Kas notiek migrantu slēgtajās sarakstēs? Aktīviste atklāti stāsta par redzēto

Irēna Saatčiana ir aktīva sociālo tīklu lietotāja, viņas ieraksti piesaista uzmanību, jo tajos atklāts, kas notiek migrantu iekšējās sarakstēs vietnēs "WhatsApp", "Telegram" u. c. Kā viņa tur nonākusi un ko secina no šīm sarakstēm?

Sociālo tīklu lietotāji jūs ir pamanījuši kā cilvēku, kuram ir iekšējā informācija no citiem neredzamās tumšās zonas – legālo un nelegālo migrantu sarakstēm. Bet ārpus tā neko īsti par jums nezinām. Pastāstiet par sevi, lūdzu.

I. Saatčiana: Dzīvoju laukos, netālu no Rīgas. Vēroju sabiedriski politiskos procesus, bet, kad nepieciešams, tajos arī iesaistos. Man rūp Latvijas daba, tāpēc bieži iestājos par vides un ekoloģijas jautājumiem, bet arī valsts nākotne kopumā man ir svarīga, it īpaši, ja runājam par latviešu tautas dzīvotspēju. Man ir divi skolas vecuma bērni – meita un dēls. Brīvajā laikā lasu grāmatas un ceļoju.

Interneta dzīlēs atradu, ka esat bijusi aktīva publicistikā, bet tad pazudāt.

2015. gadā atgriezos no Nīderlandes. Esmu dzīvojusi tur gadus septiņus. Ārpus tā esmu legāli sezonāli strādājusi Kiprā, Lietuvā, Igaunijā, Portugālē. 2008. gadā esmu veidojusi reportāžu laikrakstam "Diena" par Libānas bēgļiem, kā arī esmu ziņojusi savām acīm redzēto no Sīrijas. Esmu redzējusi un dzīvojusi dažādās kultūrās. Piedalījos arī grāmatu sagatavošanā par dažiem visai odioziem politiķiem. Bet tas bija sen. Tā ir cita dzīve.

Kā vispār jūs nokļuvāt šajās slēgtajās grupās? Kas bija impulss, kura dēļ nolēmāt sākt tās monitorēt?

Pirms diviem gadiem man nozaga elektrisko velosipēdu, apmēram tādu, ar kādiem pārvietojas tā dēvētie ēdienu kurjeri, bet policijai pagalam nevedās ar tā atrašanu, un divritenis nav atrasts līdz pat šai dienai. Tas bija lielisks divritenis, un nolēmu, ka meklēšu pati. Skatoties internetā, kur Latvijā varētu būt vairāk elektrisko velosipēdu, atradu "Instagramā" vienu uzņēmumu, kas tos gan iznomā, gan remontē. Kontaktos bija saite uz šī uzņēmuma "WhatsApp" grupu, un es tai pievienojos cerībā atrast kādu pavedienu sava velosipēda meklējumos.

Kā izdevās iekļūt tik daudzās, šķiet, vairāk nekā desmit, slēgtās grupās, kurās svešiniekus parasti neuzņem?