Patchy rain nearby 3.1 °C
S. 22.12
Saulvedis
SEKO MUMS
Reklāma
Grāmatā "24 stāsti Ziemassvētkiem" katrs stāsts sarakstīts tā, lai to varētu izlasīt vienā vakarā – gan vienatnē, gan kopā ar visu ģimeni.
Grāmatā "24 stāsti Ziemassvētkiem" katrs stāsts sarakstīts tā, lai to varētu izlasīt vienā vakarā – gan vienatnē, gan kopā ar visu ģimeni.
Foto: Publicitātes

Izdevniecība "Latvijas Mediji" šogad laidusi klajā unikālu stāstu krājumu "24 stāsti Ziemassvētkiem", kurā apkopoti divdesmit četri jauni latviešu rakstnieku radīti stāsti ziemai un Ziemassvētku laikam.

Reklāma

Katrs no stāstiem sarakstīts tā, lai to varētu izlasīt vienā vakarā – gan vienatnē, gan kopā ar visu ģimeni. Kāds ir gaišāks un jautrāks, kāds apcerīgāks, tajos atspoguļojas ļoti daudzveidīgs skatījums uz Ziemassvētkiem. Katram šie svētki izraisa nedaudz citas asociācijas un katram parasti ir kāda sava pieeja pat plaši zināmām tradīcijām. Apjomīgais rakstnieku loks un viņu pārstāvētās dažādās paaudzes, reģioni un skatpunkti ļauj izveidot daudzšķautņainu mūsdienu Latvijas Ziemassvētku ainu.

Lai ielūkotos tajā, kā viņi redz un piedzīvo svētku laiku, aicinājām uz sarunu mazu daļiņu no krājuma autoriem: Leldi Jauju, Liliju Berzinsku, Lauru Melni, Vili Kasimu un Līvu Vecvagari.

Grāmatas "24 stāsti Ziemassvētkiem" autori satikās tās atvēršanā, kas notika 3. decembrī kultūrtelpā "Hanzas perons".

– Kā jūs redzat Ziemassvētku laiku, kas jums visvairāk ar to saistās?

Līva Vecvagare: – Pirmais vārds, kas man ienāca prātā, ir steiga. Skriešana pakaļ dāvanām, ēdieniem – viss, kas parasti jāizdara pēdējā brīdī.

Lilija Berzinska: – Man laikam asociācijas ir krāsns, dzīvā uguns. Svecītes, eglītes un tāda iekšēja maza radījuma omulība. Kā mazs radījums, kas ielien midziņā, izpušķo eglīti, ieslēdz lampiņas, sasaiņo dāvanas sev mīļiem citiem radījumiem. Tāds omulības pilns laiks ar cerību, ka tūlīt saulīte nāks atpakaļ.

Laura Melne: – Man ar gaismu, gan tādā plašākā nozīmē – ar ticību labajam, gan šaurākā nozīmē – ar visām gaismiņām un lampiņām, kas padara gaišāku tumšo gada laiku. Mums ģimenē ir dzīvē novērots joks par suni, kas kā nohipnotizēts skatās uz Ziemassvētku lampiņām, man reizēm arī gribētos būt kā tam sunim, kas ne par ko citu tajā brīdī nedomā.

Vilis Kasims: – Laikam galvenā asociācija ir ar vecāku mājām, jo mēs uz tām pārcēlāmies, kad man bija seši gadi, un tie ir pirmie Ziemassvētki, ko vēl šodien atceros. Tā ir arī vieta, kur joprojām cenšos katrus Ziemassvētkus paviesoties. Arī ar krāsni kā Lilijai, jo vienmēr diezgan daudz jānes malka, jācīnās par siltumu. Ar viesistabu, kur ir eglīte.

Lelde Jauja: – Man ir ļoti līdzīgi, arī mani vecāki māju iegādājās, kad man bija seši gadi, mums bija daudzbērnu ģimene, līdz ar to Ziemassvētki man asociējas ar sanākšanu kopā. Tad ir liela jezga, jo mēs visi esam lieli, mums visiem ir bērni, un tad tās pāris dienas pie vecākiem ir viena liela jezga, piparkūkas, eglīte, dāvanas, koncerti, galda spēles. Man ļoti patīk Ziemassvētku laiks, jo tā ir viena no retajām reizēm, kad visa ģimene, cik spējam, sanākam kopā.

