Aktieris Aksels Aizkalns — Trīsvienībā ar tēlu, autoru un sevi

14. martā Valmieras teātra pagaidu mājvietā "Kurtuve" pirmizrādi piedzīvos pēc Pāvila Rozīša romāna veidotā izrāde "Valmieras puikas" Jāņa Znotiņa režijā.

Autobiogrāfiskajā stāstā atspoguļojas 1905. gada revolūcijas priekšvakars un tās sākums, kur notikumos ierauti daudzi skolu audzēkņi. Teātris vēsta, ka "stāsts ir par cilvēkiem, kuru dzīvi mainīja kāds milzīgs notikums, kas ietekmēja ne vien Valmieras un Latvijas, bet visas pasaules vēsturi". Tāpat "Valmieras puikas" var dēvēt par sava veida spoguli, kurā ielūkojoties var ieraudzīt tā laika Valmieru. 

Pirms pirmizrādes uz sarunu par jauno izrādi un darbu Valmieras teātrī aicināju aktieri Akselu Aizkalnu. Viņš ieguvis 2021./2022. gada sezonas Valmieras Drāmas teātra balvu "Labākais aktieris". Spēlējis izrādēs, kas saņēmušas nozīmīgus žūrijas apbalvojumus, – Jāzepa lomu izrādē "Jāzeps un viņa brāļi" (režisore Inese Mičule, balva "Kilograms kultūras 2023"), Alekseja Kirilova lomu izrādē "Nelabie. Pēc Dostojevska" (režisors Elmārs Seņkovs), kas "Spēlmaņu naktī 2022/2023" saņēma balvu kā mazās formas izrāde. Akselam – liepājniekam – darbs izrādē "Valmieras puikas" ļāvis labāk iepazīt Valmieru, pilsētu, ko nu jau sauc par savu.

Aksels Aizkalns: "Novērtējumi, manuprāt, ir nepieciešami jebkuram aktierim. Tomēr nedrīkst skumt, ja to nav, jāiet tikai tālāk."

Foto: Matīss Markovskis/Publicitātes / Latvijas Mediji

– Ieskatoties Valmieras teātra mājaslapā, var redzēt, ka gan martā, gan aprīlī biļetes uz izrādi "Valmieras puikas" ir jau izpārdotas. Kādas ir sajūtas, redzot skatītāju atsaucību?

A. Aizkalns: – Ņemot vērā to, ka šobrīd teātrī aktīvi notiek remontdarbi, tas, protams, tikai priecē – ka nedz aktierus, nedz skatītājus šie apstākļi tik ļoti nav ietekmējuši. Prieks, ka skatītāji turpina nākt uz teātri un mūs atbalstīt. Iespējams, mūsu pagājušās sezonas "Spēlmaņu nakts" triumfs arī ir motivējis skatītājus nākt uz Valmieras teātri. Un ar skatītāju atbalstu ir divtik liels prieks spēlēt.

Pirmizrādi sagaidām ar vislabākajām emocijām. Un, protams, visi ceram, ka tas, ko esam darījuši pēdējos divus – pat nedaudz vairāk – mēnešus, strādājot pie izrādes, patiks skatītājiem un viņi turpinās nākt arvien vairāk.

– Romāns "Valmieras puikas" iezīmē būtisku laika nogriezni mūsu vēstures lappusēs, un, par spīti tam, ka romānā aprakstītie notikumi notikuši pirms vairāk nekā simt gadiem, šis vēstījums arī mūsdienās ir aktuāls.

– Protams, manuprāt, sabiedrības vienotība un kopējā nostāja par kādu tēmu – mazāku vai lielāku – ir ļoti būtiska jebkurā sabiedrībā. Tas arī "Valmieras puikās" tiek atspoguļots, un arī mēs tam esam pievērsuši uzmanību. Domāju, tas arī šodien ir aktuāls darbs kaut vai tāpēc, ka mums ir iespēja atskatīties uz šo Pāvila Rozīša darbu, nevar teikt, ka objektīvāk, bet, zinot, kādi likteņi bijuši šo tēlu prototipiem, varam zināt to, ko autors, vēl rakstot, nemaz nezināja. Viņš nezināja, kā tas izvērsīsies, un mēs varam, kā saka, izvērtēt to, ko šie puikas ir darījuši.

– Izrādē iejutīsieties Dzirkaļa un Kļavas lomā.

– Jā, man šajā izrādē ir iespēja atveidot divas lomas. Pirmajā cēlienā esmu viens tēls, bet otrajā – jau citāds. Ir sava veida izaicinājums, ja izrādē jāatveido divas lomas. Man patīk tās abas, tādēļ ar interesi strādāju pie tām kopā ar režisoru Jāni Znotiņu, kas mani ir patīkami pārsteidzis. Protams, nenācu uz mēģinājumu ar kādām ekspektācijām, pirmo reizi strādāju kopā ar Jāni un varu teikt tikai to vislabāko. Man patīk, kā viņš strādā, un mūsu sadarbība mani ir pārsteigusi labā nozīmē.

