Dalīšos ar lasītājiem personīgā pieredzē. Lai aizbēgtu no skrollu atkarības, mediju degradācijas gaismas ātrumā un personīgās bezspēcības kara draudu vistiešākajā tuvumā, es atgriezos dabā. Nesacakinātā, dizainiski nesakoptā, nu, vārdsakot, jaunā un tipiskā trauksmē ieniru līdz galam – neviena lauku māja, pļava, puduris, zaķi, dzērves, ķīvītes, vardes nav kontrolējamas, iekopjamas, ir jāļauj būt visai pasaulei. Jā, es kontrolēju zālāju, viesi brauks! Bet atnāk lietavas. Kurš to saprot? Vai man vēl ir draugi, kuri saprot, ka manā mājā nav nevienam jāizskatās kā dzīves varenajiem? Atkal nenomazgāju logus, jo vismaz trijos logos dažādi putni bija ietaisījuši ligzdas, un es varēju vērot visu vasaru citu dzīvi. Mani tas ārkārtīgi aizgrāba, sēdēju pie logiem un grasījos bezdelīgu un mušķērāju mātēm palīdzēt, iet sarakt sliekas un tādā garā, jo man šķita, ka biežums, kad dzeltenajām rīklītēm tiek pienests sīks kukainis, nav veselīga augšana. Tad pamanīju, ka arī tēviņš ar to visu nodarbojas. Bija pilnīgi lieki sev pavaicāt, vai putnam ir dvēsele. Ir instinkts. Tik skaists. Dzeja. Parādība. Mistērija.