Reklāma
Reklāma

– Kādas grāmatas jums asociējas ar Ziemassvētkiem?

L. Berzinska: – No pasaules literatūras man uzreiz pirmā asociācija ir Andersens, Ziemassvētki un vairākas Andersena pasakas ļoti dabiski iet kopā. Bet no latviešu literatūras atceros bērnības iespaidus un ekranizētos "Sūnu ciema zēnus". Kad biju maza un bija Ziemassvētku laiks, pa televizoru tieši rādīja šo multfilmu, tāpēc Laimes lācis manā uztverē uzreiz ir Ziemassvētku laiks.

V. Kasims: – Tieši šobrīd rediģēju Laura Bērziņa grāmatu, kas iznāks nākamgad, un tur liela nozīme ir divām Ziemassvētku ballītēm. Pasaulē, protams, "Mirušie" – stāsts no Džoisa "Dubliniešiem", kur centrā ir grandiozs pasākums Ziemassvētkos un līdz ar to neizbēgamas drāmas.

L. Melne: – Man laikam prātā nāk Harijs Poters. Tur varētu būt zināma filmu ietekme, bet ir dažas spilgtākās epizodes ar rītu, kur izsaiņo dāvanas. Harijam arī Vīzliju mamma ir uzadījusi džemperi.

L. Vecvagare: – Atcerējos tādu mazu, krāsainu dziesmu grāmatiņu, ko drīkstēju klimperēt uz vecāsmātes ļoti dārgajām "Rīgas" klavierēm. Tajā bija vienkāršas melodijas, piemēram, latviešu tautasdziesmas kā "Kaladū". Tās melodijas nav pašas dzīvespriecīgākās, varbūt tāpēc man šis laiks saistās arī ar kaut ko skumju.

– Ziemassvētkos iekļaujas tik daudz – sajūtas, atmiņas, rotājumi, mūzika, stāsti. Kā izvēlējāties, par ko rakstīt krājumam "24 stāsti Ziemassvētkiem"?

L. Jauja: – Ideju ķēdītes rezultātā iedomājos par to, ka Ziemassvētkos lielākā daļa cilvēku dara vienas un tās pašas lietas, bet mēs taču varētu darīt katrs kaut ko pilnīgi citu. Kur ir burvība tradīcijās, ja tās ievēro tik daudzi cilvēki? Iešāvās prātā ideja par mammu, kura grib ieviest savas tradīcijas pārējiem ģimenes locekļiem, kuriem nav saprotams, kāpēc kaut kas tāds jādara.

L. Berzinska: – Kad mani uzaicināja piedalīties šajā projektā, es domāju – gan jau atradīšu iztēlē ko piemērotu. Īstenībā nebija grūti, jo man vienmēr ir pietiekami daudz dažādu tā saucamo mazo, mīlīgo radījumu, kas dzīvo manā fantāzijā un ļauj abstrahēties no kaut kādas cilvēku ikdienas smagās nastas. Laikam tā bija mana dabiskā alternatīvā realitāte.

Reklāma
Reklāma

L. Melne: – Sāku domāt, ar ko man saistās Ziemassvētki, kas man tajos ir svarīgs. Man ģimenē daudzus gadus ir bijusi nerakstīta tradīcija Ziemassvētkos braukt ciemos pie radiniekiem senioriem, kas ir vientuļi. Mēs viņus apciemojam arī ikdienā, bet Ziemassvētkos svarīgi aizbraukt tieši svētkos. Un jauniešu līnija, manuprāt, parādījās tāpēc, ka laikā, kad rakstīju stāstu, gatavojos bērnu mentālās nedēļas laikā tikties ar jauniešiem jauniešu centrā, kas nebija man īpaši labi pazīstama auditorija. Tad kaut kā stāstā satikās tas jaunietis un seniors.

