Klāt Ziemassvētku laiks arī mūzikā. Lielajā ģildē skan populāras Ziemassvētku melodijas, kopā ar Raimondu Paulu uz skatuves kāpj dziedātājs Daumants Kalniņš, spēlē Latvijas Radio bigbends, dzied Rīgas Doma zēnu koris. Un tad jau pie diriģenta pults neviens cits kā kora mākslinieciskais vadītājs Mārtiņš Klišāns.
Uz šo sarunu Mārtiņš Klišāns nāk tieši no Kultūras ministrijas, kur, kā jau aizvadītās vasaras Dziesmu svētku padomes un vēlāk mākslinieciskās padomes priekšsēdētājs, Valmieras novada virsdiriģents tagad kopā ar citiem koru nozares līderiem iestājas par jūtamāku valsts atbalstu amatieru māksliniecisko kolektīvu vadītājiem nākamajā un visos turpmākajos gados. Tāpēc sākam ar šo visai skarbo tēmu. Jo, kad svētki ir izskanējuši, nākamajā gadā arvien sākas jauns piecu gadu cikls. Un mēs taču gribam, lai tas neaprautos… Un arī vēl pēc simt piecdesmit gadiem Dziesmu svētki būtu.
Ar Mārtiņu esam pazīstami daudzus gadu desmitus, tāpēc arī šajā sarunā lietosim uzrunas formu "tu".
Nu kā tad īsti ir, citējot seno romiešu teicienu, – ar vairogu vai uz tā?
Es par kara cirvi vai vairogu nerunātu. Jo, ceru, mērķis mums visiem viens. Domāju, jāizturas pret to finanšu lietu pragmatiski. Jāpapēta un vairāk jārunā par to, cik kultūra ienes un cik ienes konkrēti Dziesmu svētki ekonomikā. Jo man liekas, ka kaut kādās finanšu struktūrās ir cilvēki, kas vairāk lūkojas ekseļa tabulās. Un tie cipari, ko budžetā ienes tikai viena Dziesmu svētku nedēļa, ja domājam par ārzemnieku tūkstošiem, kas te atstāj naudu, un mums pašiem, būs vērā ņemami.
Bet Dziesmu svētku kustība lielai daļai cilvēku nelielos miestiņos, ciematiņos, mazpilsētās ir vesela viņu dzīves sastāvdaļa. Iespēja socializēties, kopt garīgās vērtības, uzstāties kā māksliniekiem. Dejotājiem tā vispār ir kolosāla iespēja uzturēt sevi fiziskā formā. Tas viss, protams, nedod ekonomisku atdevi momentā, bet tālākā nākotnē pienesums būs lielāks nekā šā brīža ieguldījums naudas izteiksmē. Finansiālos griezienos kultūra diemžēl cieš visvairāk. Ar nupat panākto 1,2 miljonu eiro pielikumu, kas ļauj dubultot valsts mērķdotāciju amatieru kolektīvu vadītājiem, neesam vēl atgriezušies atpakaļ tajā līmenī, kādā dotācija bija pirms 2008. gada finanšu krīzes. Toreiz valsts atbalsts bija divi miljoni latu, tagad būs 2,4 miljoni eiro. Ar visu inflāciju…
Kad viena diriģentu paaudze kā laikmets aiziet, nākamajai ne pie kājām, bet uz pleciem noveļas milzu atbildība, kas jānes tālāk. Visa pašreizējā situācija ar mūsu izmisuma kliedzieniem ir vēlme tradīciju saglabāt nākamajām paaudzēm.
Vēlamies, lai jauns, talantīgs cilvēks arī turpmāk diriģenta profesiju izvēlētos par savu mērķi dzīvē.