1944. gada 5. septembrī, tikko sākusies, vienā acumirklī izgāzās operācija “Cepelīns”, kuru bija sagatavojusi Trešā reiha Impērijas drošības pārvaldes (Abvērs) 6. nodaļa un kuras uzdevums, kā vēlāk noskaidrojās, bija atentāta sarīkošana pret ģenerālisimusu Josifu Staļinu. Tajā dienā netālu no Smoļenskas aizturēja kādu aizdomīgu pārīti – vīrieti ar dokumentiem uz PSRS varoņa Pjotra Tavrina vārda un par viņa sievu sevi nodēvējušo sievieti Lidiju Šilovu.
Pārītis
Tas bija laiks, kad Berlīnē laikam jau ikviens apzinājās: Vācija karu zaudējusi. Mēģinot visiem iespējamiem paņēmieniem kaut kā lauzt notikumu attīstības gaitu, vācieši izlēma fiziski likvidēt visu sabiedroto koalīcijas valstu galvenos līderus. Staļinu vācu specdienesti bija izplānojuši nogalināt, izšaujot no pistoles saindētas lodes vai arī sašaujot viņu braucošā mašīnā ar granātmetēju, kuru iespējams efektīvi paslēpt apģērba piedurknē. Vācieši cerēja, ka virspavēlnieka bojāeja pamatīgi demoralizēs Sarkano armiju. Un tad nākamais plāna posms paredzēja desanta ierašanos Maskavā nolūkā sagrābt Kremli un nodot varu valstī marionešu “krievu kabinetam” ar ģenerāli Vlasovu priekšgalā.
Diversijas izpildītājus izvēlējās no tiem padomju pilsoņiem, kuri bija pārgājuši vērmahta dienestā: bijušais rotas komandieris Pjotrs Šilo, kurš kļuva par Tavrinu, un viņa dzīvesbiedre Lidija Adamčika, kurai vajadzēja darboties ar uzvārdu Šilova. Viņi apprecējās jau okupētajā teritorijā, un abi bija izgājuši apmācību kursus speciālajās vācu militārās izlūkošanas skolās.
Pjotrs Šilo dzimis 1909. gadā. Viņa vecākus 30. gadu sākumā represēja kā kulakus jeb budžus. Pjotrs sāka strādāt kādā Saratovas valsts uzņēmumā, kur viņam inkriminēja valsts līdzekļu izšķērdēšanu. Pjotru aizturēja, taču viņš pamanījās izbēgt. Pēc tā viņu vēl divas reizes arestēja, turklāt par to pašu pārkāpumu – valsts naudas līdzekļu izšķērdēšana, taču arī abās šajās reizēs viņam izdevās aizbēgt.
1939. gadā viņš noformēja sev viltotus dokumentus uz Tavrina uzvārda. 1941. gadā Pjotru iesauca armijā un nosūtīja uz fronti, kur viņš dienēja kā ložmetējnieku rotas komandieris. Kopumā viņš bija izpelnījies labu reputāciju un pat kļuvis par boļševiku partijas biedra kandidātu. Taču 1942. gada maijā Pjotru pie sevis izsauca pulka drošības struktūru pārstāvis, apjautājoties, kāpēc gan viņš savulaik mainījis uzvārdu. Pēc šīs sarunas sapratis, ka var atklāties visa viņa nelāgā pagātne, Pjotrs jau nākamās dienas rītā, pildot pienākumu izlūkošanas operācijā, pārgāja vāciešu pusē.