L. Vecvagare: – Tradīcija, kas mani aizveda līdz stāstam, bija mūsu ikvakara dziesmiņas, ko dziedu dēlam priekšā. Viena no tām ir "Circenīša Ziemassvētki". Tā nav mana mīļākā dziesma, bet bērnam ir. Katru reizi, kad to dziedu, iztēlojos to istabiņu, tukšo telpu un māmiņu ar bērnu. To lielo mammas ilgošanos sagādāt bērnam gan, iespējams, ne tikai svētkus, bet pat ēdienu. Tur ir tāds tukšums.

Izdomāju, ka atvieglošu šo situāciju un iztēlošos, ka šis bērns mammas rokās jau ir izaudzis liels un jau novecojis. Un kāda varētu būt tā telpa, tā pati telpa, kad viņš ir lielā, sirmā vecumā. Tā radās stāsts par telpu, kas ir līdz griestiem pilna ar dažādām mantām. Jo varbūt viņš to vairs neatceras, bet mammas solījums ir bijis tas, kas izvedis cauri grūtībām. Tāpēc pieķeršanās lietām jau ir citā līmenī. Bet centos saglabāt dauzonīgumu, to visu ieraugot caur bērna acīm.

V. Kasims: – Mana pirmā doma bija rakstīt kaut ko līdzīgu esejai, jo tobrīd es strādāju pie eseju grāmatas un man galvā proza pamatā asociējas ar autobiogrāfiskām lietām, bet kaut kā nekas nenāca prātā. Un tad atcerējos, ka meklēju formu vienai citai idejai par pārmērīgi draudzīgu rajonu. Jo pirms kāda laika biju meklējis jaunu dzīvokli Teikā, un diezgan daudz sludinājumos redzēju piesauktu "draudzīgu rajonu". Protams, radās domas – kā šis draudzīgums varētu izpausties? Jo ikdienā parasti nesanāk komunicēt ar cilvēkiem no mikrorajona, bet, ja jau cilvēki saka, ka draudzīgs rajons, tad jau viņiem sanāk atrast uz ielas to draudzīgumu kaut kādā veidā. Vienkārši attīstīju šo domu un sāku iztēloties, varbūt var ievīt iekšā Ziemassvētkus kā draudzīgāko laiku, kāds vien iespējams, un tas izveidojās par dabisku kulmināciju visam stāstam.

– Jau spriedām, ka Ziemassvētki ir kulturāli ļoti daudzveidīgs laiks. Kā jums ir ar Ziemassvētku dzejoļiem?

L. Jauja: – Uzreiz pateikšu, ka es nekad neskaitu dzejolīšus, mans Ziemassvētku trumpis ir tas, ka es iesaistu pārējos. Parasti iesāku pasakas pirmo teikumu, un [saku]: "Tagad visi kopā uzrakstīsim pasaciņu!" Nē, no manis dzejolīšu nebūs.

L. Melne: – Bērnībā, protams, katru gadu kaut ko mācījos, bet tad kādā piektajā klasē iemācījos vienu četrrindīti, ko visu turpmāko dzīvi līdz vidusskolai katros Ziemassvētkos arī izmantoju. Man parasti bija tāds iekšējais drebulis, vai gadījumā kāds cits to pašu nenoskaitīs, un ko tad es darīšu? Un reizēm pirms skolas Ziemassvētku pasākumiem drudžaini meklēju kādus citus pantiņus, ko varētu ātri iemācīties, bet man šķiet, ka man Ziemassvētku dzeja rada stresu mazliet.

V. Kasims: – Man šķiet, ka mēs ģimenē kādā brīdī kolektīvi vienojāmies, ka iztiksim bez dzejoļiem, un tā vietā katrs var vienkārši kaut ko foršu izdarīt, parādīt vai nospēlēt. Tā varēja būt kāda iemīļota dziesma vai kaut vai kaķu video "YouTube", kas, man šķiet, visiem sagādā vairāk prieka nekā tas dzejolītis.

Reklāma
Reklāma

L. Berzinska: – Man ļoti liela alerģija pret dzejolīšu skaitīšanu un kādiem, kā es smejos, "visi dara tā", kur visi sadosimies rociņās un iesim ap eglīti. No bērnības nespēju saprast, kāpēc tā jādara, jau tagad, runājot par to, zosāda metas. Esmu tas šausmīgi introvertais cilvēks, kas cenšas par varītēm izvairīties no tā visa.

