"Mēs esam tik trausli…" Saruna ar aktrisi Lindu Kalniņu

11. februārī, kinoteātrī "Forum Cinemas" pirmizrādi Rīgā piedzīvoja un no piektdienas, 13. februāra, ekrāna dzīvi Latvijā sāk Dž. Dž. Džilindžera režisētā melnā humora komēdija "Perfektie", kas veidota pēc itāļu režisora Paolo Dženovēzes slavenās filmas "Perfektie svešinieki" ("Perfetti sconosciuti") scenārija – asprātīga, melnā humora piesātināta stāsta. Tā kā visiem septiņiem filmas varoņiem ir vienādas lomas, dalīties domās par filmā skartajām tēmām aicināju aktrisi Lindu Kalniņu.

Filmas "Perfektie" stāsts sākas pilnmēness aptumsuma naktī, kad septiņi seni draugi sanāk kopīgās vakariņās. Vakara gaitā kāds ierosina spēli, kurā ikviens noliek savu telefonu uz galda un sola dalīties ar visām ienākošajām ziņām un zvaniem. Sākumā nevainīgā spēle šķiet nekaitīgs joks, jo katrs ir pārliecināts, ka viņam nav ko slēpt. Bet vai tā tiešām ir?

"Perfektie" uzņemta trīs valstu versijās – Latvijas, Lietuvas un Igaunijas – vienās un tajās pašās filmēšanas vietās Viļņā. Tas ir līdz šim nepieredzēts projekts Baltijas kino vēsturē, kas apvienojis reģiona producentu un radošo komandu spēkus, radot gan vienotu vizuālo pasauli, gan trīs unikālas interpretācijas stāstam, kurā septiņi seni draugi vienas vakariņu nakts laikā atklāj savus dziļākos noslēpumus.

Latvijas versijas režisors Dž. Dž. Džilindžers ir arī adaptācijas veidotājs.

Linda Kalniņa, kura filmā atveido Ivetu, vienu no precētajām sievietēm, ir horeogrāfe, režisora asistente un pērn arī pati ieguvusi bakalaura diplomu režijā. Pēc erotiskās filmas "Ekstāze" plašāk pazīstama arī kā aktrise un nu neslēpj, ka tagad arī dzīvē ar filmas režisoru ir pāris.

Linda Kalniņa.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Linda, vai izvēlē par labu radošai nodarbei būtiska bijusi jūsu vectēva komponista Imanta Kalniņa un tēva, Vecās Ģertrūdes baznīcas mācītāja Krista Kalniņa, ietekme?

L. Kalniņa: Viņu tuvumā neesmu augusi, varbūt varētu runāt par ietekmi tikai gēnu līmenī… Radniecību ar komponista Kalniņa dzimtu zināju kā faktu, taču savu tēvu tuvāk iepazinu, kad man bija jau deviņpadsmit gadu. Jā, vēlāk teātrī ar profesionālu padomu man palīdzēja ienākt tēva māsa, tolaik Dailes teātra vadošā aktrise Rēzija Kalniņa. Bet tagad esam katra savā ceļa pusē. Visi paldies par manis vadāšanu bērnībā uz dažādiem deju pulciņiem pienākas tikai un vienīgi manai mammai.

Kas lika pievērsties režijas studijām?

Piedaloties izrādēs daudzos teātros – gan Liepājā, gan Valmierā, gan Rīgā – un sajūtot teātra smaržu un garšu, diezgan ātri sapratu, ka horeogrāfija ir brīnišķīga, īpaši mūsdienās, kad to var uztvert jau kā kustību režiju, bet, lai ietu dziļumā, vajadzēs ko mācīties klāt. Tad – nejauša, bet liktenīga tikšanās. Džilindžera izrādi Liepājas teātrī "Jaunā līgava", kurai biju horeogrāfe, atbrauca noskatīties pedagoģe Māra Ķimele. Sacīja, iemaņas tev ir, mēģini stāties režisoros. Un man izdevās. Pagājušajā gadā ieguvu diplomu režijā. Augstskolā Māra Ķimele deva brīnišķīgus uzdevumus un lika iepazīt labus autorus, par fragmentu no Šekspīra komēdijas "Divpadsmitā nakts" ieguvu pat "Pētera Pētersona petrolejas lampu" (festivāla "Patriarha rudens" galvenā balva. – Aut.). Bet labākais, ko Kultūras akadēmija dara, – topošajiem režisoriem pirmos divus gadus liek cītīgi plecu pie pleca mācīties kopā ar jaunajiem aktieriem. Savukārt režisora un horeogrāfa vai kustību konsultanta sadarbības knifus pirmie atklāja Smiļģis un Ertnere. Palasot viņu vēstules, var daudz ko pasmelties.