– Ja būtu īsi jāraksturo – kādi ir jūsu atveidotie tēli?

– Viņi ir ideju vadīti cilvēki, kuri ļoti ideālistiski skatās uz šīm idejām, iespējams, pat kaut kādā veidā – radikāli. Ļoti, ļoti tic tam, ko domā, un uzskata par pareizu, un no tā arī neatkāpjas. Negribas viņus saukt par revolucionāriem, bet tie ir cilvēki, kas tic sev un savām idejām.

– Cik daudz laika ir vajadzīgs, lai saaugtu ar tēlu?

– Tas atkarīgs no lomas. Bet, ja runājam šīs konkrētās izrādes kontekstā, tad tas ir aktiera darbs, kas pavada gan neilgi pirms iestudējuma sākuma, gan arī visu iestudējuma laiku, kas ir vidēji divi mēneši. Protams, kad izrāde tiek izlaista, ir pāris izrādes, kad pārliecinies par to, ko esi darījis tos divus mēnešus, varbūt vēl ko pieslīpē, noapaļo stūrus, un tad jau ļauj šiem tēliem dzīvot.

– Kādi tad ir Valmieras puikas, ko redzēsim uz skatuves?

– Viņi ir dzīvi jaunieši, kuri vēlas sasniegt katrs kaut kādā mērā ko savu, bet viņiem ir arī kopīga interese. Un tad viens otrā meklē atbalstu, spēku, drošību, vienotību. Jaunības maksimālisti, kuri vienkārši dzīvo un uzskata, ka pareizi būtu tā, kā viņi domā.

– Pāvila Rozīša romānā spilgti tiek atspoguļota Valmiera. Kāda ir jūsu Valmiera?

– Var teikt, ka ar šo romānu esmu vairāk iepazinis Valmieras vēsturi, to, kāda tā bija agrāk. Nesen gājām izpētes ekskursijā uz Valmieras muzeju un staigājām pa pilsētu, muzeja speciāliste mums rādīja fotogrāfijas un stāstīja par Valmieru. Kad ieraugi, kā agrāk pilsēta izskatījās, tad kļūst nedaudz žēl, jo Valmiera savulaik ir bijusi ļoti skaista. Protams, tā ir skaista arī tagad, bet ir ļoti mainījusies pēc kara, pēc bombardēšanas. Ir skumji. Es tiešām gribētu redzēt, kāda Valmiera būtu tagad, ja nebūtu noticis tas, kas notika.

Šobrīd nu jau divus mēnešus esmu pilnasinīgs valmierietis. Esmu pārvācies uz Valmieru, sāku iepazīt sadzīvi šajā pilsētā. Līdz šim Valmiera man nozīmēja tikai teātri un sportu, negribu teikt, ka – darbu un sportu, jo teātris nav tikai darbs, tas ir liela daļa manas dzīves. Man kā liepājniekam, kas uz šejieni ir atbraucis no otra Latvijas gala, Valmiera ir teātris. Es vēl aizvien cenšos iepazīt Valmieru, tas ir tāds nebeidzams process. Viss atkarīgs no paša vēlēšanās iet un iepazīt vietu, kurā dzīvo, un neaprobežoties tikai ar darbu un mājām. Ja ir laiks un grafiks atļauj, tad vajag doties laukā no dzīvokļa un skatīties, ko pilsēta piedāvā. Un pilsēta var daudz ko piedāvāt.

– Romānā "Valmieras puikas" svarīgs fons notikumiem ir skola. Kāds bija jūsu skolas laiks? Kādi ir Liepājas puikas, salīdzinot ar Valmieras puikām?

– Domāju, tas ir grūti salīdzināms, jo Valmieras puiku skola, tautā iesaukta par šķidrās bārdas skolu, bija, kā mums vēsturnieks teica, privātskola. To nodibināja divi brāļi Liepiņi. Tā bija ļoti progresīva mācību iestāde, un tad tas pat bija bīstami tā laika Latvijai. Skolēnus ļoti motivēja uz pašizaugsmi, uz to, ka viņi paši ir pietiekami, ir lielas vērtības sabiedrībā. Kaut kādā ziņā varu vilkt paralēles ar savu skolu – Liepājas Valsts 1. ģimnāziju, kurā mācījos. Arī tur skolotāji bija ļoti atvērti, it visās jomās nozīmīgs bija cilvēciskais faktors. Varu pateikt tikai labāko par savas skolas skolotājiem, jo viņi jaunos cilvēkus iedvesmoja uz sevis apzināšanos.

– Pirms nonācāt teātra pasaulē, skolas laikā aizrāvāties ar mūziku un sportu. Vai arī šobrīd šīm nodarbēm ir svarīga loma jūsu dzīvē?

