"Tavs godīgums būs tavs krusts jeb arī svētība." /L. Dzene/ Tik īss, bet ietilpīgs varētu būt izcilā Latvijas skatuves meistara Jāņa Kubiļa dzīves kredo.

Reklāma

Viens no tautā viskarstāk pielūgtajiem aktieriem – perfekta atmiņa, stalta stāja, galanta izturēšanās, Nacionālā teātra premjers, kura personā fokusējas Latvijas teātra vēsture vairāk nekā pusgadsimta garumā. Dieva un cilvēku mīlēts, Likteņa saudzēts, pērn, 24. jūlijā, VIŅŠ sagaidīja savus 100! Bet nu cilvēks, kurš pats bija spoža zvaigzne, devies tālā ceļojumā pretī zvaigžņu bezgalībai…

Domājot, kas cilvēkus pie Kubiļa tik ļoti piesaistīja līdz viņa pēdējam elpas vilcienam, atcerējos Ārijas Elksnes dzejoli, ka – "gribas kā tīra mazliet". Bezgala artistisks, dziļi inteliģents, romantiķis ar perfektu humora izjūtu, katram no mums būs savs Kubilis. Man viņa mīļākās lomas – Pablo, līdz šai dienai augstākā pilotāža, absolūti nepārspēts triumfs, protams, Joske, arī Krauklīšu Pēteris, Klaids, Krustiņš, Mocarts, Federiko Garsia Lorka, Juris Indrups, Marats, Ģirts Pakalns, Fičūrs, Fredis, Grāfs Almaviva, Luijs XIV, Paskavāle, Cēzars Oktāvijs, Andersons, Hamilkāra kungs, Longins Laukmanis… Kopā nospēlēts pāri par 140 lomām, kas skatītājos raisījušas kā neaizmirstamus pārdzīvojumus, tā daudz gaiša prieka.

Mīlestības līnija bezgalībā

Šodien prieka nav. Sirds sāp tik ļoti, ļoti… Kad kopā veidojām grāmatu par viņu, Kubilis stāstīja, ka, būdams pavisam jauns aktieris, maizītē atradis laimes kapeiciņu. Viņš labprāt mēdza atgādināt vārdus: "Miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts," uzsverot – ja pasaulē tie piepildītos, tas būtu vislielākais brīnums. Visdziļākās pēdas jau no bērnības viņā atstājušas tieši cilvēciskās attiecības.

Ārēji lepns, iekšēji vienkāršs un ļoti sirsnīgs, tikai mūža nogalē aktieris atzinās, ka mātes senčos ritējušas poļu šļahtiču dzimtas Snorsku asinis.

Pēc "Trešā vārda" Lilija Dzene rakstīja: "Jānis Kubilis ievilcis Mīlestības līniju bezgalībā." Aktieris pats uzskatīja, ka Mūžības tēma ir ļoti riskanta, to nevajag risināt ar prātu, bet jūtām. Par Pablo lomu cilvēki, satiekot Kubili uz ielas, sacīja viņam paldies vēl 60 gadus pēc izrādes noskatīšanās. Skatītāji Kubili mīlēja, arī viņš ticēja Latvijas teātra atdzimšanai jaunā spirāles lokā, kad sadzīves putas vairs netiks pasniegtas kā mūžīgas vērtības. Jau visa cilvēku dzīve ir teātris, diemžēl ne vienmēr pats tīrākais. Vai tieši tādēļ cilvēka sirds nealkst redzēt patiesas jūtas vismaz uz skatuves? Jānim Kubilim laimējās – atrast īsto cilvēku līdzās dzīvē, sastapt tieši savus režisorus un partnerus teātrī, saņemt nedalītu skatītāju mīlestību, jo "mīlestība jau pieder pie dzīvošanas". Dievs mīl mūs visus, bet Jāni Kubili kaut kā īpaši, tieši viņam paredzēdams būt par Mīlestības aktieri.

Inteliģence un gara spēks

Toreiz, klausoties Jāņa Kubiļa tēlainās atmiņas, viņa pārdomas par teātri, dzīvi un laiku, apzinājos, cik laimīga es esmu. Būt līdzās cilvēkam ar tādu inteliģenci, tādu gara spēku! Ikviena saruna atsauca apziņā laikus, kad, teātra zāles milzīgajai lustrai dziestot, trīsošu sirdi gaidīju katru jaunu viņa uznācienu… Šis īsais, tikai Kubilim vien raksturīgais smējiens, vienreizējā balss, patiesais, emocionāli piepildītais pārdzīvojums… Tas vairs nebija teātris, tā bija tā īstā, vienreizējā dzīve, kas lika aizmirst visu ikdienišķo. Vai viņš neapsegloja arī savu skatītāju likteni, augstu paceldams cilvēku savstarpējo attiecību latiņu? Jānis Kubilis nebija cilvēku šķēlējs, viņš pēc savas sirds likumiem bija kopā vācējs. Kā saka Pēteris Kļava: "Piecas minūtes pabūt sirdī ir augstākā labdarība pret pasauli." Jānis Kubilis to darīja visu savu mūžu. Un Dievs viņu svētīja. 

Uz manu jautājumu, vai Dvēsele būtu ceturtais vārds pēc Dzīvības, Nāves un Mīlestības, Kubilis atbildēja: "Dvēsele drīzāk ir filozofu un teologu ziņā. Mana mūža kredo ir viss, ko es esmu sastrādājis, kā labais, tā sliktais. Apzināti sliktu nevienam neesmu darījis. Jā, ticu nemirstībai, man šī dvēsele ir jākopj, lai tās tālākais ceļš ir attīrīts un skaidrs. Dvēsele – tā ir enerģija! Kāpēc vienu aktieri skatītājs pieņem, citu ne? Viņš varbūt nav diez cik skaists, bet viņā ir šī enerģija! Viņš uz jums iedarbojas, jūs viņu pieņemat. Otrs, skaistulītis, uznāk, pagrozās un jau ir apnicis. Viņā nav šīs enerģijas, nav dvēseles. Tā ir tā mijiedarbība. Tas ir tas brīnums, tā ir tā dvēsele! Dzīve – tas ir mirklis. Visi dzīves vilinājumi ir īslaicīgi. Paliek vienīgi mūžīgā Mīlestība, kas ir katra laba darba pamatā. Mīlestība, kas pārdzīvo mūs."

Un tomēr – sirds sāp… Bet nejaušību nav – ir vasaras Saulgriežu laiks, "Silmaču" laiks. 

Pēdējās atvadas savam mīļajam aktierim, kurš bija arī nepārspēts Joske, varēsim teikt 21. jūnijā pulksten 12 Nacionālā teātra Baltajā zālē, viņa otrajās mājās, kur aizritējis viss Jāņa Kubiļa svētīgais mūžs. Ne mirkli nešaubos, ka kāda tāla zvaigzne jau apgaismo viņa dvēseles ceļu pretī Lielajai Gaismai…

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.