Caur smiekliem un asarām. Grāmatas "Mēs ar Tūru" recenzija

Parastā mājā dzīvo parasta ģimene ar diviem parastiem bērniem, un ar viņiem notiek parastas lietas – viņi saslimst ar rotavīrusu, viņu radinieks saslimst ar kaut ko nopietnāku, viņi šiverē apkārt pa tuvējo mežiņu, viņiem ir draugi, viņi dažkārt strīdas, dažkārt ir ļoti grūti, citkārt pavisam labi.

Marija Parra ir norvēģu vidējās jeb mileniāļu paaudzes bērnu grāmatu autore, kurai izcili padodas parastas lietas pārvērst īpašos notikumos un piedzīvojumos, un šo spēju nevar nosaukt nekā citādi kā vien par talantu. Protams, rakstīšana ir arī darbs, taču nenoliegsim – rakstīt var jebkurš, bet, lai uzrakstītu kaut ko, kas ieurķējas tevī iekšā un tur paliek, un ik pa laikam patīkami pakņudinās ap sirsniņu, ir jāpiemīt talantam. Un Marija Parra ir šausmīgi talantīga. Pat ja raksta par parasto.

Marija Parra, "Mēs ar Tūru", no norvēģu valodas tulk. Jolanta Pētersone. "Liels un mazs", 2025

Foto: Publicitātes

Grāmata "Mēs ar Tūru" vēsta par Īdu un Tūru, viņu vecākiem, radiniekiem un draugiem. Tā ir saldsērīga nodeva bērnībai un bērna skatījumam uz attiecībām ar viņam svarīgiem cilvēkiem, vietām un notikumiem. Grāmata ir sadalīta 11 stāstos par dažādām situācijām, kas atgadās ar Īdu un Tūru. Tajā ir neuzbāzīgi krāsainas ilustrācijas (autore – norvēģu māksliniece Oshilla Irgensa). Līdzās ērtam burtu izmēram tās rada telpu nesteidzīgai lasīšanai un pārdomām, iekrāsojot Parras iztēles pasauli siltās, mazliet pabalējušās bērnības atmiņu krāsās. Papildus tam grāmatā ir perfekti fiksēti trīs stāvokļi:

1) Ātri uznākošie un tikpat ātri zūdošie pašrefleksijas brīži, kuros bērni un pusaudži apjauš, ka mainās. Man tā, piemēram, bija pusaudzībā, kad kādurīt pamodos un mani piemeklēja apjausma, ka nevar vairs dusmoties un bozties par lietām, ka ir nepieciešams pašai censties izturēties pret citiem labāk. Parras grāmatā pieaugšanas brīžus izjūt Īda. Sākumā viņa ir bosīga un izrāda pārākumu pār mazo brāli, kurš tikko sāk iet skolā, bet grāmatas gaitā nonāk pie mīļākas un sirsnīgākas izpratnes par to, ko nozīmē tas, ka tev ir mazais brālis. Viņa saprot arī to, ka dažkārt ir labi nesteigties pieaugt, bet vēl kaut mazliet pakavēties bērnībā.

2) Bērniem tik ierastais jūtu mikslis, kad vienlaikus var būt ļoti skumji – jo kāds tuvs cilvēks ir nomiris – un arī jautri, jo apkārt viss notiek un dzīve turpinās:

"Man jau arī bija drusku jāpasmejas, bet ne jau par kakām, jo tas ir superbērnišķīgi, bet par Tūru. Un tad es atcerējos to reizi pie tēvoča Eivinna, kad mēs tā smējāmies, ka no Tūra izsprāga cukura un kokosriekstu skaidiņu mākonis. Un tā pa vidu lielajiem smiekliem man kļuva bēdīgi. Jo tēvoča Eivinna vairs nebija." (83. lpp.)

