Iepriekš intervijās to nav uzsvērusi, taču mūsu sarunā flautiste Dita Krenberga atzīst – jau pasen urdījusi vēlme savas mūziķes prasmes nodot tālāk pedagoģes darbā. Pirms sešiem gadiem viņa kļuva par skolotāju, turklāt tajā pašā mācību iestādē, kur pati bija mācījusies instrumenta spēli un guvusi pirmos panākumus. Vai veidojas Ditas Krenbergas flautas spēles skola?

Bagātīgi viņai sācies šis gads – gan kā mūziķei ar piepildītu koncertu kalendāru, gan skolnieču panākumiem konkursos. Ko vēl vairāk var vēlēties?

Kādu iedomājies perfektu dzimšanas dienas ballīti vai varbūt tādu esi jau piedzīvojusi?

Savu dzimšanas dienu gribētu nosvinēt pilnīgā bezrūpībā kādā siltā, saulainā zemē pie okeāna vai jūras palmu ēnā. Tā ir mana sapņu jubileja. Man ir bijušas dzimšanas dienas ārzemēs, taču parasti saistītas ar darbu. Vienu gadu to sagaidīju Vīnē, kur spēlēju koncertā kopā ar Elīnu Garanču un Karelu Marku Šišonu pie dirģenta pults.

Šogad, kā saprotu, vēl nedodies pie palmām.

Toties saplānoju tā, lai nav visu dienu jāstrādā, jo ir nedaudz skumji, ka darba dēļ nevaru atbildēt uz apsveikumiem, bet tā ir tā reize, kad vajag parunāties ar cilvēkiem, kas tev vēl mīļus vārdus. Vakarā pašus tuvākos aicināšu uz svētku maltīti restorānā.

Izskatās, ka briest arī lielāka sanākšana, jo gada sākums radu lokā ir ļoti bagāts ar jubilejām un vārda dienām gan lieliem, gan maziem. Savējiem vajag nākt kopā, svinēt, un dažkārt spožāka dzirkstelīte izdodas tieši jubilejās, kas iekrīt gada aukstajos un tumšajos mēnešos.

Pirms mūsu sarunas noklausījos pagājušā gada Latvijas Radio 3 raidījumu, kas tieši tavā dzimšanas dienā raidīja tavus ierakstus, kuru, kā atzina vadītāja, ir tik daudz, ka pietiktu programmai vairākām dienām. Kāda ir tava radošā uzskaite koncertiem, uzstāšanās reizēm?

Ir mākslinieki, kas pieraksta visus savus koncertus, programmas, bet es to neesmu darījusi un jāatzīst – ļoti žēl, ka tā. Toties esmu saglabājusi afišas, pro-grammiņas, arī pa kādai intervijai. Nesen, pārskatot krājumu, nejauši atradu vienu programmiņu no 1983. gada starp- republikāniskā konkursa Šauļos, un no skolotājas skata šķita neticami, ka četrpadsmit gadu vecumā varēju nospēlēt tik sarežģītu programmu un vēl iegūt pirmo vietu, to gan vajadzēja dalīt ar trīsdesmit gadus vecu mūziķi, jo žūrijai bija neērti pieaugušo konkursā piešķirt uzvaru tikai pašai jaunākajai dalībniecei. Parādīju programmu ar skaņdarbiem savai vecākajai audzēknei – acis lielas.