Stāstītāja cilvēku priekam. Saruna ar rakstnieci Dainu Šadri

Oktobrī pie lasītājiem nonāks Dainas Šadres jaunākais romāns – "Avārija".

Kas jauns noticis jūsu dzīvē kopš iepriekšējās intervijas?

D. Šadre: Tolaik biju pilna laika ome, kura neatlicināja laiku gandrīz nekam citam. Mazbērni ir izauguši, un mani pienākumi sarukuši līdz tam, ka vedu uz dejošanu "Dzirnās" astoņus gadus veco mazmeitiņu Almiņu. Pārējais laiks ir mans, tomēr bieži vien attopos, ka pienācis vakars un es atkal neesmu uzrakstījusi ne rindiņas.

Vēlu eju gulēt, vēlu ceļos, tomēr pilnīgi brīvā dienā noteikti strādāju pie jauna romāna. Parasti rakstu ātri, taču šis top lēnām un pārdomāti. Būs krimiķītis.

Vai biežāk rūpīgi izplānojat varoņu gaitas un notikumus vai ļaujaties plūsmai?

Man ir izdomāts sižeta skelets, jā. Taču reizēm ļauju varoņiem darboties pašiem, gan ar nosacījumu, ka viņi nesagrauj saturu un gali vairs neiet kopā. Tas gan ir reti. Zinu, kolēģi uzskata, ka es strikti turos pie plāna, bet tā nav.

Kā ar rakstīšanas savienošanu ar ģimeni? Kura ir pirmajā vietā?

Ģimene. Mazbērni. Man ir četrarpus mazbērni (sirsnīgi pasmejas), jo meitai ir dēls un arī audžumeitiņa. Katei gan ir pašai savas omes, un mana palīdzība īsti nav nepieciešama. Šobrīd visvairāk laika veltu astoņus gadus vecajai mazmeitai Almiņai, viņa jāizvadā uz dejošanu un citur. Nemaz nemanīju, cik ātri mazbērni izauga, nu viņi jau visur dodas paši, bet vēl pagājušajā vasarā Edgariņš izmantoja mani kā taksometru (smejas).

Lielajam mazdēlam Kārlim ir 22 gadi, viņš ir sācis izdot laikrakstu "Krējums", kam šobrīd ir iznākuši divi numuri. Es viņus apbrīnoju, tādi jauni cilvēki, bet tik dziļi domā un prot to arī pateikt! Pirmajā numurā jaunieši rakstīja, kas viņiem ir mīļš Latvijā. Otrajā numurā Kārlis bija uzrakstījis dziļākas pārdomas par to, kāpēc jaunieši izvēlas nedibināt ģimenes. Kāpēc viņi izvēlas vēlāk plānot bērnu ienākšanu ģimenē. Biju tik pārsteigta, ka to raksta "mans mazais Kārlītis"… Arī mazmeita Elziņa ļoti labi prot izlikt savas domas uz papīra. Tas mums ir kāds gēns…

Sabiedrībā gan valda uzskats, ka rakstnieki ir tādi diezgan nejauki un starp ģimeni un rakstniecību nešaubīgi izvēlas kalpot mūzai.

Man ir tieši pretēji. Pirmkārt, vispār vairos no vārda "rakstniece", es esmu stāstniece.

Bet svarīgākais: visu mūžu esmu dzīvojusi ap skatuvi: teātros, kultūras namos. Kad auga mani bērni, man bija aizņemti vakari, aizņemtas brīvdienas. Kaut kādā brīdī sapratu, ka viņi ir izauguši. Viņiem vairs mans laiks un mana uzmanība nav vajadzīga. Kad piedzima pirmais mazdēliņš, es vēl strādāju Nacionālajā teātrī, un viņam agrajā bērnībā tika vismazāk uzmanības. Pēc tam ļoti apzināti sevī izlēmu, ka mazbērni man būs pirmajā vietā un es viņiem veltīšu tik daudz laika, cik vajadzēs. Neuzbāzīšos, bet vienmēr atsaukšos.