3) Situācijas, kurās vecāki izvēlas bērniem nepaskaidrot lietas, ignorējot viņu jautājumus. Manuprāt, šis ir viens no spēcīgākajiem aspektiem, ar ko grāmatā neuzbāzīgi, bet nepārprotami strādā Marija Parra – viņa parāda, kā šādi brīži izskatās no bērnu skatpunkta. Un, pat ja šķiet, ka jautājumi ir par sarežģītām lietām, kuras bērni varētu nesaprast, Parra atklāj, ka bērniem pietiek vienalga ar kādu atbildi, ka tikai tā seko, citādi bērnā iemiesojas satraukums un rodas pašam savas interpretācijas. Un tas ne vienmēr ir labi. Ikdienā bieži redzams, ka vecāki ar bērniem mājās nerunā par sarežģītākām lietām, piemēram, par sabiedrības daudzveidību, par cilvēku dažādību un kā to pieņemt. Tā rezultātā bērni nereti uzdot "neērtus" jautājumus publiski vai, vēl sliktāk, vecāki sūta bērnus uzdot šos jautājumus, piemēram, cilvēkiem ar invaliditāti un tamlīdzīgi. Parra, tieši otrādi, rāda, ka ar bērniem ir nepieciešams runāt par visu ko, īpaši par to sarežģīto, par ko ikdienā nerunā, un ka bērniem piemīt daudz lielāka izpratne, nekā vecāki iedomājas. Turklāt nav arī jākaunas no situācijām, kurās bērni piedāvā savu skatījumu uz lietām, īpaši ja iepriekš nav apspriests, kā vislabāk reaģēt un ko teikt. Taču tas nav pārmetums vecākiem – drīzāk iespēja paskatīties pašiem uz sevi no malas un aizdomāties, jo ikdienas skrējienā ne vienmēr to ir iespējams izdarīt.

Grāmata nav didaktiska vai demagoģiska. Tā ir proza labākajā izpildījumā, kur stāsti plūst un vēsta par Tūra un Īdas piedzīvojumiem, domām, attiecībām ar citiem. Taču tas, kas pavisam noteikti padarīs ikvienu lasītāju par Parras fanu, ir neviltotais humors, kas it kā dabiski izriet no grāmatā attēlotās ģimenes sadzīves. Šajā sakarā īpaši jāizceļ stāsts "Gaitenis", kurā vēstīts par vemšanu, kas parasti biežāk parādās Holivudas filmās kā klišejiski joki, bet grāmatā tas ir darīts ļoti prasmīgi, neko nesagudrojot, un ir patiešām ļoti smieklīgi. Nezinu, vai eksistē vēl kāda grāmata, kura liek paskatīties uz rotavīrusu tik uzjautrinošā veidā. Vismaz es neesmu lasījusi.

Tā kā Marija Parra ir gana izslavēta rakstniece, es sākotnēji skatījos uz viņas grāmatām ar skepsi – jo nereti tas, kas patīk ļoti plašai auditorijai, itin nemaz nav kvalitatīvs vai sajūsmas vērts. Taču tieši grāmata "Mēs ar Tūru" mani pārliecināja, ka skepsei nav pamata. Var, protams, pačīkstēt par to, ka autore grāmatā "nomirdina" vienu no diviem LGBT+ kopienas pārstāvjiem, bet tas vismaz netiek darīts pašmērķīgi. Jau tas vien, kā un ar kādu maigumu un izpratni Parra vēsta par Īdas un Tūra tēvoci, viņa partneri un tēvoča nāvi, ir aizkustinoši. Galu galā pat ar to, ka grāmata kūsāt kūsā no jokiem un jautrām epizodēm, tā tomēr vēsta par skumjām – par skumjām nāves gadījumā, par skumjām, pieaugot un atvadoties no bērnības, par skumjām un aizkustinājumu, noskatoties uz citu dzīves cīņām un tā pa īstam nespējot palīdzēt. Tieši šādas grāmatas lieliski kalpo par tiltu starp bērniem un vecākiem kopā lasīšanas laikā, un tieši šādām grāmatām ir jāpasniedz balvas, un man prieks, ka tieši tā arī notiek. (Jā, es lasīju šo grāmatu priekšā savai mammai, un, jā, man ir 40, un, jā, mēs smējāmies caur asarām, un, jā, grāmatai būs balva!)