeit klātesošajiem esmu vienīgā, kas 2008. gadā piedalījās sarunā par valsts mērķdotācijas atjaunošanu pēc ekonomiskās krīzes. Lai vispār varētu virzīties uz priekšu, lai kaut cik veiksmīgi atgrieztu apritē valsts mērķdotāciju (Dziesmu un deju svētku kolektīvu vadītāju atalgojumam), toreiz tika izdarīts tā, ka G1 jeb koprepertuāra grupas nokļuva pozīcijā, kurā – protams, par papildu uzdevumiem – saņēma lielāku atalgojumu. Kaut gan, ja paskatāmies, piemēram, uz audēju studiju, tās vadītājam, kas nereti ir sava aroda meistars, līdz top audekls, ir jāpaveic bezgala daudz darba. Tāpēc viens no piedāvājumiem ir – ar šo finansējumu atgriezt vienlīdzīgu samaksu visiem vadītājiem, jo mēs domājam par konkrētiem cilvēkiem, kuri iegulda savu darbu amatiermākslā, kopjot Dziesmu un deju svētku tradīciju. Vēsturiski gandrīz 20 gadus pastāvējusī sistēma daļā iesaistīto ir nostiprinājusi viedokli, ka G2 grupām (nestrādā ar koprepertuāru – Red.) nevajag tik daudz maksāt. Tomēr tagad tādās kategorijās – vajag vai nevajag – mēs nedrīkstam domāt. Mums ir jāpanāk tiesisks taisnīgums.

I. Teterovskis: Es tikai gribētu piebilst, ka no Dziesmu svētku biedrības puses tomēr ir viedoklis, ka šis dalījums ir loģisks, jo koprepertuāra kolektīviem ir valsts pasūtījums. Mēs tomēr uzstājam, ka jābūt šim dalījumam un ka tas ir absolūti loģisks.

Ļaus samazināt kļūdu skaitu?

Kāds tiek plānots jaunais abus – Vispārējos un Skolēnu – svētkus apvienojošaisorganizatoriskais modelis? Kurš variants varētu īstenoties – jauns nodibinājums, LNKC nodaļas funkciju paplašinājums –, jo jau šoruden jāapspriež jaunās struktūras plāns?

N. Puntulis: Šī diskusija vēl paliek atvērta, un varam diskutēt par to, kurš no šiem modeļiem būtu piemērotāks un reālāk realizējams. Tomēr arī šis ir viens no jautājumiem, kas ir iesākts iepriekš un būtu beidzot jāatrisina. Katram ir skaidrs, ka, ieviešot vienotu organizatorisko modeli abiem svētkiem, mēs tikai iegūtu. Tas būtu lētāk, ātrāk un ieguvumu būtu ļoti daudz. Šobrīd, vai tas būs atsevišķs nodibinājums, vai atsevišķa nodaļa pie LNKC, vai publiska atvasināta persona, vai vispār kāds cits risinājums, lai vēl paliek diskusiju jautājums, jo mums ir jāpieņem konceptuāls lēmums, ka uz to ejam.

Tomēr vai tā nebūs savā ziņā, kā to atzīmējusi Latvijas Darba devēju konfederācija, vēl viena birokrātiskā struktūra?

Raugoties no svētku dalībnieku vai pašvaldību viedokļa, patiesībā nemainās nekas. Ja mēs runājam par to, vai šie organizatori ir (pieņemti darbā) uz īstermiņu vai pagaidu līgumu, vai uz pastāvīgām darba vietām, tad no pašvaldību vai svētku dalībnieku viedokļa tam nav nozīmes.

No Latvijas Pašvaldību savienības gan izskanējuši iebildumi – ja sākumā nav skaidri noformulēts, kurš un par ko skaidri atbild, tad no viņu puses "var rasties arī nesaprašanās".

Nesaprotu, no kurienes šis mīts ir radies, ka tagad viss būs nesaprotamāk. Vēlreiz uzsveru, ka no pašvaldību viedokļa nebūs nekādu izmaiņu.

