Light rain 14.8 °C
C. 17.09
Vaira, Vairis, Vera
SEKO MUMS
Reklāma
Jānis Aišpurs: "Izvēlējos "Vālodzīti", jo omīte to dziedāja, un tas arī savā ziņā ir mans mazais muzikālais piemineklis".
Jānis Aišpurs: "Izvēlējos "Vālodzīti", jo omīte to dziedāja, un tas arī savā ziņā ir mans mazais muzikālais piemineklis".
Foto: Publicitātes

Sestdien, 19. septembrī, Preiļu kultūras namā un 26. septembrī Rīgā, kinoteātrī "Splendid Palace", atzīmējot Latvijas kino dižgara deviņdesmito jubileju, Jāņa Streiča kultūras fonds organizē koncertuzvedumu "Mans draugs Jānis Streičs" – dzīvespriecīgu veltījumu režisoram, kura filmas kļuvušas par neatņemamu Latvijas kultūras mantojuma daļu.

Reklāma

Koncertuzveduma iecere radusies ar paša režisora redzējumu, un pēc viņa aiziešanas mūžībā to turpina īstenot viņa tuvinieki sadarbībā ar dažādiem mūziķiem un aktieriem. Uzvedumā līdzās sarunām un kinofragmentiem skanēs dzīvā mūzika. Uz skatuves satiksies "Streiča aktieri" – Gundars Āboliņš, Artūrs Skrastiņš, Jānis Paukštello, Olga Dreģe, Uldis Dumpis, Ivars Kalniņš, kā arī citi režisora radošie līdzgaitnieki, arī kinokritiķe Daira Āboliņa. Pasākuma muzikālo kodolu veidos mūzika no Jāņa Streiča kinofilmām, ko izpildīs "Carnival Youth", "Kautkaili", "Citi zēni", Aija Andrejeva.

Starp mūziķiem, kuri šajā projektā no jauna pievērsušies Streiča filmu muzikālajam mantojumam, ir arī grupa "The Sound Poets". Grupas vokālists un dziesmu autors Jānis Aišpurs koncertam izvēlējies un kopā ar grupu pārinterpretējis dziesmu "Vālodzīte" – skaņdarbu, kas viņam izrādījies personiski nozīmīgs, jo savulaik bijis viena no viņa vecmāmiņas mīļākajām dziesmām. Sarunā Jānis Aišpurs stāsta par cieņu pret Streiča daiļradi, par nejauši uzplaiksnījušām bērnības atmiņām, meklējot savu "Vālodzītes" versiju, un par to, kā saglabāt dziesmas būtību, vienlaikus piešķirot tai "The Sound Poets" raksturīgo skanējumu.

Šopavasar grupa iepriecināja arī ar jaunu, piekto studijas albumu – "Katram kuģim savs ceļš", kurā iekļauti desmit skaņdarbi latviešu valodā. Albums tapis kopā ar igauņu mūziķi un producentu Erki Pārnoju, kurš pazīstams arī kā grupas "Ewert and the Two Dragons" dalībnieks. Albuma ieraksts tapis galvenokārt ierakstu studijā Tallinā kopā ar skaņu inženieri Pēteru Salmelu.

Kas jūs motivēja iesaistīties koncertuzvedumā "Mans draugs Jānis Streičs"?

J. Aišpurs: Cieņa pret meistaru, viņa daiļradi. Pazīstu cilvēkus, kas organizē šo koncertu mūsu meistara, dižgara piemiņai, viņa ģimenes locekļiem tas ir emocionāls stāsts. Tā parādījās apziņa, ka to vienkārši nevar nedarīt. Citreiz ir kādas lietas, ko dari vienkārši intuitīvi, nezinot racionālo pamatojumu. Kaut kādā mērā šis arī ir tas gadījums, kad nevar nedarīt, kad vienkārši ir jādara, jo Jānis Streičs kā cilvēks, viedokļu līderis, režisors, lielo filmu, stāstu autors ir tik daudz devis mūsu tautai un sabiedrībai, viņš ir runājis pāri paaudzēm. Viņa filmas ir bijušas aktuālas gan bērniem, gan pusaudžiem, gan pieaugušajiem, gan cilvēkiem ar sirmiem matiem.