Mana pirmā izrāde kā horeogrāfei lielajā zālē bija "Bannija Manro nāve" Dailes teātrī. Atceros dienu, kad iestudējuma režisors Džilindžers man sacīja – palūdz Lilitu Ozoliņu nostāties nevis zāles labajā, bet kreisajā pusē… Saņemšanās, lai to izdarītu, man prasīja pusi dienas. Manī ieaudzinātā pietāte pret skatuves mākslā daudz sasniegušajām personībām darīja savu. Domās pārcilāju un atkārtoju neskaitāmas vēlamās frāzes versijas – vai jūs, lūdzu, varētu, vai… Pēc kāda laika, kad mums ar Lilitu Ozoliņu jau bija izveidojušās sirsnīgas attiecības, viņa man palūdza padomu izrādē, kur nemaz nebiju iesaistīta, man tas bija ārkārtīgi liels pagodinājums. Valmieras teātrī "Osedžas zemē" satikos ar vēl vienu Latvijas aktrišu aktrisi – Daci Eversu. Izrādē nebija milzīgas horeogrāfijas partitūras, bet tas, kā mēs ar Daci Eversu izstrādājām viņas varones kustības līdz pēdējai niansei, bija bezgala aizraujoši. Es ļoti apbrīnoju latviešu teātra lieliskās aktrises – daudz sasniegušas karjerā un joprojām skaistas. Tieši Valmieras teātrī esmu iestudējusi arī savu režijas diplomdarba izrādi – Frederiko Garsijas Lorkas darbu "Dona Perlimlina mīlestība". To martā vēl vienu reizi rādīs "Kurtuvē".

Pēc "Ekstāzes" tagad "Perfektie" ir jau otrā Dž. Dž. Džilindžera filma ar jūsu piedalīšanos. Kļūstat par šī režisora ieredzētu aktrisi…

Esmu bijusi režisora asistente un horeogrāfe daudzos Džilindžera darbos. Kad viņš sāka strādāt pie erotiskās filmas "Ekstāze", man ar to sākumā nebija nekāda sakara. Mana nokļūšana filmā patiesībā ir nejaušība. Atteicās iecerētā galvenās varones atveidotāja, iespējams, vēl kāda aktrise, nezinu, bet viendien atskanēja telefona zvans ar šo piedāvājumu man. Biju mēreni pārsteigta, domāju – joks, bet, kad aptvēru, nē, nav vis, sapratu arī, kāpēc šāda režisora izvēle. Filmā ir ļoti daudz konteksta ar ķermeni un es, būdama horeogrāfe, varu ar to labāk tikt galā.

Publika izbauda estētiskas erotiskās filmas, bet ko darbs tādās prasa no aktrises?

Emocionālu sagatavošanos. Pētīju ievērojamās Holivudas aktrises, viņu darbu mani iedvesmojošās filmās. Atklāju, ka jau kopš pagājušā gadsimta slavenām aktrisēm ir ļoti daudz erotisku filmu, veiksmīgu un skaistu.

Paolo Dženovēzes filma "Perfektie svešinieki" ir adaptēta ļoti daudzās valstīs. Kur, jūsuprāt, slēpjas šī darba fenomens?

Esmu redzējusi kā oriģinālu, tā arī visas vairāk nekā trīsdesmit valstu radītās filmas adaptācijas. Šis Paolo Dženovēzes darbs gadiem bija viena no manām mīļākajām filmām. Dženovēzem ir vēl daudz brīnišķīgu filmu, bet tas, kā viņš "Perfektajos svešiniekos" savērpis notiekošo – no smiekliem līdz pēdējā brīdī lielās traģikas atklāsmei –, ir ļoti aizraujoši. Turklāt filmas varoņi šķiet tik atpazīstami. Kad veidoju savu tēlu Ivetu – ļoti atšķirīgu no manis gan dzīves pieredzē, gan savās izpausmēs –, mūsu producents arī teica, jā, jā, es tādas Ivetas pazīstu… Manas varones, divu bērnu mātes, traģika ir tajā, ka viņa dzīvo ar ļoti lielu nastu. Šīs sievietes laulība patiesībā balstās ne vairs savstarpējās jūtās, bet abus ar vīru [atveido Dainis Grūbe] saistošā smagā, traģiskā notikumā. No vienas puses, smacē tā milzīgā iekšējā nasta un, no otras, berž pasaules acīm uzliktā laimīgas laulātās draudzenes maska, ko viņa nekad nenoņem. Jo vēlas, lai viss ir perfekti, vismaz uz ārpusi. Bet perfekti patiesībā viņas dzīvē nav nekas. Un no šīs traģiskās pretrunas izriet visas manas varones problēmas. Filmā tas nav īpaši uzsvērts, bet diemžēl Latvijā ir daudz sieviešu ar slēptu alkoholismu, no kā cieš arī mana varone. Veidojot šo lomu, man bija ļoti daudz, par ko domāt. Kaut vai par to, ka mēs pat nezinām, ar kādām problēmām saskaras mūsu paziņas, kuru dzīve no ārpuses izskatās gandrīz perfekta un vispārpieņemtiem standartiem atbilstoša. Taču dzīve nav un nevar būt perfekta. Un neviens to nevar nodzīvot nevainojami. Tad kādēļ uz āru vēlamies izskatīties perfekti? Iespējams, diemžēl arī tādēļ, ka to prasa mūsu sabiedriskā dzīve Latvijā un tavs sociālais statuss. Taču reiz var nākties sev pajautāt – kurā brīdī savā vienīgajā mūžā esmu bijis es pats?