I. Teterovskis: Tas, ka šāda vienota organizatoriskā struktūra ir nepieciešama, ir izkristalizējies iepriekšējo svētku konferencēs, arī mūsu nesen apstiprinātajā Dziesmu svētku saglabāšanas un attīstības plānā ir minēts šis jaunais birojs, tomēr precīza juridiskā forma vēl tiks noteikta. Ieguvumi ir skaidri – šobrīd gan Valsts Izglītības attīstības aģentūra (VIAA, līdzšinējais Skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētku organizators. – Red.), gan LNKC piesaista cilvēku grupas, kas atbild par transporta loģistiku Rīgā, ēdināšanu, izguldīšanu, tehniskajiem iepirkumiem. Tās ir ļoti daudzas tehniskas lietas, un institūcijas uz katriem svētkiem tam algo speciālas komandas...

Tad būs garantija, ka vairs nebūs tagad tik raksturīgie vēlie iepirkumi?

Jā, otrs – mums būtu tā sauktā institucionālā atmiņa, tieši uz šiem tehniskajiem jautājumiem izveidota komanda.

N. Puntulis: Prasības pēc kvalitātes tādos lielos pasākumos kā Dziesmu svētki ar katru gadu pieaug, un es arī esmu teicis, ka tik lielu pasākumu noorganizēt bez nevienas organizatoriskās kļūdas nav reāli iespējams. Vienmēr būs kāda sīkāka kļūdiņa, un šis vienotais modelis mums ļaus maksimāli samazināt šo iespējamo kļūdu skaitu, kas šobrīd ir ļoti būtiski.

Lielas skolas, bet kolektīvu nav

Klišāna kungs, intervijā portālam "nra.lv" esat teicis: "Koru neesamība skolās ir hroniska. Neobligātā interešu izglītības sistēma tiek iznīcināta." Esat arī skaudri paudis: vēl divi svētki varētu būt. Kādu saskatāt šo līkni šobrīd, kad mūs kārtējo reizi skārusi gan ekonomiskā, gan arī ģeopolitiskā krīze?

Mārtiņš Klišāns.

Foto: Zane Bitere/LETA / LETA

Mārtiņš Klišāns: Es gan negribētu komentēt šos vārdus, kas, visticamāk, ir izrauti no konteksta. Tas tika teikts kritiskā brīdī, kad tikai pacēlām balsis par atalgojumiem. Tas vairs nav aktuāli, jo Dziesmu svētku kustība uz priekšu notiek un, lai kāda tā būtu, tā ir cerīga. Kas attiecas uz visu kopējo organizatorisko struktūru, tad es pilnībā piekrītu ministram un Intam, kuri jau uzskaitīja visas priekšrocības. Ikdienā tas pašu tradīciju neskar, bet mēs iegūstam pastāvīgu profesionālu komandu un visas iepirkumu lietas (rit raitāk).

Kāda šobrīd ir situācija ar skolu koriem saistībā ar skolu reformām un to skaita samazināšanu?

Edgars Vītols.

Foto: Paula Čurkste/LETA / LETA

Edgars Vītols: Esmu ļoti pateicīgs Kultūras ministrijai un aktīvistiem par vienotā atalgojuma modeli. Saprotam, ka lielajās pilsētās diriģents sev darbu atrod, un viņu ir ļoti daudz, tomēr zinām arī, ka ir ļoti daudz vakanču reģionos ārpus Rīgas, un atalgojuma jautājums pašvaldībās ir bijis atšķirīgi risināts. Esmu Jelgavas pilsētas un novada virsdiriģents, redzu, ka nemaz tik viegli piesaistīt speciālistus nav. Un tad jau, ja valsts līmenī mums ir garantija par kādu atalgojumu, kaut vai, ja summa liekas neliela, tad tas tomēr ir garants, ka tas ir valsts un pašvaldības noteiktais atalgojuma līmenis, kuram ir jābūt. Jaunais cilvēks to zinās. Ļoti līdzīgi ir arī ar Skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētku kustību, un es domāju, ka šī diskusija ļoti drīz varētu tikt pārnesta uz Izglītības un zinātnes ministriju. Mēs zinām, ka skolas koru un arī deju kustībā pasniedzēji tiek atalgoti, sertificējot stundas. Arī tur katrai pašvaldībai, kā arī skolu direktoriem atsevišķās pašvaldībās ir iespēja lemt, cik katram vadītājam ir iespēja tarificēt. Ja vienā skolā tarificē astoņas līdz 10 stundas, tad citā – tikai divas. Arī tas automātiski, protams, ir atalgojuma jautājums.

Ja runājam par Vispārējiem un Skolu jaunatnes Dziesmu svētkiem, tad jāatceras – kad pēc pandēmijas 2023.–2024. gadā skolās tika atjaunota koru darbība, visi bijām nobažījušies, jo pirms gada vai diviem dalībnieku skaits, kuriem bija iespēja piedalīties koru skatēs repertuāra pārbaudē, bija tiešām mazs, salīdzinot ar to, pie kā bijām pieraduši. Situācija uzlabojās, un 2025. gadā redzējām pilnskanīgu Mežaparka estrādi ar jauniešiem. Man ir jāiebilst – reģionos un pašvaldībās nav lielas atšķirības starp mazajām un lielajām skolām, ir brīnišķīgi piemēri ar mazām skolām, kur ir ļoti labi pedagogi, un ir ļoti lielas skolas, kur nav kolektīvu. Kā var būt Pierīgas vidusskola, kurā ir vairāk par 1000 skolēnu, bet kurā nav kora, vai arī, ja ir, tad viens un neliels?

Es arī piedalījos sanāksmē par svētku organizatorisko modeli – protams, ka IZM un VIAA būs atbildīgi par interešu izglītības programmu un tās īstenošanu, tāpat kā LNKC – par pieaugušo kolektīvu darbību. Tomēr šīs pārmaiņas – it sevišķi saistībā ar juridiskajiem jautājumiem, iepirkumiem – palīdzētu svētkus organizēt redzamāk, tālejošāk.

Baiba, 2025. gadā jūs vedāt uz Rīgu 1600 Valmieras jauno Dziesmu un deju svētku dalībnieku un bijāt pilnībā atbildīga par viņiem. Par to arī esat saņēmusi "Gada valmierietes" titulu. Kāda tad šobrīd ir situācija ar skolu koriem Valmierā?

Baiba Zalcmane: Valmierā viss notiek aktīvi. Pēdējā laika lielākās bažas, kas virmo gaisā, ir par interešu izglītību un nodarbību laikiem. Nereti novados vai reģionos kolektīvi sastāv no vairākām klašu grupām, un pēc stundām veidojas situācijas, kad vienai klašu grupai stundas beidzas agrāk, bet citiem vēl jāpagaida. Tāpat bērniem pēc stundām ir arī citas nodarbības un pienākumi. Tas nozīmē, ka ne vienmēr ir iespējams atrast visiem ērtu laiku.

Man šķiet, ka šeit ir svarīgi skatīties uz bērna iespējām. Bērni ir dažādi, viņiem ir dažādi dienas ritmi un intereses, ne vienmēr pēc stundām viņiem ir iespēja palikt uz mēģinājumu. Un te mēs nonākam pie ļoti būtiska jautājuma, kā bērnam radīt iespēju būt kolektīvā un tajā palikt. Jo bērns, kuram regulāri jāizvēlas starp kori, dejām vai kādu citu nodarbību un citām savām ikdienas iespējām, ar laiku var izvēlēties to, kas viņam ir vienkāršāk pieejams. Tāpēc šobrīd ir svarīgi domāt ne tikai par to, cik daudz kolektīvu mums ir, bet arī par to, kā mēs varam radīt tādus apstākļus, lai bērniem tajos būtu iespējams piedalīties un kolektīvi varētu bērnus noturēt ilgtermiņā.

I. Teterovskis: Dažās skolās interešu izglītība vispār ir pārcelta ārpusē, uz interešu izglītības centriem. Šeit ir lieli draudi ilgtermiņā, jo pirmā nodarbība interešu izglītības centros ir bez maksas, bet otrā jau ir maksas. Ir jau precedenti, kad par kori ir jāmaksā. Tomēr no skolu direktoriem esmu sapratis, ka tiesībsardzes nosacītais, ka nulles stundas ir sliktas, ir rekomendējošs, nevis obligāts. Protams, viss ir skolu direktoru rokās, kā viņi to izlasa. Rīgā arī esmu dzirdējis par pāris vietām, kur šā iemesla dēļ kāda kora vairs nebūs. Tā ir ļoti bīstama, nelabvēlīga situācija.

E. Vītols: Ne visiem ir saredzams, kādi ir ieguvumi no šīm agrajām rīta stundām. Es pārstāvu Rīgu un varu teikt, ka agrās rīta stundas ne tikai koriem, bet visai interešu izglītībai ir ļoti laba lieta. Brīdī, kad vecākiem jābūt darbā 8.30, un stundas sākas tajā pašā laikā, skolēns ierodas skolā pirms astoņiem, un viņš tik un tā gaida pirmo mācību stundu, jo vecākiem jāpaspēj uz darbu. Jaunieši, kas astoņos no rīta ir interešu izglītībā, ir laikā uz pirmo mācību stundu, pamodušies un gatavi matemātikas, bioloģijas vai fizikas stundai. Pēcpusdienās lielā pilsētā, kur ir liela interešu izglītības dažādība, šo kolektīvu ir daudz grūtāk ietvert. Zinu, jo mana kaimiņskola strādā pēcpusdienās, un viņiem tā ir liela problēma. Savukārt tas, kas vienmēr ir apgrūtinoši reģionos, ir transports. Tas, kā mēs varam veicināt (interešu izglītību), tomēr ir direktora atbildība – kā viņa skola nodrošina bērniem iespēju piedalīties korī, deju kolektīvā. Jo, ja nav kora, dziedātājiem nav kur iet. Izskanējušais par to, ka kolektīvu darbību pārceļ uz interešu centriem, lai par tiem maksātu dalības maksu... Man liekas, tas nozīmē apgriezt kājām gaisā visu, ko mēs vien Latvijā varam iedomāties. Jā, citur pasaulē interešu izglītība ir par maksu, bet viņiem nav Dziesmu svētku. Esmu aicinājis tieši mazo skolu kontekstā, par kurām mums ir bijušas bažas, – jā, šādi piemēri ir bijuši Jelgavas, Ventspils novadā – un kurās viens mūzikas skolotājs, kora diriģents nevar nodibināt pilnu kora sastāvu (viņam ir, piemēram, 14, 16 vai 18 dziedātāju), apvienoties kolektīvā ar blakus esošām divām vai trim līdzīga līmeņa vai izmēra skolām. Tas nenozīmē, ka šis ir veicināmi, bet būtu ļoti nepareiza situācija, ja šīs mazās skolas nevarētu kaut kādā veidā piedalīties un kāds tām teiktu nē. Jāveicina, lai katrā skolā būtu kolektīvs, bet – es jau teicu, mani piemēri par Pierīgu ir nežēlīgi. Tur ir lielas skolas, bet kolektīvu nav. Savukārt, lūk, Ventspils novadā trīs nelielas skolas ar nelieliem kolektīviem reizi vai divas mēnesī – kā kurā sezonas laikā ir nepieciešams – dodas uz kopīgiem mēģinājumiem, un viņiem ir 60 līdz 70 cilvēku kolektīvs – ar kvalitatīvi nodrošinātiem tērpiem un pārējo. Mēs viņiem dodam iespēju izvēlēties dziedāt, dejot, spēlēt. Lai nesanāk, kā manā pieredzē, 20 gadus vadot augstskolas kolektīvu (E. Vītols no 2004. gada ir LU fizmatu kora "Aura" mākslinieciskais vadītājs, no 2008. gada strādā Rīgas Valsts 2. ģimnāzijā, no 2011. gada – Rīgas vīru kora "Absolventi" mākslinieciskais vadītājs. – Red.), ka žēl ir neuzņemt pirmajā kursā (korī) ļoti labus fiziķus, bet viņiem diemžēl kādā izglītības posmā ir bijusi situācija, kad nav bijusi iespēja dziedāt kādā kolektīvā. Līdz ar to viņam šis ceļš ir daļēji nogriezts.