L. Vecvagare: – Jā, es ļoti saprotu šo sajūtu. Mums ar brāļiem bērnībā glābiņš bija, ka mēs visi trīs skaitījām vienu dzejoli, un tam vajadzēja attiekties uz visām iespējamām dāvanām, kas varēja draudēt tajā vakarā. Mēs sinhroni skaitījām "Sidraba mēnestiņš veļas pa gaisu". Tur bija pietiekami daudz rindiņu, un efekts arī likās tāds diezgan iespaidīgs, ka mēs to darām trīs sinhroni.

– Ko jūsu lasītāji var sagaidīt zem eglītes nākamgad?

L. Jauja: – Es, kā parasti, strādāju pie vismaz kādiem trīs četriem projektiem. Tad atkarībā no tā, kas ienāk prātā, kāds noskaņojums, parakstu vienu, tad otru. Tur ir dažādi žanri – proza, dramaturģija, bērniem.

V. Kasims: – Tieši pēc šīs sarunas braukšu tikties ar manas topošās grāmatas redaktoru, tas būs eseju krājums par svešuma sajūtu. Ceru, ka viss ies gludi un – pārāk drīz, lai būtu zem eglītes, bet varbūt zem kādas no eglītēm, kas redzamas uz balkona cauru gadu, varētu palikt kādu grāmatu.

L. Berzinska: – Es prātā spēlējos ar mežu, dabas, dzīvnieku tēmu, jo tagad dzīvoju ļoti tuvu dabai – mežiem, ezeriem, jūrai. Tas man agrāk bija aktuāli, bet tagad kļuvis vēl aktuālāk. Man šķiet, ka kādā brīdī es tajā ieiešu tik dziļi, ka fiziskā plaknē pazudīšu (smejas). Pasaku un mītu tēma, bet tās ir tādas prāta spēles pagaidām.

L. Vecvagare: – Man ir tendence pieķerties sevis radītajiem varoņiem, šobrīd tādi ir divi, viņi joprojām saimnieko prātā, bet tālāk par trīs teikumiem neesmu tikusi. Tāpēc jūtos pieķerta, bet varbūt šis ir pamudinājums likt uz papīra.

L. Melne: – Man šobrīd ir aktuāli divi darbi. Viens ir garāks stāsts, kur, līdzīgi kā šajā stāstu krājumā, centrā ir jaunietis un seniors, tikai šoreiz meitene un seniore. Paralēli, iespējams, varētu tapt kāds komiksa teksts, un tur varētu parādīties Ziemassvētki, ziema noteikti, tā ka nākotnē varētu būt vēl kāds papildinājums Ziemassvētku literatūrai.

Reklāma
Reklāma
Izdevniecības "Latvijas Mediji" bērnu un jauniešu literatūras redaktore Līva Kukle (no kreisās) un rakstniece Inga Grencberga grāmatas atvēršanā.

Uzziņa

  • Lelde Jauja ir divu romānu un bērnu grāmatas "Tās ir tikai superspējas" (2023) autore. Raksta arī stāstus un lugas, radošais process ne uz mirkli nerimstas.
  • Lilija Berzinska ir rakstniece, tulkotāja un ilustratore, kas dzīvo pie jūras un tic brīnumiem. "Lamzaks meklē lamzaku" (2016), "Lidojošo cūku nams" (2021), "Kā mizgrauzis atrada mīlestību" (2024) u. c. grāmatu autore.
  • Līva Vecvagare rakstniecības studijās apgūto liek lietā kā literārā redaktore un autore – rakstiem, stāstiem, filmu reklāmām televīzijā un divām bērnu un jauniešu grāmatām ("Mārtiņš Datortārpiņš" (2020) un "Tik traki jau nav" (2024)).
  • Laura Melne ir komiksa "Sunāns breiveibā" (2023) teksta autore. Ikdienā daudz raksta latgaliski, brīvajā laikā sastopama teātru skatītāju rindās.
  • Vilis Kasims ir rakstnieks un tulkotājs no Ungurpils, dzīvo Rīgā. Iznākušas trīs grāmatas ("Lielā pasaule" (2015), "Lizergīnblūzs" (2020) un "Atvaros" (2023)) un vairāk nekā divdesmit tulkojumi.
  • Visi grāmatā "24 stāsti Ziemassvētkiem" iekļauto stāstu autori: Lelde Jauja, Inese Ķestere, Gunta Šnipke, Lilija Berzinska, Līva Vecvagare, Ruta Zimnoha, Zane Krēsliņa, Māra Ulme, Ruta Skrebele, Laura Melne, Inga Grencberga, Ilga Liepiņa, Ramona Indriksone, Lauris Bērziņš, Rolanda Bula, Elīna Kokareviča, Inga Pizāne, Džeids Vils, Vilis Kasims, Viesturs Ķerus, Zane Nuts, Rvīns Varde, Rolands Virks, Jana Egle.

