29. jūlijs vēsturē un senās avīzēs. Okupētā Baltija un Parīzes miera konference

1946. gada 29. jūlijā. Pirms 80 gadiem sākās Parīzes Miera konference, kurā Otrā pasaules kara laika sabiedrotās valstis ASV, Lielbritānija, Francija un PSRS izstrādāja noteikumus miera līgumiem ar nacistiskās Vācijas agrākajām sabiedrotajām un satelītvalstīm Itāliju, Rumāniju, Ungāriju, Bulgāriju un Somiju, kā arī pieņēma robežu korekcijas.

Līdzās galvenajam jautājumam aizkulisēs cirkulēja padomju okupēto Baltijas valstu statusa problēma. Proti, PSRS bija paņēmusi savā delegācijā arī Latvijas PSR "ārlietu ministru" Pēteri Valeskalnu, kurš nekad nebija bijis Latvijas valsts pilsonis. Līdzīgas lomas, attiecīgi kā Igaunijas PSR un Lietuvas PSR "ārlietu ministriem", Maskava bija iedalījusi Georgam Kroosam un Pēterim Rotomskim. PSRS nolūks bija panākt viņu apstiprināšanu šādā statusā Parīzes konferencē, kas faktiski nozīmētu, ka sabiedrotie leģitimizē Baltijas valstu inkorporāciju PSRS. Ja tas izdotos, nākamais solis būtu ievilkt visas trīs vai vismaz kādu no okupētajām Baltijas republikām ANO, līdzīgi, kā jau bija izdarīts ar Ukrainas PSR un Baltkrievijas PSR. Tas apstiprinātu okupāciju un inkorporāciju jau pasaules mērogā un nodrošinātu Padomju Savienībai papildu atbalstu starptautiskajā organizācijā. Cīņu pret tādiem plāniem kā "de iure" Latvijas pārstāvji Rietumos uzsāka Latvijas sūtnis Londonā Kārlis Zariņš un sūtnis ASV Alfrēds Bīlmanis. Abi rakstīja vēstules rietumvalstu amatpersonām, lūkoja aktivizēt sabiedrību un Baltijas lobiju Rietumu amatpersonu vidū. Kremļa plānus labi saprata arī rietumnieki, tādēļ Valeskalnu un viņa kolēģus Parīzes konferences sekretariāts akreditēja vien kā padomju delegācijas locekļus, ne "ārlietu ministrus". Mēģinājumi iekļaut Baltijas okupācijas jautājumu oficiālajā miera konferences programmā gan nesekmējās. Piemēram, Lielbritānijas Ārlietu ministrija uz tādiem aicinājumiem atbildēja, ka negrasās atzīt Baltijas valstu inkorporāciju "de iure", taču "pašreizējā situācijā Padomju Savienība kontrolē Baltijas valstis un nepastāv nekādas reālas iespējas tās atbrīvot". Jautājuma likšana darbakārtībā tikai "radīs veltas cerības baltiešiem", jo "Lielbritānija ir bezspēcīga tām kaut kā palīdzēt".

Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem

"Strādnieku Avīze", 1926. gada 29. jūlijā

To jau sen vajadzēja darīt. Laikraksti ziņo, ka galvenā cietumu valde esot nākusi pie slēdziena, ka cietuma sods sievietēm grūtniecības stāvoklī atliekams, jo pretējā gadījumā cietums ļoti nelabvēlīgi atsaucoties uz mātes vai jaunpiedzimušā veselību. Esot ierosināts cietuma sodu izpildīt 40 dienas pēc dzemdēšanas. Žēl, ka cietuma valde tikai tagad ir nākusi pie atziņas, ka šīs vecās cara laika atliekas ir reformējamas cilvēciskos apmēros. Cik daudz gan nebūs nelaimīgu dzendētāju un jaunpiedzimušo, kas krituši par upuri nāvei cietumā? Bet tomēr labāk vēlu attapties nekā nekad.