Par dziesmas "Vālodzīte" izvēli esat komentējis, ka to izvēlējāties ģimenes saistības dēļ. Varbūt varat vēl pastāstīt tieši par šo dziesmu un tās nozīmi jums?

Mums, mūziķiem, tika pasniegts sarakstiņš ar dažādām dziesmām, no kurām varējām izvēlēties, ko gribētu aranžēt un izpildīt šajos koncertos. Vispār pirmajā brīdī es īsti neattapos, kāpēc izvēlējos "Vālodzīti", jo man tā dziesma kaut kā likās tāda forša, patīkama, ko gribētos spēlēt. Un tad man atnāca atziņa, kā ar āmuru pa pieri, ka tā bija viena no manas omītes, tēta mammas, mīļākajām dziesmām. Atceros, ka viņa to arī dziedāja dažādos ģimenes godos un es kā bērns no viņas šo dziesmu iemācījos. Tā atmiņas, kas kaut kur glabājas, mums pašiem vēl nezinot kāpēc, tieši tādas paliek uz mūžu. Un tad citreiz tās pēkšņi izlec ārā. Šis bija tāds gadījums. Tāpēc arī izvēlējos "Vālodzīti", jo omīte to dziedāja un tas arī savā ziņā ir mans mazais muzikālais piemineklis omītei. Arī Poets pēdējā albumā "Katram kuģim savs ceļš" ir dziesma, kas veltīta manas omītes vīram, manam vectēvam Pēterim. Un tad, reku, tagad arī ir dziesma, ko mēs kā grupa veltām manai omītei.

Strādājot ar šo dziesmu, kopā ar grupas biedriem pārinterpretējot to, kādas jums rodas sajūtas, kas ir tas, ko jūs cenšaties saglabāt, ko esat gatavi mainīt?

Reklāma
Reklāma

Noteikti ir jāstrādā ar cieņu, lai vispirms nepārvērstu dziesmu par to, kas tā nav, bet tai pašā laikā, lai šai dziesmai piešķirtu mūsu, Poetu, šķautni, atrastu īsto līdzsvaru. To, kas šajā gadījumā padarīja šo dziesmas interpretāciju īpašu, ka tā ir "The Sound Poets" "Vālodzītes" versija, nav vienkārši tas, ka jebkura grupa varētu to šādi nospēlēt, bet ka šāda "Vālodzīte" izspēlējama tikai "The Sound Poets" izpildījumā, un tas viss ir komplektā ar to, ka, dziesmu pārveidojot, saglabājam tās stāstu, emocijas, smeldzi un cieņu pret to. Ar šo sajūtu ķērāmies pie darba, un gribas teikt, ka sanāca ļoti, ļoti skaisti. To, vai sanāca, protams, tieši klausītāji dzirdēs, bet mēs paši esam priecīgi par to, kā mums ir izdevies.

Un kā jūs aprakstītu šo "The Sound Poets" šķautni?

Es laikam to raksturotu kā tādu smeldzīgu nostalģiju, kuru var pieredzēt, aizpeldot atmiņās. Kaut kāds sentiments, bet tajā pašā laikā arī kaut kas ļoti tuvs, mīļš, silts, kāda tuva drauga vai cita tuva cilvēka tuvuma sajušana.

Jūs jau pieminējāt projekta organizētājus, kuri ir arī jaundibinātais Jāņa Streiča kultūras fonds. Kas, jūsuprāt, būtu jādara šādai vai līdzīgai organizācijai, lai arī nākotnēturpinātu saglabāt Jāņa Streiča mantojumu un to paturētu aktuālu?

Varbūt – uzmanīt Jāņa Streiča mantojumu, lai ne mantojums, ne režisora vārds netiktu izmantots nevietā? Par pārējo man ir grūti iedomāties, man jau šķiet, ka savā ziņā fondam varbūt nav nekas liels jādara, jo Jāņa Streiča filmas runā pašas par sevi, un tās ir liela daļa mūsu, latviešu tautas, nemateriālā kultūras mantojuma. Tāpēc jau viņa filmas ir tik mīlētas un rādītas. Domāju, ka Jāņa Streiča vārds un atstātais kultūras mantojums nepazudīs. Tas, protams, ir ļoti forši, ka ir cilvēki, kuri piedomā, kā atrast vēl kādus jaunus veidus, kā Streiča vārdu biežāk celt godā un izglītot jaunās paaudzes. Protams, ir izaugušas paaudzes, kurām līdz šim bijusi vecāku atbildība – pastāstīt par Jāņa Streiča talantu un ģēniju, kādas filmas noskatoties kopā un parādot. Varbūt tā ir viena no lietām, ko šāds fonds varētu darīt, – iepazīstināt jaunās paaudzes, kas nav uzaugušas jau tā dabīgi kopā ar Streiča filmām.

