Ģeometrija, kas nepakļaujas laikam: Leo Preisam — 80

Izstādē ģeometrija saplūst ar radošo iztēli un skaidrā matemātiskā racionalitāte veido jūtīgu un smalku pasaules redzējumu. Māksliniekam šogad aprit 80 gadi. Sveicam Leo Preisu apaļās jubilejas gadā!

Mākslinieks ir dzimis 1946. gadā un visu savu bērnību, jaunību, studiju un lielāko daļu radošā darba gadu pavadījis padomju okupācijas režīmā. Tāpēc īpaši atzīmējams ir fakts, ka viņa vienīgais patiesais un nemainīgais mākslinieciskais stils visu laiku ir bijis abstrakcionisms – tieši ģeometriskā abstrakcija, kuru pēdējos gados papildinājuši ekspresīvi triepieni, piešķirot Leo Preisa daiļradei emocionāli piesātinātākus, brīvākus un neprognozējamus akcentus, bet ģeometrijas klātbūtne ir jūtama tik un tā.

Izstādē apskatāmas vairāk nekā sešdesmit mākslinieka gleznas un skices, kas sniedz vienotu un bagātīgu ieskatu mākslinieka daiļradē un ir viņa darbu retrospekcija no 1969. līdz 2026. gadam. Tas, ko mēs vērojam izstādē "Bezgalības konstrukcija", ir mākslinieka redzējums un skata punkts, kas apliecina viņa vizuālā rokraksta konsekvenci un Leo Preisa ieguldījumu Latvijas mākslā.

Uzticība pašam sev un konsekvences spēks

Okupācijas laikos abstrakto glezniecību varēja pozicionēt kā dekoru, dizainu, cenzūra to akceptēja un "neatļautais" kļuva "atļauts". Izstādes ekspozīcijā ar apbrīnu varam vēlreiz konstatēt, cik ģeometriski abstrakti ir Leo Preisa radītie darbi okupācijas laikā! Pārsteidzoša ir arī mākslinieka spēja visu laiku būt jaunam un modernam, nezaudējot precīzo līniju un temperamentīgo kolorītu savā glezniecībā. Preisa daiļradē, ko redzam izstādes ekspozīcijā, neeksistē vizuālās izteiksmes maiņa. Mākslinieks ir uzticīgs sev un savam stilam.

Leo Preiss Latvijas Mākslas akadēmiju absolvējis 1970. gadā. Viņš studējis interjeru un dizainu. Paradoksāla un pretrunīga ir situācija, ka totalitārā režīma periodā abstrakcionismu kā stilu neatzina glezniecības izstādēs, bet lietišķajā mākslā tas tika novērtēts, un tas Leo Preisam ļāva konsekventi un spītīgi turēties pie sava atrastā ceļa mākslā.

Viņa mākslu raksturo uzticība tam, ko viņš ir atklājis, iepazinis un pārbaudījis jau agrā jaunībā. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, kad Rietumu modernisma idejas Latvijā bija grūti sasniedzamas, Leo Preiss tās meklēja, studējot Rietumvācijā izdoto Modernās mākslas leksikonu un citus avotus. Šī agrīnā interese un studiju gadi Latvijas Mākslas akadēmijā veicināja viņa individuālās ģeometriskās valodas veidošanos.

Izstādes "Bezgalības konstrukcija" kuratore, Leo Preisa meita māksliniece Ilze Preisa saka: "Padomju laikā šāda mērķtiecīga abstraktās domāšanas attīstība prasīja ne vien profesionālu disciplīnu, bet arī intelektuālu neatkarību. Kamēr dominējošā mākslas politika balstījās figurālā un ideoloģiski noteiktā izteiksmē, Preiss izvēlējās pētīt telpu, struktūru un vizuālās uztveres likumsakarības. Izstādes nosaukums "Bezgalības konstrukcija" precīzi raksturo viņa mākslas būtību. Konstrukcija simbolizē kārtību un loģiku, savukārt bezgalība norāda uz uztveres telpu, kas vienmēr paliek atvērta. Izstāde ir par domāšanas konsekvenci, par formas autonomiju un par mākslinieka spēju vairāk nekā piecu gadu desmitu garumā veidot vienotu vizuālu pasauli."

Mākslinieks Leo Preiss.

