Armands Znotiņš: Savāda attieksme

Drīzumā gaidāms 29. starptautiskais garīgās mūzikas festivāls, kur no četrām programmām divas paredzētas Svētā Pētera baznīcā. Un kopš 2026. gada 29. jūnija ar zināmu interesi gaidu, vai šie koncerti netiks pēdējā brīdī atcelti, un, ja tomēr ne, kādu attieksmi augustā un septembrī piedzīvos Valsts akadēmiskā kora "Latvija" un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieki, Māris Sirmais, Andris Poga un Zanda Švēde?

Lietas būtība – pēc Anastasijas Kildišas, Maksima Orlova un Darijas Kildišas koncerta fotogrāfs un operators Edmunds Mickus vēstīja, ka viņš burtiski 20 minūtes pirms programmas sākuma no baznīcas darbiniecēm saņēmis kategorisku prasību aizvākt kameru un mikrofonus, kam sekoja turpinājums: "Pēc tam uzzināju, ka arī māksliniecēm sākotnēji nebija ļauts izmantot pārģērbšanās telpu, lai gan tā bija brīva. Koncerta sākumā no baznīcas tika izraidīts mākslinieču uzaicinātais fotogrāfs." Un tā tālāk – kliegšana, bļaušana, lamāšanās.

Armands Znotiņš, muzikologs.

Foto: Latvijas Avīze

Nejaušība? Nebūt ne. Diriģents Jēkabs Bernāts raksta: "Decembris, auksti, infrasarkanie sildītāji stāv, bet ieslēgt – kategoriski aizliegts. Mēģinājuma laikā kaut kur baznīcā urbj bez gala." Arfiste Ieva Šablovska: "Šodien piedzīvoju kaut ko līdzīgu... Diriģente no Ņūdžersijas jauniešu orķestra šodien netika pie privātas ģērbtuves. Un ne tikai... visi tika stumdīti un bakstīti, ko un kur drīkst vai nedrīkst..." 

Ērģelniece Edīte Alpe: "Cieņa pret māksliniekiem vai kaut vai elementāras kristīgās viesmīlības izrādīšana tur ir sveši jēdzieni." 

Un Anastasija Kildiša atceras 29. jūnija pasākumu: "Koncerta laikā darbinieki skaļi sarunājās, pārvietojās pa baznīcu un pat pārnesa afišu stendu no vienas vietas uz citu." Un tā tālāk – ar dažādu mūziķu citātiem vien varētu piepildīt vairākas lappuses. Turpat aicinājumi arī LTV raidījumam "Kultūršoks"; tā ir viņu darīšana, vai veidot atsevišķu pārraidi, bet te patiešām jautājums – kā gan Svētā Pētera baznīca spēja nolaisties tik zemu?

Galu galā – arī man pašam ir līdzīgs stāsts, kam toreiz atmetu ar roku pēc principa, ka jāsaudzē nervi. Taču te ir principiāla atšķirība – ja baznīcas darbinieki tā izturas pret mani, tad viņi ir vienkārši muļķi. Bet, ja iepriekšminētā uzvedība tiek vērsta pret mūziķiem, tad baznīcas personāls un viņu priekšnieki ir nelieši. Konkrētas personālijas uzreiz tā grūti atrast – varu tikai pieminēt atsauci uz Edmundam Mickum adresēto Rīgas Svētā Pētera baznīcas nodibinājuma pārstāves vēstuli, ko rakstījusi Ingrīda Millere – protams, bez kādas atvainošanās; bet gan jau iespējams sameklēt vēl citus vārdus un uzvārdus. Un notiekošais atgādina nevis 21. gadsimta uzvedības normas, bet gan kaut ko stipri senāku. Lūk, 19. gadsimts, kad mācītāji Karls Ludvigs Kēlbrants un Karls Gotlībs Georgs Krons pret dzejnieku Ausekli izturējās tik ciniski, ka viņš pēc tam Pēterburgā izteicās aptuveni šādos vārdos: "Tādēļ, ka es par Ausekli saucos, es savā dzimtenē tieku kā slepkava vajāts." Vai arī vēl senāk – 18. gadsimts, kad Gothards Frīdrihs Stenders, savās vārsmās atainojot Kurzemes zemnieka dzīvi, sadistiskā tīksmē dzejoja, kā "rīkstes kapā pakaļu". Interesanti, vai viņš tāpat pēra arī savu dēlēnu Aleksandru Johanu vai tikai seksuāli izmantoja?

Atgriežoties 21. gadsimtā – savulaik dzirdot vairākus mistiskus stāstus par to, ka Pētera un Doma baznīcās īsi pirms dievkalpojuma sākuma draudzes locekļiem stājušās ceļā kaut kādas dīvainas tantes un agresīvi prasījušas naudu par ieeju baznīcā, draudējušas ar policiju, lamājušās visbezdievīgākajos vārdos, pieņēmu, ka tie būs bijuši pārspīlējumi un pārpratumi. Bet tagad ar bažām domāju – laikam tā tomēr bija taisnība. Līdz ar to noslēgumā pāris jautājumu. Varbūt par šo visu kaut kas būtu sakāms Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapam? Varbūt kantori ar nosaukumu "Rīgas Svētā Pētera baznīcas nodibinājums" varētu izformēt – ja ne citādi, tad tiesas ceļā? Un kas notiktu, ja Edītes Alpes vai Jēkaba Bernāta vietā tāpat uzbruktu Ivetai Apkalnai un Andrim Nelsonam?