Pilnu sarunu decembrī meklējiet raidierakstā "Pārāk daudz grāmatu" dažādās straumēšanas vietnēs.

“Kultūrzīmju”grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam Lilijas Berzinskas stāstu “Kustonis un brīnums”.

Iznācis uz sliekšņa un paošņājis salto gaisu, Kustonis apmierināti pamāja ar galvu.

Ziema pieņēmās spēkā, sniegs nu jau nedēļu no vietas ik vakaru bira zemē kā no pārpilnības raga, un Kustonis, to visu vērodams, klusi priecājās par Ziemassvētku tuvošanos. Atšķirībā no citiem gadiem viņš bija gatavs pa īstam sagaidīt šos svētkus un pieredzēt pavisam īstu brīnumu.

Nevarētu teikt, ka līdz šim Kustonis nebūtu priecājies par Ziemassvētkiem, taču šogad visam bija jābūt citādi – par to viņš bija pārliecināts. Šogad viņš bija īpaši gatavojies, tāpēc svētki noteikti būs īpaši un pavisam neparasti.

Pirms gada Ziemassvētku laikā Kustonis nez kur padzirdēja vietējos runājam par kaut kādu brīnumu. Toreiz viņš saspicēja ausis, ieklausījās uzmanīgāk un uzzināja, ka, izrādās, esot tāds "Ziemassvētku brīnums" un tieši tas padara Ziemassvētku laiku un pašus svētkus varen īpašus.

Kad Kustonis to bija noklausījies, viņa ausu galiņi notrīcēja, bet sirds satraukumā palēcās. Viņam šķita, ka pavisam negaidīti ir atklājis rūpīgi glabātu noslēpumu vai atradis apslēptu mantu.

Toreiz Kustonis cauri dziļām sniega kupenām bija steidzies mājās, lai visu apdomātu un, drošs paliek drošs, ielūkotos pagultē – ja nu tur ir uzradies kāds brīnums.

Pagultē brīnuma nebija, taču, kad Kustonis kārtīgi apsvēra visu, ko bija noskaidrojis par Ziemassvētku brīnumu, izrādījās, ka neko daudz par to viņš nezina, tik to, ka Ziemassvētku laikā visi, kam nav slinkums, gaida brīnumu, kā jau šajā laikā pieklājas.

Kustonis nevarīgi papurināja galvu un noskuma. Bija skaidrs, ka par brīnumiem viņš neko daudz nezina, bet jautāt citiem bija kauns. Ja nu izrādītos, ka tas ir kaut kas, ko ikviens zina kā nez ko pašsaprotamu, un tikai Kustonis ir vienīgais, kas neko nejēdz nedz no Ziemassvētkiem, nedz brīnumiem. Ko citi teiktu, ja uzzinātu, ka viņš līdz šim ir svinējis Ziemassvētkus un pušķojis eglīti, ne nieka nejēgdams par brīnumu? Nē, tādu izgāšanos un kaunu Kustonis nevēlējās piedzīvot. Tāpēc nekas cits neatlika, kā mēģināt pašam saviem spēkiem izdibināt, kas īsti ir tas brīnums un kā pie tāda lai tiek.

Reklāma
Reklāma

Nākamajā dienā Kustonis pabrokastoja un, silti saģērbies, devās laukā meklēt brīnumu.