Filma skar daudz būtisku tēmu. Kāpēc cilvēki melo? Vai tāpēc, ka patiesību vieglāk noklusēt nekā atklāt, kā īstenībā jūties? Precētie pāri filmā ir ļoti dažādi. Caur viņu situācijām var redzēt, kas kuram ir būtiskais attiecībās ar otru cilvēku. Vienam tā ir stabilitāte, ģimene, kādam svarīgas vēl joprojām ciešās saites ar māti, kas atkal otram nav pieņemami, bet vēl kādam kreisie soļi tepat, savā bariņā, ir pašsaprotama ikdiena. Kas ir uzticība un kas nodevība draugu starpā? Tas var atklāties it kā sīkumā, kas patiesībā tāds ir tikai šķietami. Vēl kādam no filmas varoņiem, kā viņš pats saka, "pietika tikai divas stundas būt zilajam", lai saprastu, kā par tādiem apsaukātie cilvēki mūsu sabiedrībā jūtas.

Viens no filmas varoņiem saka – ja mēs otru mīlam, mēs viņu sargājam. Jo mēs visi esam tik trausli. Bet cilvēks ar savu partneri taču dala visu – māju, gultu, tualeti, vannu, virtuvi, savu laiku un galu galā savu dzīvi. Visu! Un ja attiecībās pastāv meli… Es, piemēram, līdz šim desmit gadus esmu dzīvojusi viena. Un, esot ilgāku laiku atbildīgai tikai par sevi – neesmu bijusi precējusies un man nav bērnu –, tu pierodi pie brīvības. Ļoti labi zinu, cik vienkārši ir, ja neviens nav liecinieks tavu ieradumu un vājību izpausmēm. Tas ir ļoti komfortabli. Bet kas notiek ar šo absolūto brīvību, līdzko tavā telpā ienāk otrs cilvēks? Un ko tu esi gatavs upurēt šo attiecību vārdā?

Filmā trīs precētie pāri savā laulībā atklāj daudzas neglītas lietas. Kad pēc vakariņām viņi cits pēc cita iznāk laukā no viesību mājas, mīļi apskāvušies, es nodomāju, nu, labi… to, to un arī to var piedot. Bet, kad vīram maigi pieglaužas sieva, kura tikko atklājusi, ka viņas laulātajam ilgu laiku ir mīļākā, kura nu gaida bērnu... Vai patiešām tas piedodams tūlīt pat?

Viss atkarīgs no tā, ko kurš režisors savā filmas adaptācijā vēlējies pateikt. Pasaulē radītas dažādas variācijas. Džilis pastāvēja uz to, ka sekojam oriģinālajai Dženovēzes versijai, lai skatītājs tikai pamazām nonāktu pie jautājuma – vai filmas varoņi patiešām cits par citu neglaimojošās lietas tikko uzzinājuši? Vai spēle ar telefoniem patiešām notikusi? Šī ir izcilā Dženovēzes skatītājiem uzdotā mīkla. Bet atbildi, protams, neatklāšu. Varbūt kādam tāds jautājums nemaz neradīsies. Visiem viss nebūt nav jāsaprot vienādi. Filmas finālā, kad pēc vakariņām pāri dodas katrs uz savām mājām, man savai varonei gribētos teikt – atlaid vaļā visu slikto ar tevi notikušo, atbrīvojies no tā un dzīvo tālāk laimīga savu dzīvi.