Streičs ir patiesi mīlēts kinorežisors, to var noprast, vienkārši paskatoties uz koncerta programmiņu, kur ir iesaistījies ārkārtīgi liels leģendāru latviešu mūziķu un grupu skaits. Kāda ir sajūta, ka esat visi sanākuši kopā šā cilvēka piemiņai?

Pirmā sanākšana kopā būs tikai Preiļos ģenerālmēģinājumā, kad visi satiksimies, jo līdz šim esmu tikai lasījis koncerta aprakstā, ar ko kopā būsim uz skatuves. Man liekas, ka tur nevar būt slikta sajūta, jo esmu par 110% pārliecināts, ka visi, kas piedalās koncertā, ir ar šo pašu motivāciju, ka vienkārši nevar nedarīt. Mums visiem ir savs stāsts, priekšstats, domāju, arī daļai kolēģu ir ļoti personīgi stāsti par tikšanos ar Jāni Streiču. Tā kā tur būs vēl pilnīgi cits stāsts, kura man iztrūkst. Esmu piedzīvojis viņa klātbūtni, bijis pasākumos, kurus ir apmeklējis arī Streičs. Tie nelielie mirkļi jau ir manī atstājuši iespaidu par to, cik viņš ir bijis gaišs un liels cilvēks, ar taisnu muguru un stāju. Un, es domāju, koncertuzvedumā būs ļoti daudz īpašu stāstu arī no tās paaudzes kolēģiem, kas par mani vecāki, un gaisotne būs ļoti, ļoti gaiša, pozitīva un priecīga. Tas nebūs skumjš vakars. Tas būs gaišs vakars ar smeldzīgi gaišu nostalģiju.

Kas jums pašam patīk no režisora darbiem vislabāk, kas ir visnostalģiskākais vai visiespaidīgākais?

Protams, pieaugot un tinot filmu atpakaļ, saproti, ka tas jau bija unikālais Jāņa Streiča talants. Tāpēc viņa filmas skatās gan lieli, gan mazi, gan jauni, gan veci, jo viņš māk izstāstīt stāstu, runājot pāri vecuma, paaudžu robežām. Viņš runā pāri laikiem un laikmetiem. Viņš runā tādās lielās un pasaulīgās kategorijās, kur katrs atrod sev kaut ko tuvu, saprotamu un mīļu. Jā, tas man viņa "Cilvēka bērnā", arī pieaugušā vecumā noskatoties šo filmu, joprojām uzrunā. Un, protams, "Cilvēka bērns" ir arī latgalisks stāsts, manas dzimtas saknes, no kurienes nāku. Ir sajūta, ka runājam vēl kaut kādā citā valodā un emocionālās labsajūtas slānī un saitē par to, kas ir tas latgaliskais, ko varbūt tikai latgalietis saprot un jūt.

Streičs pirms nāves pauda vēlmi saglabāt savu dzimšanas dienu kā svinības, pat ja pats nebūs klāt. Kāds ir jūsu vēlējums skatītājiem, kas dosies apmeklēt šo koncertu?

Es laikam novēlētu nākt ar gaišu atvērtu sajūtu, ar svinību sajūtu, ka, lai arī pats Meistars nu jau noraugās no mākoņa maliņas uz visu, šis tomēr ir viņa dzimšanas dienas svētku koncerts. Dziesmas ir zināmas, un mēs visi varam svinēt kopā, dziedāt līdzi, nekautrēties un piedzīvot šo kopīgo noskaņu. Tas, ko novēlu, lai cilvēki, nākot uz koncertu, nav pasīvi vērotāji, bet aktīvi svinību viesi, kas līdzdarbojas, dzied līdzi. Un par jokiem smejas un dzīvo līdzi! Ir priecīgi par svētkiem.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem, Threads vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.

Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.

Ko tu saņemsi:

  • Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
  • Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
  • Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
  • Gata Šļūkas karikatūru
  • Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu

 

Reklāma
Reklāma

Sestdien, 19. septembrī, Preiļu kultūras namā un 26. septembrī Rīgā, kinoteātrī "Splendid Palace", atzīmējot Latvijas kino dižgara deviņdesmito jubileju, Jāņa Streiča kultūras fonds organizē koncertuzvedumu "Mans draugs Jānis Streičs" – dzīvespriecīgu veltījumu režisoram, kura filmas kļuvušas par neatņemamu Latvijas kultūras mantojuma daļu.

Reklāma

Koncertuzveduma iecere radusies ar paša režisora redzējumu, un pēc viņa aiziešanas mūžībā to turpina īstenot viņa tuvinieki sadarbībā ar dažādiem mūziķiem un aktieriem. Uzvedumā līdzās sarunām un kinofragmentiem skanēs dzīvā mūzika. Uz skatuves satiksies "Streiča aktieri" – Gundars Āboliņš, Artūrs Skrastiņš, Jānis Paukštello, Olga Dreģe, Uldis Dumpis, Ivars Kalniņš, kā arī citi režisora radošie līdzgaitnieki, arī kinokritiķe Daira Āboliņa. Pasākuma muzikālo kodolu veidos mūzika no Jāņa Streiča kinofilmām, ko izpildīs "Carnival Youth", "Kautkaili", "Citi zēni", Aija Andrejeva.

Starp mūziķiem, kuri šajā projektā no jauna pievērsušies Streiča filmu muzikālajam mantojumam, ir arī grupa "The Sound Poets". Grupas vokālists un dziesmu autors Jānis Aišpurs koncertam izvēlējies un kopā ar grupu pārinterpretējis dziesmu "Vālodzīte" – skaņdarbu, kas viņam izrādījies personiski nozīmīgs, jo savulaik bijis viena no viņa vecmāmiņas mīļākajām dziesmām. Sarunā Jānis Aišpurs stāsta par cieņu pret Streiča daiļradi, par nejauši uzplaiksnījušām bērnības atmiņām, meklējot savu "Vālodzītes" versiju, un par to, kā saglabāt dziesmas būtību, vienlaikus piešķirot tai "The Sound Poets" raksturīgo skanējumu.

Šopavasar grupa iepriecināja arī ar jaunu, piekto studijas albumu – "Katram kuģim savs ceļš", kurā iekļauti desmit skaņdarbi latviešu valodā. Albums tapis kopā ar igauņu mūziķi un producentu Erki Pārnoju, kurš pazīstams arī kā grupas "Ewert and the Two Dragons" dalībnieks. Albuma ieraksts tapis galvenokārt ierakstu studijā Tallinā kopā ar skaņu inženieri Pēteru Salmelu.

Reklāma
Reklāma

Kas jūs motivēja iesaistīties koncertuzvedumā "Mans draugs Jānis Streičs"?

J. Aišpurs: Cieņa pret meistaru, viņa daiļradi. Pazīstu cilvēkus, kas organizē šo koncertu mūsu meistara, dižgara piemiņai, viņa ģimenes locekļiem tas ir emocionāls stāsts. Tā parādījās apziņa, ka to vienkārši nevar nedarīt. Citreiz ir kādas lietas, ko dari vienkārši intuitīvi, nezinot racionālo pamatojumu. Kaut kādā mērā šis arī ir tas gadījums, kad nevar nedarīt, kad vienkārši ir jādara, jo Jānis Streičs kā cilvēks, viedokļu līderis, režisors, lielo filmu, stāstu autors ir tik daudz devis mūsu tautai un sabiedrībai, viņš ir runājis pāri paaudzēm. Viņa filmas ir bijušas aktuālas gan bērniem, gan pusaudžiem, gan pieaugušajiem, gan cilvēkiem ar sirmiem matiem.

Par dziesmas "Vālodzīte" izvēli esat komentējis, ka to izvēlējāties ģimenes saistības dēļ. Varbūt varat vēl pastāstīt tieši par šo dziesmu un tās nozīmi jums?

Mums, mūziķiem, tika pasniegts sarakstiņš ar dažādām dziesmām, no kurām varējām izvēlēties, ko gribētu aranžēt un izpildīt šajos koncertos. Vispār pirmajā brīdī es īsti neattapos, kāpēc izvēlējos "Vālodzīti", jo man tā dziesma kaut kā likās tāda forša, patīkama, ko gribētos spēlēt. Un tad man atnāca atziņa, kā ar āmuru pa pieri, ka tā bija viena no manas omītes, tēta mammas, mīļākajām dziesmām. Atceros, ka viņa to arī dziedāja dažādos ģimenes godos un es kā bērns no viņas šo dziesmu iemācījos. Tā atmiņas, kas kaut kur glabājas, mums pašiem vēl nezinot kāpēc, tieši tādas paliek uz mūžu. Un tad citreiz tās pēkšņi izlec ārā. Šis bija tāds gadījums. Tāpēc arī izvēlējos "Vālodzīti", jo omīte to dziedāja un tas arī savā ziņā ir mans mazais muzikālais piemineklis omītei. Arī Poets pēdējā albumā "Katram kuģim savs ceļš" ir dziesma, kas veltīta manas omītes vīram, manam vectēvam Pēterim. Un tad, reku, tagad arī ir dziesma, ko mēs kā grupa veltām manai omītei.

Reklāma

Strādājot ar šo dziesmu, kopā ar grupas biedriem pārinterpretējot to, kādas jums rodas sajūtas, kas ir tas, ko jūs cenšaties saglabāt, ko esat gatavi mainīt?

Noteikti ir jāstrādā ar cieņu, lai vispirms nepārvērstu dziesmu par to, kas tā nav, bet tai pašā laikā, lai šai dziesmai piešķirtu mūsu, Poetu, šķautni, atrastu īsto līdzsvaru. To, kas šajā gadījumā padarīja šo dziesmas interpretāciju īpašu, ka tā ir "The Sound Poets" "Vālodzītes" versija, nav vienkārši tas, ka jebkura grupa varētu to šādi nospēlēt, bet ka šāda "Vālodzīte" izspēlējama tikai "The Sound Poets" izpildījumā, un tas viss ir komplektā ar to, ka, dziesmu pārveidojot, saglabājam tās stāstu, emocijas, smeldzi un cieņu pret to. Ar šo sajūtu ķērāmies pie darba, un gribas teikt, ka sanāca ļoti, ļoti skaisti. To, vai sanāca, protams, tieši klausītāji dzirdēs, bet mēs paši esam priecīgi par to, kā mums ir izdevies.

Un kā jūs aprakstītu šo "The Sound Poets" šķautni?

Es laikam to raksturotu kā tādu smeldzīgu nostalģiju, kuru var pieredzēt, aizpeldot atmiņās. Kaut kāds sentiments, bet tajā pašā laikā arī kaut kas ļoti tuvs, mīļš, silts, kāda tuva drauga vai cita tuva cilvēka tuvuma sajušana.

Reklāma
Reklāma

Jūs jau pieminējāt projekta organizētājus, kuri ir arī jaundibinātais Jāņa Streiča kultūras fonds. Kas, jūsuprāt, būtu jādara šādai vai līdzīgai organizācijai, lai arī nākotnēturpinātu saglabāt Jāņa Streiča mantojumu un to paturētu aktuālu?

Varbūt – uzmanīt Jāņa Streiča mantojumu, lai ne mantojums, ne režisora vārds netiktu izmantots nevietā? Par pārējo man ir grūti iedomāties, man jau šķiet, ka savā ziņā fondam varbūt nav nekas liels jādara, jo Jāņa Streiča filmas runā pašas par sevi, un tās ir liela daļa mūsu, latviešu tautas, nemateriālā kultūras mantojuma. Tāpēc jau viņa filmas ir tik mīlētas un rādītas. Domāju, ka Jāņa Streiča vārds un atstātais kultūras mantojums nepazudīs. Tas, protams, ir ļoti forši, ka ir cilvēki, kuri piedomā, kā atrast vēl kādus jaunus veidus, kā Streiča vārdu biežāk celt godā un izglītot jaunās paaudzes. Protams, ir izaugušas paaudzes, kurām līdz šim bijusi vecāku atbildība – pastāstīt par Jāņa Streiča talantu un ģēniju, kādas filmas noskatoties kopā un parādot. Varbūt tā ir viena no lietām, ko šāds fonds varētu darīt, – iepazīstināt jaunās paaudzes, kas nav uzaugušas jau tā dabīgi kopā ar Streiča filmām.