Vēl notikumi, kurus es gaidu, ir ceļojumi. Šogad esam bijuši Grieķijā un Itālijā, man patīk silta jūra un jauni iespaidi. Pasaulē ir tik daudz ko redzēt un apskatīt!

Kad lasīju "Avāriju", vilku paralēles ar pašlaik pasaulē modīgajiem, vieglajiem Pelnrušķītes stāstiem. Sajūta, ka lasītājs no tā iegūst jauku izklaidi un labas emocijas. Tas ir apzināti radīts, iespaidojoties no tendences pasaulē?

Rakstu to, ko man pašai patiktu lasīt. Jau pirms uzrakstīju "Ceļmalas puķes", zināju, ka man nebūs personāžu, kuriem es nevarētu just līdzi. Jā, es lasu arī smagu literatūru, bet pašai tādu rakstīt negribas. Kā man reiz sacīja redaktore Dzintra Zālīte: "Jūs nenogalināt arī sliktos tēlus."

Kad man ir brīvāks laiks, mēdzu skatīties mākslīgā intelekta veidotās filmiņas. Tas ir kaut kas jauns, neredzēts, un dažreiz man šķiet, ka es arī varētu iemācīties veidot tādus seriāliņus. Tie zināmā mērā ir līdzīgi maniem darbiem. Un man patīk tos skatīties.

Rakstu, lai tā būtu atslodze, pasaciņa pieaugušajiem. Reiz redaktore Linda Kusiņa-Šulce man sacīja, ka rakstu kā meksikāņu seriālus, un es atbildēju, ka tos skatās ļoti daudzi cilvēki.

Arī darbība ir strauja.

Man prasās rakstīt, lai notikums seko notikumam. Visu laiku iekšā urdās jautājums: vai tik nepaliek garlaicīgi! Vīrs, kurš ir mans pirmais lasītājs, mēdz sacīt, ka no mana romāna pirmajām pāris nodaļām jau sanāktu vesela grāmata, ja to "pastieptu".

Kas, jūsuprāt, ir rakstniecība? Darbs, izklaide? Vai tai ir kāds virsuzdevums?

Droši vien, ka ir. Es ar saviem darbiem gan necenšos aizsniegties līdz virsuzdevumiem, mani darbi tapuši izklaides žanrā. Bet ir darbi, kurus izlasot vēl nedēļām ilgi jādomā, un tie var mainīt pat pasaules uzskatu.

Pati daudz lasāt?

Vasarā ļoti maz, bet ir periodi, kad lasu ļoti daudz, burtiski apriju grāmatas. Esmu lasījusi ļoti dažādu žanru grāmatas jau kopš bērnības, kad tētis mani pavilka uz lasīšanu. Šopavasar ļoti daudz lasīju skandināvu kriminālromānus ar tīri profesionālu interesi. Izlasīju visus latviešu valodā pieejamos Jū Nesbē darbus. Viens no secinājumiem bija: detaļas! Šie autori prot ļoti garšīgi aprakstīt detaļas. Es esmu lielo plānu sastādītāja – biju tāda darbā, un tāda esmu arī rakstniecībā. Man svarīgāki ir notikumi, nevis detaļas.

Labprāt lasu arī latviešu rakstnieku darbus. Taču mans visu laiku mīļākais darbs ir Džona Golsvertija "Forsaitu teika".

Kā ar mūsdienu autoriem?

Neesmu speciāli pētījusi jaunāko literatūru. Man šķiet, ka cilvēki savā uztverē un domāšanā gadsimtu gaitā nav mainījušies. Ir mainījušās detaļas. Cilvēkus joprojām interesē vienas un tās pašas lietas. Pēc būtības visas grāmatas ir par mīlestību.

Un par nāvi.

Jā. Skandināvus es tiešām izlasīju ar milzīgu interesi!

Vai jums ir interesanti sastapties un parunāties ar citiem rakstniekiem?