Vispirms viņš apstaigāja pagalmu, ieskatījās malkas šķūnītī, ielūrēja notekā un pat pabīdīja nost sniega lāpstu – ja nu aiz tās ir kāds brīnums.

Tomēr brīnumu Kustonis neatrada, un, kad pēcpusdienā savilkās svinpelēki mākoņi un atkal sāka putināt, viņš atgriezās mājās, iekūra krāsni un apņēmās turpināt meklēt brīnumu rīt.

Tā pagāja Ziemassvētki, sākās pavisam jauns gads, un piesteidzās ziemas vidus. Kustonis katru dienu sāka ar apņemšanos nepadoties un meklēt brīnumu. Kas gan tur liels, ka Ziemassvētki jau bija cauri – ja brīnumu beidzot izdotos atrast, Kustonis to varētu ietīt vecā avīzē un uzlikt uz skapjaugšas, lai tas tur gaidītu nākamos svētkus.

Šad un tad Kustoni pārņēma šaubas un nemiers. Kā viņš zinās, vai ir atradis brīnumu? Ja nu tas, ko viņš noglabās uz skapjaugšas vai pagrabā, nemaz nebūs brīnums? Cik nelāgi sanāktu, ja Ziemassvētkos viņš viesiem parādītu savu atradumu un izrādītos, ka tas ir kaut kas pavisam ikdienišķs un parasts un no brīnuma tur nav ne miņas?

Tomēr Kustonis neļāva šādām domām un nedrošībai laupīt sev drosmi.

Viņš turpināja meklēt brīnumu, un, jo ilgāks laiks pagāja šajos meklējumos, jo skaidrāk viņš saprata, ko meklē.

Kustonim bija skaidrs, ka brīnums ir kaut kas tāds, kas izceļas. Tam jābūt kaut kam negaidītam, ārkārtīgi skaistam, saviļņojošam, iepriecinošam vai neparastam. Kaut kam tādam, ko ieraugot neviļus nāksies noelsties un varbūt pat piešaut mutei priekšā ķepu vai arī piespiest plaukstas pie sirds, lai nomierinātu tās satrauktos auļus. Jā gan. Par to Kustonis bija pārliecināts, tāpēc apņēmības pilns turpināja meklēt.

Laiks gāja uz priekšu, ziema saules staros izkusa pavisam caurspīdīga un piekāpās pavasara priekšā, un zilganpelēkās ēnas nemanot sazaļoja, bet Kustonis tikām neatlaidīgi meklēja brīnumu.

Izrādījās, ka brīnuma meklēšana ir varen aizraujoša nodarbe. Jo cītīgāk tu meklē, jo vairāk tos var atrast, un pavisam drīz Kustonim visa skapjaugša bija nokrāmēta ar dažādu izmēru, krāsu un veidu brīnumiem. Tur bija krāsaina putna spalva (viennozīmīgi brīnums, tādu putnu Kustonis nekad mūžā nebija redzējis!), sīks olis ar caurumiņu pašā vidū, ziemas atvadu vētrā no bēniņiem izpūsta tukša sirseņu ligzda (izcili brīnumaina konstrukcija! Tās šūniņās varētu glabāt, piemēram, pogas vai pērlītes, vai saimniecībā noderīgas skrūvītes). Tukšā tējas kārbā Kustonis bija sabēris pavisam sīkus brīnumus – vecas monētas, no bufetes apakšas izslaucītu tauriņa spārnu, kaut kāda kukaiņa kūniņas un pāris krāsainus stikliņus.

Reklāma
Reklāma

Kad pienāca vasara, Kustonis brīnumiem jau bija atvēlējis veselu skapi. Siltais laiks un rosīšanās pa āru un dārzu kļuva par nebeidzamu brīnumu atrašanu. Pirmā zemene bija brīnums (tomēr, godīgi sakot, to saglabāt Kustonis nespēja un ogu kāru muti apēda, taču, tā darīdams, viņš skaidri apzinājās, ka uz viņa mēles šajā mirklī cukuraini izkūst pavisam īsts brīnums); pirmais maijrozītes zieds bija smaržīgs un skaists brīnums (Kustonis to ielika mazā burciņā un aizskrūvēja vāciņu, lai smarža neaizlido); dārzā paparžu biežņā atrasta tumšzila stikla poga bija brīnums, jo, lūkojoties caur to, visa pasaule šķita pasakaina un neparasta.