Foto: No personiskā arhīva

Glezniecības skaidrā valoda

Māksliniekus mēs pazīstam pēc viņu rokraksta, kas mākslas darbos ienes atšķirīgas noskaņas un izteiksmes veidus. Ir gleznas, kas uzrunā ar stāstu, un ir gleznas, kas uzrunā ar skaidrību. Ģeometriskā glezniecība pieder pie otrajām. Tā neprasa atpazīt tēlus vai notikumus. Tā aicina uzticēties līniju, krāsu un formu attiecībām, kurās dzimst sakārtotība. Leo Preisa gleznas aicina uz vērīgu skatīšanos – katrs elements mākslas darbā ir atradis savu īsto vietu, formu un krāsu, un tā nav nejaušība.

Viņa darbos nav attēloti konkrēti cilvēki, dzīvnieki, priekšmeti vai ainavas. Tā vietā, lai radītu ideju, mākslinieks izmanto krāsu laukumus, līnijas, formas un ritmu. Apļi, loki un pusloki, trijstūri, kvadrāti, diagonāles, kubiskas kompozīcijas un līdzsvarots krāsu laukumu ritms Preisa gleznās rada arhitektonisku un vizuālu telpu.

Par saviem darbiem mākslinieks saka: "Māksla ir telpiskās kārtības un ritma meklējumi. Tā ir dialogs starp redzamo un neredzamo, starp konkrēto formu un tās bezgalīgajām iespējām. Mani darbi ir kā konstrukcijas, kurās katra līnija un krāsu attiecība kļūst par daļu no lielāka vizuālā ritma. Caur šo kārtību es tiecos pēc harmonijas – ne tikai gleznā, bet arī domāšanā un pasaules uztverē."

Bezgalības klātbūtne

Bezgalība kā kategorija ir iekodēta mākslinieka darbos. Leo Preisa gleznas ir precīzi, rūpīgi un kārtīgi izstrādātas, un tās iemieso konstrukciju turpinājumu no vienas gleznas nākamajā, no telpas – izplatījumā. Gleznas nebeidzas ar tajā redzamajām līnijām un krāsu laukumiem, šie elementi turpinās laikā un telpā. Būvējot gleznu no ģeometriskiem un krāsu elementiem un veidojot to sinerģiju, nepārprotami ir jūtams spēles vizuālais ritms, atkārtojums un turpinājums.

Leo Preiss katrai gleznai veido divas skices – melnbaltu un krāsainu –, un tikai pēc tam kompozīcija top uz audekla. Gleznā redzamais ir sākums kam plašākam, kad katra skatītāja individuāli ieraudzītais un apjaustais ietiecas fantāzijas un empātijas pasaulē. Krāsas ir tās, kas uzsit emocijas, bet līnija ir tā, kas rāda virzienu.

Leo Preiss strādā ar spilgtām un tīrām krāsām, un viņa spēja tās sakārtot harmoniskos un sabalansētos laukumos ir kā organizēta atvērtība nebeidzamajam, kā metafora, kas apvieno divus šķietami pretējus principus: struktūru un bezgalību.

Māksla ne vienmēr sniedz gatavas atbildes. Dažkārt tās lielākais spēks ir spēja uzdot jautājumus. Leo Preisa izstāde "Bezgalības konstrukcija" mums atgādina, ka arī tas, ko uzskatām par pabeigtu, var turpināties – mūsu skatienā, interpretācijā un sajūtās. Leo Preisa sakārtotība ved plašumā. Izstādē nepārprotami ir redzams, ka katra glezna šajā ekspozīcijā kaut kādā veidā turpinās vai var turpināties.

Gleznu būvniecība

Leo Preisa darbi ir tapuši dialogā ar konstruktīvisma un minimālisma idejām un rosina aizdomāties par to, cik skaidri un koncentrēti mākslinieka acs un prāts uztver vizuālo pasauli telpā un laikā, kurā dzīvojam vai arī ko iedomājamies.

Māksliniekam gleznieciskās konstrukcijas rodas lēni – no atkārtojuma, no ritma, no vēlmes atgriezties pie viena un tā paša motīva, katru reizi ieraugot to citā rakursā un skatpunktā. Leo Preiss gleznu katru reizi būvē no jauna, un varbūt tieši tāpēc viņa glezniecība spēj turēties pretī laikam un nenovecot – ne tāpēc, ka aptur mirkli, bet tāpēc, ka ļauj tam turpināties.

Leo Preiss ir pievienojies nebeidzamajam ģeometriskās abstrakcijas ceļam – jūtot līnijas bezgalību. Katra glezna šajā izstādes ekspozīcijā kaut kādā veidā turpinās vai var turpināties, un, iespējams, tieši šajā savienojumā starp robežu un bezgalību mēs varam sastapt Leo Preisa mākslas pasauli.