Radot piederības sajūtu valstij

Gatavojoties 2028. gada Vispārējiem Dziesmu un deju svētkiem, svarīgi ir īstenot kolektīvu vadītāju atalgojuma reformu, lai tas beidzot sasniegtu cilvēka cienīgu apmēru.

Foto: Timurs Subhankulovs / Latvijas Mediji

Runājot par gatavošanos svētkiem un ar to saistītajiem draudiem, kas pārskaitīti Dziesmu svētku plānā: ja runa ir par pašreizējo situāciju un aizvien pieaugošajiem ģeopolitiskajiem draudiem, kā tas ietekmē svētku procesu un gatavošanos svētkiem? Vai, piemēram, Latgalē koristi mierīgi iet uz mēģinājumiem?

M. Klišāns: Kāpēc lai viņi neietu uz mēģinājumiem? Ja būs karš, tad mēs dziedāsim kaut kur citā vietā, ja nebūs, tad – Mežaparka estrādē. Tas ir jautājums, kas sevišķi neprasa komentārus. Ja runa ir par ģeopolitiskajiem apstākļiem, tad pasaule ir tik neparedzama, ka to mēs nevaram nekādi prognozēt. Kovidu arī negaidījām un tāpat tikām galā diezgan laikus. Vēsturiski skatoties, šādas reizes mūs tikai stiprina. Tas ir mūsu ieroču arsenāls – dziesma, kopā būšana, tradīcijas spēks.

Klišāna kungs, vai kora dalībnieku ataudze pēc pandēmijas jau ir notikusi? Jobija tomēr kori, kas izjuka, vairs neatjaunojās.

Nav jau tādas statistikas, ka mums kovida laikā kāds būtu kori pametis. Daži kori izbeidza savu pastāvēšanu arī normālā ikdienā. Man tādas statistikas īpaši nav. Varbūt kādā brīdī kāds nobremzēja, jo darbošanās apstākļi bija ļoti ierobežoti, un tas atkal bija atkarīgs no cilvēku entuziasma. Pieļauju, ka mēs varētu daudz diskutēt par cilvēkiem vispār pēc kovida, nedomāju, ka tas ir tikai Dziesmu svētku, dziedāšanas un kultūras jautājums. Tas ir par to, vai cilvēks un zināma sabiedrības daļa ir mainījusies. Pieļauju, ka tas uz tā laika padsmitniekiem un jaunākiem bērniem ir atstājis kādu iespaidu. Bet mums ir jāiet tālāk. Nedomāju, ka mums ar ataudzi ir problēmas, drīzāk tās ir ar demogrāfiju, ar to, kas mūs sagaida pēc kādiem gadiem skolēnu svētkos.

E. Vītols: Protams, mums drošība un veselība ir pirmajā vietā, un, domājot par procentiem no IKP, kas aiziet drošībai, es vienmēr gribētu teikt, ka drošība ir ne tikai metāla verķī, ko varam izmantot aizsardzībai, bet ir svarīgs tas cilvēks, kas pie tā būs. Un šeit viens no integrācijas un kopienu savienošanas principiem varētu būt mūzika. Esmu ārkārtīgi priecīgs, ka cilvēki, kas nāk no dažādiem reģioniem un kuru izcelsme nav tikai slāvu, bet tai skaitā arī lietuviešu, igauņu utt., arī velk latviešu tautastērpu un dzied latviešu dziesmas, mācās latviešu skolās un izsauc desmitiem reižu vārdu "Latvija" hokejā un "Gaismas pili" Dziesmu svētkos. Demogrāfisko situāciju Kultūras ministrija nevarēs vienkārši atrisināt, bet mēs varam kaut kā risināt jautājumu par mūsu jauniešu vēlmi doties prom studēt vai strādāt ārvalstīs. Kultūras, vienotības, identitātes, pašapliecināšanās sajūta ir lieta, par ko noteikti varam runāt, domājot par visādiem veidiem, kā šiem cilvēkiem palikt šeit. Un otra lieta – skatīties, vai brīdī, kad notiek arī sabiedrības diskusijas par finansējumu aizsardzībai, kāds nulle komats nulle un vēl procents būtu veltāms kultūrai. Jo man, divdesmit gadus strādājot, šķiet, ka tad jauniešiem būs piederības sajūta valstij, un no tās jau var risināt atvasinātos jautājumus par to, kāda ir Dziesmu svētku, demogrāfijas, mūsu kultūras nākotne. Domāju, ka mums nav jāgaida tikai NATO karaspēka vienības, kas brauks mūs sargāt, mums ir cilvēki arī šeit. Bet ir svarīgi, lai viņi šeit būtu, nevis aizbrauktu jau vidusskolas laikā vai pēc tās studēt un tur arī paliktu.

Kā pasargāt Dziesmu svētku zīmolu?

"Mēs pārvēršamies karaokes līmenī, (tas bija) kaut kas līdzīgs latviešu populārās mūzikas koncertiem. Šo formātu nevar pielīdzināt Dziesmu svētkiem, jo mēs ar to zaudējam. Lielākā daļa koru atteicās tajā piedalīties. Tas degradē mūsu kultūras pamatvērtības. Cerams, ka tas neattīstīsies," šos vārdus virsdiriģents Māris Sirmais Latvijas Radio raidījumā "Krustpunktā" teica par koncertu "Manai dzimtenei", raisot arī daudzu tā dalībnieku sašutumu, jo cilvēki paši pulcējās korī, lai tikai piedalītos šajos svētkos. Vai Dziesmu svētkiem arī turpmāk paredzama virzība profesionālisma un institucionalizācijas virzienā? Vai tas nesamazina potenciālo dalībnieku skaitu?

N. Puntulis: Uzskatu, ka jautājums par tradīcijām un kvalitāti ir ļoti būtisks, jo, pazaudējot kvalitātes latiņu, nonākam uz visai slidena ceļa. Dziesmu svētki tad pazaudē šīs tradīcijas būtību, jēgu un var pārtapt dziedāšanas svētkos. Manuprāt, līdz šim mums ir izdevies lieliski savienot šīs kvalitātes prasības ar vēlmi būt kopā un dziedāt. Bet, ja runājam plašākā kontekstā par pasākumiem, kuriem velkam kādas līdzības ar Dziesmu svētkiem, svarīgi ir arī tas, kā mēs to nosaucam. Es noteikti aizstāvētu Dziesmu svētku zīmolu kā tādu, uzskatu, ka to nevajadzētu valkāt vietā un nevietā. Kā jau tas notika, varam šos notikumus nosaukt citā vārdā – sadziedāšanās nakts, dziesmotā nakts vai dziedāšanas svētki –, bet zīmols "Dziesmu svētki", manuprāt, ir aizsargājams. Redzu, ka abas šīs lietas var pastāvēt blakus – Dziesmu svētki ar savu tradīciju, kvalitāti un turpat līdzās dažādi pasākumi, kas kaut kādā ziņā ir līdzīgi, bet kas nav saucami par Dziesmu svētkiem, kuru jēga ir pilnīgi kas cits.

M. Klišāns: Arī es piekrītu Puntuļa kungam, es negribēju vispār to komentēt, jo tas ir bijis koncerts, kas ir pagājis, jā, tas ir bijis ar zināmu ažiotāžu, jo Maestro Raimonda Paula vārds Latvijā nav nevienam svešs un tam ir nozīme. Bet es arī nedomāju, ka mums vajadzētu kritizēt vai slavēt kaut ko, kaut vai pievērst uzmanību tam, ko mans kolēģis Māris Sirmais ir teicis, jo tas ir viņa viedoklis, kas izteikts kādā brīdī. Mums katram ir kāds zināms informācijas daudzums, kā tas viss radās, kā izvērtās. Domāju, ka katram, kas vēlējās, bija iespēja piedalīties, pasākums ir beidzies. Starp citu, ārpus tradicionālajām mūsu Dziesmu svētku aktivitātēm notiek arī daudzas citas – vai tās ir centralizētākas un notiek Rīgā, vai notiek reģionos, vai tie ir sadziedāšanās svētki vai komponistu jubilejas utt. Domāju, ka te tādu lielu konkurenci nevajag saskatīt un nevajag pārspīlēt lietu nozīmību, jo Dziesmu svētku kustība un process ir pilnīgi kaut kas cits. Skaidrs, ka katra tāda aktivitāte nevarētu notikt, ja mums nebūtu Dziesmu svētku kustības organizētības, loģistikas, apziņošanas iespēju utt. Dziesmu svētki – tā ir tradīcija, process, dzīvesveids. Pārējais viss ir saucams par projektu.