Jā, noteikti. Varu atzīties, ka dažas reizes esmu piedalījusies Vakara romānu konkursā tieši tāpēc, ka rezultāti tiek paziņoti jaukā pasākumā ar sarunām un sastapšanos. Lai gan dziļas draudzības nav izveidojušās, tomēr feisbukā sazināmies un sekojam viena otrai un priecājamies par jaunumiem. Sandra Švarca, Andra Rušmane-Vēja, Gunita Lagzdiņa-Skroderēna… Ir arī gadījies, ka Rolanda Bula atsūta man savu jauno romānu un es viņai vienreiz sūtīju – apspriedāmies savstarpēji. Bet parasti pēc vīra manus jaunos darbus lasa mana meita. Viņai ir laba latviešu valodas gramatika, un man liekas, ka izdevniecībai jāsūta rūpīgi nostrādāts darbs.

Vai jums patīk braukt tikties ar lasītājiem, un ko tā dod jums?

Jā, es parasti vienmēr piekrītu. Drīz braukšu uz Mārcienu, tā ir mana dzimtā puse, tur ir mani draugi, skolasbiedri un vecāku paziņas. Izrunāsimies par visu ko, tās būs ilgas un draudzīgas sarunas!

Vietās, kur mani nepazīst, publika ir klusāka. Cilvēku ir daudz, bet pārsvarā runājam mēs ar bibliotekāri.

Tagad esat rīdziniece?

Jā, no astoņpadsmit gadu vecuma. Bet visu mūžu uzturu saikni ar savu dzimto Mārcienu. Šobrīd tur iet grūti, un tas ir jūtams arī ārējā vidē, bet manā bērnībā tā bija ļoti patīkama vieta kur izaugt. Savu pirmo romānu "Ceļmalas puķes" es arī veltīju Mārcienai un savai ģimenei. Dēls gan izlasījis sacīja, ka tagad tur tā vairs nav.

Kā ir dzīvot Latvijā?

Man ir labi. Burbulī, kurā dzīvoju es, viss ir labi. Citos burbuļos, kā redzu internetā, ne vienmēr ir tik labi. Tieši vecākiem cilvēkiem mēdz būt pavisam grūti. Varbūt tāpēc man Kārļa veidotais laikraksts, kurā tiek akcentēts tas, kas pie mums ir labi, man liekas ļoti vajadzīgs.

Pati gribētu dzīvot tikai Latvijā. Man vajag manus draugus un ģimeni. Man ir svarīgi arī tas, ka visi mani bērni un mazbērni dzīvo Latvijā. Tas dod to īstāko dzīvesprieku, pozitīvo lādiņu: no kontaktiem, no tā, ka varam bieži būt kopā! 

Tikko mazmeitiņa bija ģimenes čatā uzrakstījusi: "eletrība ir!" un pielikusi dejojošu dzīvnieciņu. Jā, ar kļūdu, bet sajūsma bija tik saprotama – pēc vētras elektrības laukos nebija vairākas dienas.

Ko jūs novēlētu mūsu avīzes lasītājiem šajā dīvainajā vētru, kataklizmu un karu rudenī?

Šorīt no rīta izlasīju Gobzema sacīto, citēšu aptuveni: "Kā mēs šeit iedomājamies dziedāt, priecāties un smieties, kad tik daudz mūsu tautiešu ir pazuduši Nepālā!" Ļoti par viņiem pārdzīvoju un ceru uz labām ziņām (saruna notiek 31. augustā). Tomēr man gribētos novēlēt: arī tad, kad viss nav cukursaldi, lai cilvēki neaizmirst par dziedāšanu un dejošanu. Par prieku.

Tas dod spēku dzīvot tālāk.

Rakstniece Daina Šadre

• Dzimusi Mārcienā 1958. gadā
• Izdevniecībā "Latvijas Mediji" iznākuši romāni:

• "Ceļmalas puķes" (2016),

• "Daudz laimes dzimšanas dienā" (2017),

• "Sens attēls" (2018),

• "Bruņurupuču tango" (2020),

• "Pagātnes atvari" (2021),

• "Malduguns" (2022),

• "Solis aiz mīlestības" (2024) un

• "Vilkatis" (2026)

Daina Šadre: "Man prasās rakstīt, lai notikums seko notikumam. Visu laiku iekšā urdās jautājums: vai tik nepaliek garlaicīgi!"

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji