5 °C
Polijas premjerministra Donalda Tuska izziņotais mērķis – panākt, ka katrs vīrietis Polijā būtu apmācīts karam, – tika plaši pamanīts un citēts starptautiskajos medijos. Arī Latvijā atskanējušas balsis, ka mums būtu jādara tas pats. Tiesa, Polijā pagaidām runa nav par lēmumu, kā to sākotnēji liela daļa bija uztvērusi, bet tikai par ieceri. To, ko pateicis Tusks, vairāk var uztvert kā politisku vēstījumu, lai gan ir iezīmēti arī konkrēti soļi. Kā uzstājoties parlamenta sēdē sacīja Polijas premjers: "Līdz gada beigām mēs vēlamies sagatavot modeli, lai katrs pieaugušais vīrietis Polijā tiktu apmācīts karam un lai šī rezerve būtu adekvāta iespējamiem draudiem."
Militāru gatavību vēlas padarīt par ieradumu
Poliju varētu dēvēt par pirmrindnieci rūpēs par savu drošību. Aizsardzībai tā jau šobrīd tērē 4,7% no IKP un šajā ziņā ir līdere starp NATO dalībvalstīm. Kāpums ir bijis ievērojams tieši pēdējos gados, jo, piemēram, vēl 2022. gadā tie bija 2,4% no IKP. Poliju nesen uzslavēja arī ASV prezidents Donalds Tramps, kad viņam Baltajā namā tika jautāts, vai ASV paturēs savus spēkus Austrumeiropā, īpaši Polijā. "Es esmu ļoti uzticīgs Polijai. Es domāju, ka Polija ir patiešām uzņēmusies iniciatīvu un paveikusi lielisku darbu NATO labā. Kā jūs zināt, viņi maksā vairāk, nekā viņiem nepieciešams. Viņi ir viena no visizcilākajām cilvēku grupām, ko es jebkad esmu pazinis. Es esmu ļoti uzticīgs Polijai," uzsvēra Tramps. Tik tieša un nepārprotama atbilde nedaudz kontrastēja ar to, kā Tramps vēlāk reaģēja uz jautājumu par Baltijas valstīm, lai arī tur pēc nelielas minstināšanās tālākais vēstījums bija, ka ASV turpina būt uzticams NATO partneris ar visu no tā izrietošā, tikai Eiropai būtu jāuzņemas daudz lielāka loma rūpēs par savu drošību.
Tagad Polijas premjers uzrunā parlamentam iezīmējis turpmākos soļus, starp kuriem pirmais – armijas palielināšana. Atzīmējot, ka Ukrainas armijā ir 800 000 karavīru, kamēr Krievijai – aptuveni 1,3 miljoni, Tusks uzsvēra:
"Mēs runājam par nepieciešamību Polijā izveidot pusmiljona lielu armiju, ieskaitot rezervistus." Pašlaik Polijas armijā ir ap 200 000 karavīru.
"Ja mēs visu organizēsim gudri, un es pastāvīgi apspriežos par to ar aizsardzības ministru, mums būs jāizmanto vairāki darbības virzieni. Tas nozīmē arī intensīvu apmācību, lai padarītu tos, kuri neiet armijā, par pilnvērtīgiem un kompetentiem karavīriem konflikta gadījumā," sacīja premjers.
Tas, kas līdz galam netika pateikts – cik obligātas vai brīvprātīgas būs šīs apmācības. Vēlāk, atbildot uz žurnālistu jautājumiem, Tusks sacīja: "Tam ir jākļūst par ieradumu, par acīmredzamu tradīciju, ka katram veselam vīrietim Polijā vajadzētu vēlēties trenēties, lai aizstāvētu dzimteni." Viņš arī piebilda: "Mēs to sagatavosim tā, lai cilvēkiem tās nebūtu mocības, lai viņi to gribētu [darīt]." Kā piemēru Tusks bija piesaucis Šveici: "Viens no visaugstāk novērtētajiem modeļiem ir Šveices modelis, [saskaņā ar kuru apmācība] nav obligāta, bet ir stimulu sistēma, kas liek vīriešiem piedalīties ikgadējās apmācībās." Tas gan ir nepilnīgs raksturojums, jo patiesībā Šveicē ir obligātais militārais dienests. Bet, ja runā plašāk – par šveiciešu aktīvo, visaptverošo iesaisti valsts aizsardzības sistēmā, tad tā ir paaudzēs veidojusies tradīcija, ko nav iespējams ieviest viena, divu vai pat piecu gadu laikā. Polijā obligātais militārais dienests tika pārtraukts 2008. gadā, līdzīgi kā Latvijā, kur pāreja uz profesionālo armiju notika 2007. gadā – abās valstīs šis lēmums bija saistīts ar pievienošanos NATO un pārliecību, ka tas ir pietiekams drošības garants.
"Jābeidz spēlēties ar brīvprātību"
"Tas nozīmē, ka Polijas valdība saprot – joki mazi un draudi tiešām ir reāli," tā Tuska paziņojumu vērtē militārais eksperts, bloga "varabungas" veidotājs Mārtiņš Vērdiņš, gan piebilstot, ka pagaidām tie vēl ir politiski saukļi, būšot jāskatās, kādi konkrēti risinājumi sekos. Kopumā tas esot solis pareizā virzienā, lai arī nebūs vienkārši. "Skaidrs, ka nevar visi vīrieši šo apmācību iziet vienlaikus. Viņi uzreiz sadursies ar problēmu, ka vajadzīgi instruktori, ekipējums un viss pārējais, lai to darītu. Nav tā, ka tie instruktori sēž un neko nedara, tātad viņus būs no kaut kā jāatrauj.
Nevarēs visu tautu tagad īsā laikā iemācīt karot, bet tas ir mērķis, uz kuru var tiekties,"
vērtē eksperts. Viņa viedoklis – pašreizējos apstākļos būtu "jābeidz spēlēties ar brīvprātību". "Minimālā pamatapmācība, kas ir apmēram trīs mēneši, ir jāiziet, gribi vai negribi. Protams, labāk vēl vairāk, bet trīs mēneši būtu minimums. Pēc tam kad būs mobilizācija, mācīties būs par vēlu."
Pamats šādiem soļiem ir mobilizācijas rezervju nepieciešamība. Kā skaidro M. Vērdiņš, piemēram, ja teorētiski ir plānots, ka būs vajadzīga 100 tūkstošu rezerve ar tiem, kas izgājuši pamatapmācību, bet ikdienā nav Nacionālo bruņoto spēku sastāvā vai Zemessardzē, tad reāli būtu jāsagatavo 200 000 cilvēku. "Ir jārēķinās ar diezgan lielu dabisko atbirumu – kāds būs saslimis, kāds izbraucis, kāds izvairīsies... Iemesli var būt dažādi, kāpēc cilvēki nevarēs ierasties, kad būs mobilizācija. Tas jāņem vērā."