Bet kā paliek ar Dziesmu svētku pārlieko institucionalizāciju un uzsvaru uz profesionālismu?

Domāju, ka tā ir ļoti bīstama tendence – vienkārši spekulēt uz to, ka, ja mēs vienkārši dziedāsim ar pavadījumu un sadziedāsimies, tad tas kaut kādā veidā veicinās kaut kādu tradīcijas attīstību. Domāju, ka gluži pretēji – visa pamatā, protams, ir veselīgs balanss, un tas vienmēr ir pierādījies jauniešu svētkos, jo tas, ko viņi grib dziedāt pēc svētkiem, ir "Gaismas pils". Kas attiecas uz pieaugušo koriem, tad manā garajā amatierkoru un rajona virsdiriģenta darbā ir izveidojusies vislielākā pārliecība – jo kādam korim ir augstāka latiņa, jo lielāka ir cilvēku interese par dalību šajā korī un – galu galā – vēlme kaut ko sasniegt; tas ir liels dzenulis. Mums ir tik daudz kolosālu, jaunu, ambiciozu diriģentu ar ārkārtīgi spēcīgiem kolektīviem, kuriem šī augstā latiņa un profesionālā sadaļa ir nepieciešama. Bet tas viss ir veselīgā balansā, jo mēs atrodam katram dziedātājam iespēju Dziesmu svētku programmā izpausties, vai tie būtu vidusskolu piesaistītie kori, A vai B kategorijas kori, vai arī seniori. Katram atrodas vieta, katrs var sevi īstenot. Mēs noteikti nedrīkstam iet vienkārši sadziedāšanās virzienā, kas ir pierādījies, arī skatoties, kā attīstās mūsu kaimiņvalstu Dziesmu svētku tradīcija. Mūsu uzstādījums ir cits, mums ir savs ceļš, un tā pievienotā vērtība, kas ir mums, tā, man liekas, ir unikāla. Par to, starp citu, mūs visi apskauž.

E. Vītols: Pilnīgi piekrītu. Skaidrs, ka koncertu, kurā vienkārši dzirdam izpildām dažādas dziesmas, nevajag saukt par Dziesmu svētkiem. Vienbalsīgi vai divbalsīgi padziedāt var un to vajag darīt, bet to nesauksim šajā vārdā. 2006. gadā, kad Maestro apritēja 70 gadi un tika atvērta "Arēna Rīga", viņam bija sadziedāšanās svētki, kurus toreiz veidoja Arvīds Platpers. Tā bija kopīga sadziedāšanās. Savukārt Dziesmu svētki ir iekļauti UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā, un tas ir "a capella" dziedājuma dēļ.

S. Pujāte: Gribu apliecināt, ka no LNKC puses Dziesmu un deju svētku kopiena ir apbrīnojami stabila. Patiešām ir tā, ka svētku starplaikā ir kolektīvi, kas beidz savu darbību, taču pēdējā gadā, piemēram, ir arī kori, kas, dibinoties no jauna, ir papildinājuši pozitīvo statistiku – iepretim tam, ka vienmēr deju kolektīvi ir visaktīvākie. Jā, mēs esam ceļā uz 2028. gada Dziesmu un deju svētkiem, LNKC ir pievienojusies Rīcības grupa, lai kopdarbā sarīkotu lieliskus svētkus. Esam labā sadarbībā ar pašvaldībām, ar mūsu virsdiriģentiem un virsvadītājiem, kas ir svētku tradīcijas sargi. Esmu pārliecināta, ka svētku norišu mākslinieciskās grupas, kuras izturējušas konkursu, arī ir apņēmības pilnas izdarīt labāko iespējamo. Dodamies pretī nākamajiem Dziesmu un deju svētkiem, vēlot visiem mierīgas debesis, lai varam ieguldīt spēkus savu kultūras tradīciju saglabāšanā un tālāknodošanā.