Kādu dienu, kad Kustonis ieturēja pusdienas mežā, viņa trīsulīgās nāsis uztvēra silta priežu sila smaržu, kurā savijās gan sūnu, gan čiekuru un dažādu lapiņu aromāts. Šī smarža Kustonim tik ļoti iepatikās, ka viņš nolēma to pievienot savu brīnumu kolekcijai. Tāpēc, aši izdzēris termosā atlikušo tēju, viņš ar straujiem vēzieniem centās notvert trauka iekšienē pēc iespējas vairāk siltā pēcpusdienas meža gaisa. Tad, aši aizskrūvējis vāciņu, Kustonis priecīgs steidzās mājās un ielika termosu ar meža smaržu plauktā pie citiem brīnumiem.

Tā paskrēja visa vasara, un tai sekoja ne mazāk brīnumpilns rudens. Kustoņa brīnumu krātuvi tagad papildināja krāsainas koku lapas, ruda kaķa ūsa, gliemežvāks, kas smaržoja pēc jūras novembrī, un pat pirmā lāsteka – to Kustonis gan nevis uzlika istabā uz skapja, bet noglabāja saldētavā, lai neizkūst. Savākto brīnumu kļuva arvien vairāk, un Kustonis no sirds priecājās, ka, pienākot Ziemassvētkiem, viņš būs sagatavojies un šoreiz tos nesagaidīs tukšām bezbrīnumu ķepām.

Kad Ziemassvētku vakarā ap Kustoņa apaļo galdu istabā bija sapulcējušies viņa draugi, viņš ņēmās rādīt visus gada laikā savāktos brīnumus.

– Tas nu gan, Kustoni! – kāds pārsteigumā iesaucās un gandrīz izlēja aveņu tēju.

– Kā tu viens pats to varēji dabūt gatavu? – Neticīgi šūpoja galvu vēl kāds.

– Redzot visu, ko esi savācis, jāsāk domāt, ka tavā dzīvē brīnumi gadās ik uz soļa.

Kustonis, samulsis un viegli pietvīcis, stāvēja draugu un brīnumu vidū un smaidīja. Viņam bija izdevies! Re, kā! Viņš bija atradis brīnumu – pat veselu kaudzi ar brīnumiem!

Taču tad viņš aizdomājās. Tik tiešām, viņa dzīvē brīnumi bija ik uz soļa. Taisni neticas, ka vēl pirms gada viņš par to pat nenojauta!

Kustonis savēcināja ausis un aplūkoja pa gadu savāktos brīnumus, kas rindojās gan uz svētku mielasta galda, gan izpušķotās eglītes priekšā. Tagad šķita neticami, ka tas viss sākās ar pirmo atrasto brīnumu, kam sekoja otrais un trešais... Un tikai tāpēc, ka viņš katru dienu lūkoja atrast brīnumu, to tagad bija tik daudz un tie lika smaidīt ne tikai pašam Kustonim, bet arī viņa draugiem.

Nākamajā dienā pēc Ziemassvētkiem Kustonis, ticis galā ar mājas piekārtošanu un trauku mazgāšanu, sajuta priecīgu satraukumu. Izgājis priekšnamā un uzvilcis siltu mēteli un cepuri, viņš atvēra mājas durvis un izgāja gaisīgā sniegputenī.

Bija pienākusi jauna diena, un Kustonim bija laiks meklēt jaunu brīnumu.

Aptauja

Vai jūs uztrauc grāmatu veikalu slēgšana mazpilsētās?

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.

Pieraksties un reizi nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.

 

Reklāma
Reklāma
Reklāma
LASI.LV galvenais redaktors Jānis Žilde.

Redaktora vēstkopa

Pieraksties vēstkopai un reizi nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora ziņu, viedokļu un interviju apkopojumu.

PIERAKSTIES ŠEIT

Redaktora vēstkopa

Pieraksties vēstkopai un reizi nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora ziņu, viedokļu un interviju apkopojumu.

PIERAKSTIES ŠEIT
LATVIJĀ PASAULĒ
Reklāma