– Jā, noteikti. Sports ir labākais veids, kā atpūšos. Runājot par mūziku, savulaik man šķita – ja es jau radoši strādāju teātrī, tad mūzika, kas arī ir radoša nodarbošanās, nebūs tā labākā atpūta. Bet tagad, pēc diviem gadiem, kad satiekos ar savas grupas kolēģiem, mēs eksperimentējam ar mūziku, negribas teikt, ka komponējam vai rakstām mūziku, bet radoši muzicējam. Tagad esmu sapratis, ka mūzika joprojām ir radoša nodarbe, bet pilnīgi citāda. Muzicējot es vairs nedomāju ne par darbu, ne sadzīvi.

– Kādus redzat mūsdienu jauniešus? Vai jaunieši vienmēr ir gatavi mainīt pasauli?

– Domāju, tā ir un vienmēr būs – jauniem cilvēkiem vienmēr būs lielas ambīcijas, liela vēlēšanās mainīt pasauli. Iespējams, ka tā pasaule, kurā jaunieši dzīvo, viņiem vienmēr liksies nesaprotama. Tā, manuprāt, ir jauniešu būtība, tā ir iekārtots, un tā arī būs. Domāju, ka tas ir tikai normāli un tā arī jābūt, citādi nebūs nekādas attīstības.

– Esat saņēmis nozīmīgus sava darba novērtējumus – 2021./2022. gada sezonas Valmieras Drāmas teātra balvu "Labākais aktieris", tāpat augstu novērtētas ir izrādes "Jāzeps un viņa brāļi" un "Nelabie. Pēc Dostojevska", kurās piedalāties. Cik jums ir svarīgi iegūt atzinību, novērtējumu par paveikto darbu?

– Tas ir svarīgi. Nemelošu, sakot, ka novērtējums nav nozīmīgs. Tā būtu liekuļošana. Valmieras teātra labākais aktieris ir kolēģu novērtējums, liels pagodinājums, jo kolēģi uzskata, ka šo balvu esi pelnījis.

Tu strādā, spēlē izrādes, un pēc katras tev ir gandarījums, ko skatītāji sniedz aplaudējot. Un ir "Spēlmaņu nakts", kas mūsu teātra kultūrā ir ļoti nozīmīgs pasākums. Individuālu balvu neesmu saņēmis, bet mūsu izrāde "Nelabie. Pēc Dostojevska" uzvarēja kategorijā "Mazās formas izrāde", kas ir labs novērtējums. Tas iedvesmo un motivē iet tālāk, ņemot vērā, kādi bija apstākļi, kuros strādājām ar šo izrādi. Apliecinājums tam, ka tas, ko dari, nav velti. Novērtējumi, manuprāt, ir nepieciešami jebkuram aktierim. Bet, protams, tajā pašā laikā es mēģinu nedomāt par to, ja, piemēram, nav tās nominācijas vai apbalvojuma. Visi to nevar dabūt, tādēļ veselīgi jāskatās uz to, ka cits šoreiz bijis labāks. Nedrīkst skumt, jāiet tikai tālāk.

– Jūsu varoņi ir miera jaucēji, patiesības meklētāji, uz kompromisiem nespējīgie, lielo jautājumu uzdevēji. Kur smeļaties spēku, lai iejustos šo varoņu lomās?

– Bieži vien viss jau ir uzrakstīts. Manuprāt, autors diezgan daudz jau iedod, vismaz runājot par manām lomām. Autors ir uzrakstījis, un tad jārod spēks iedziļināties uzrakstītajā. Protams, reizē arī pašam ir jādefinē, varbūt ne vārdiski, bet sajūtu līmenī, atbildes uz saviem jautājumiem, ko uzdod gan autors, gan pats tēls. Tad tādā trīsvienībā ar tēlu, autoru un sevi kā cilvēku tu to meklē un pēti.

– Kura no lomām ir likusi vairāk padomāt, pastrādāt?

– Tas noteikti ir Jāzeps. Var veselu sarunu izvērst par to, kā Rainis ir uzrakstījis šo darbu, un, ņemot arī vērā viņa dzīves gājumu un to, kā viņš savilcis savu dzīvi ar Vecās Derības stāstu. Ir Aksels, ir Rainis, un ir Jāzeps. Šī trejādība kaut ko rada. Esmu ļoti pateicīgs par to, ka man ir bijusi tāda iespēja būt vienam no retajiem, kas Latvijā var spēlēt šo izrādi.

– Kādi ir tuvākie radošie plāni?

– Protams, spēlēšu izrādē "Valmieras puikas", un vēl šajā sezonā būšu redzams izrādē "Pazudušais dēls" – Rūdolfa Blaumaņa lugā Reiņa Suhanova režijā. Tas ir atjaunojums, kas bija iestudēts pirms vairākiem gadiem. Solās būt interesants darbs arī tur. Gribas noslēgt sezonu labi, kvalitatīvi un augstā līmenī, tieši tāpat, kā uzsākām šo sezonu.