Streičs ir patiesi mīlēts kinorežisors, to var noprast, vienkārši paskatoties uz koncerta programmiņu, kur ir iesaistījies ārkārtīgi liels leģendāru latviešu mūziķu un grupu skaits. Kāda ir sajūta, ka esat visi sanākuši kopā šā cilvēka piemiņai?

Reklāma
Reklāma

Pirmā sanākšana kopā būs tikai Preiļos ģenerālmēģinājumā, kad visi satiksimies, jo līdz šim esmu tikai lasījis koncerta aprakstā, ar ko kopā būsim uz skatuves. Man liekas, ka tur nevar būt slikta sajūta, jo esmu par 110% pārliecināts, ka visi, kas piedalās koncertā, ir ar šo pašu motivāciju, ka vienkārši nevar nedarīt. Mums visiem ir savs stāsts, priekšstats, domāju, arī daļai kolēģu ir ļoti personīgi stāsti par tikšanos ar Jāni Streiču. Tā kā tur būs vēl pilnīgi cits stāsts, kura man iztrūkst. Esmu piedzīvojis viņa klātbūtni, bijis pasākumos, kurus ir apmeklējis arī Streičs. Tie nelielie mirkļi jau ir manī atstājuši iespaidu par to, cik viņš ir bijis gaišs un liels cilvēks, ar taisnu muguru un stāju. Un, es domāju, koncertuzvedumā būs ļoti daudz īpašu stāstu arī no tās paaudzes kolēģiem, kas par mani vecāki, un gaisotne būs ļoti, ļoti gaiša, pozitīva un priecīga. Tas nebūs skumjš vakars. Tas būs gaišs vakars ar smeldzīgi gaišu nostalģiju.

Kas jums pašam patīk no režisora darbiem vislabāk, kas ir visnostalģiskākais vai visiespaidīgākais?

Protams, pieaugot un tinot filmu atpakaļ, saproti, ka tas jau bija unikālais Jāņa Streiča talants. Tāpēc viņa filmas skatās gan lieli, gan mazi, gan jauni, gan veci, jo viņš māk izstāstīt stāstu, runājot pāri vecuma, paaudžu robežām. Viņš runā pāri laikiem un laikmetiem. Viņš runā tādās lielās un pasaulīgās kategorijās, kur katrs atrod sev kaut ko tuvu, saprotamu un mīļu. Jā, tas man viņa "Cilvēka bērnā", arī pieaugušā vecumā noskatoties šo filmu, joprojām uzrunā. Un, protams, "Cilvēka bērns" ir arī latgalisks stāsts, manas dzimtas saknes, no kurienes nāku. Ir sajūta, ka runājam vēl kaut kādā citā valodā un emocionālās labsajūtas slānī un saitē par to, kas ir tas latgaliskais, ko varbūt tikai latgalietis saprot un jūt.

Streičs pirms nāves pauda vēlmi saglabāt savu dzimšanas dienu kā svinības, pat ja pats nebūs klāt. Kāds ir jūsu vēlējums skatītājiem, kas dosies apmeklēt šo koncertu?

Es laikam novēlētu nākt ar gaišu atvērtu sajūtu, ar svinību sajūtu, ka, lai arī pats Meistars nu jau noraugās no mākoņa maliņas uz visu, šis tomēr ir viņa dzimšanas dienas svētku koncerts. Dziesmas ir zināmas, un mēs visi varam svinēt kopā, dziedāt līdzi, nekautrēties un piedzīvot šo kopīgo noskaņu. Tas, ko novēlu, lai cilvēki, nākot uz koncertu, nav pasīvi vērotāji, bet aktīvi svinību viesi, kas līdzdarbojas, dzied līdzi. Un par jokiem smejas un dzīvo līdzi! Ir priecīgi par svētkiem.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem, Threads vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.

Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.

Ko tu saņemsi:

  • Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
  • Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
  • Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
  • Gata Šļūkas karikatūru
  • Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu

 

Reklāma
Reklāma
Reklāma
Reklāma
Reklāma
LATVIJĀ PASAULĒ
Reklāma