Bioloģiskais dzimums un dzimtes identitāte. Kā skolās mācīt par seksualitāti?

Metodiskie materiāli par seksuālo izglītību, kas septembrī tika izņemti no mācību materiālu vietnes "Skola2030", tajā vairs neatgriezīsies, tātad skolās netiks izmantoti. Taču vienošanās par to, kā ar bērniem būtu jārunā par seksualitāti un reproduktīvo veselību, nav, var prognozēt, ka panākt šādu vienošanos nebūs vienkārši.

Pagājušajā nedēļā notika Valsts izglītības satura centra (VISC) rīkotā konference "Zināšanas pasargā", kurā dažādu jomu speciālisti sprieda, kā ar bērniem runāt par šiem tematiem.

Izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša, uzsverot, ka bez veselības izglītības tematiem skolā neiztikt, tomēr norādīja, ka tāpat kā, piemēram, matemātiku māca atbilstoši skolēnu vecumposmam, būtu jāmāca par seksualitāti un reproduktīvo veselību. Mērķis šo tematu iekļaušanai izglītības saturā ir, lai pieaugot bērns spētu būt laimīgs, neļautu darīt pāri sev un nedarītu pāri citiem.

VISC vadītājas vietniece Diāna Šavalgina piekrita, ka ļoti svarīgi ir pielāgot informāciju bērnu vecumam. Vairāki klātesošie norādīja: informēts bērns spēs sevi arī pasargāt, piemēram, no seksuāliem pieskārieniem.

Biedrības "Vecāku alianse", kas arī bija pauduši sašutumu par nu jau noraidīto metodisko materiālu, pārstāve Agnese Geduševa sacīja: 

"Vienā svaru kausā ideoloģija un reliģija, otrā svaru kausā izglītības saturs. Taču vecākiem svarīgākais ir vērtības: tās, kas nostiprinātas Satversmē: cieņa, mīlestība, pieņemšana. 

Mēs kā vecāki vēlamies, lai sākam ar vērtībām."

Kāda teikšana būs vecākiem?

Ir arī citi vecāki, kas iebilst pret to, ka skolās tiek runāts par reproduktīvo veselību un seksuālām tēmām, uzskatot, ka paši var bērnus izglītot, turklāt atbilstoši savām vērtībām. Tāpēc konferencē izskanēja jautājums, vai vecāki drīkstēs neļaut bērniem apmeklēt attiecīgas mācību stundas vai lekcijas.

Kā norādīja Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktore Iveta Brīnuma, Eiropas Cilvēktiesību tiesa jau izskatījusi lietas par to, vai vecāki drīkst nelaist bērnu skolā seksuālās izglītošanas dēļ. Tiesa atzinusi, ka skolai ir pienākums to mācīt, taču svarīgi, lai informācija, ko sniedz skolēniem, ir precīza un zinātniski pamatota. "Valstij ne tikai jāgādā, lai tiktu mācīts par šiem tematiem, bet ir arī pienākums gādāt, lai informācija būtu kvalitatīva," norādīja I. Brīnuma.

Tam piekrita Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere: 

"Skolai jābūt vietai, kur nodrošina ticamu, zinātniski pamatotu informāciju. Bērnam ir tiesības uz informāciju, uz veselības aizsardzību. Taču izglītības saturam jābūt tādam, lai vecākiem nebūtu pret to iebildumu."

Pediatre Dace Gardovska pastāstīja, ka Lielbritānijā ir mācību priekšmets, kurā māca par attiecībām, seksu un veselību. Vecāki drīkst atteikties no seksualitātes tēmu apguves, bet no pārējām divām gan ne.

Centra "Dardedze" pārstāve Anda Avena piebilda, ka informācijai par to, ko tad māca bērniem, jābūt atklātai un vecākiem pieejamai.

Konferencē arī izskanēja – diemžēl arī vecāki ne vienmēr ir izglītoti, dažkārt sašutums rodas nezināšanas dēļ. Organizācijas "Mammām. Tētiem" pārstāve Inga Akmentiņa-Smildziņa pauda: "Daļa vecāku nesaprot, kas vispār ir metodiskais materiāls, tāpēc arī bija tāds troksnis."

Latvijas Jauno ārstu asociācijas valdes locekle Katrīna Priede atzina, ka "arī ārstu vidē ir milzīga šķelšanās – ir vai nav jārunā par daļu no šiem jautājumiem; tomēr pasaules rekomendācija ir, ka jārunā". 

"Mēs nedzīvojam ideālā pasaulē, kur sekss ir tikai attiecībās. Mūsdienās daļa jauniešu zaudē nevainību ļoti agri: pat 11–12 gadu vecumā," 

teica ārste.

Skolotājiem jābūt tiesībām nerunāt par seksu?

Tika arī atzīts, ka ne visiem pedagogiem ir pietiekamas zināšanas un prasmes, lai izglītotu skolēnus arī seksuālajos jautājumos. A. Čakša uzskata: skolotāji jāatbalsta, arī viņi paši jāizglīto.

VISC Izglītības satura atbalsta nodaļas vadītāja Liene Zeile sacīja, ka visi skolotāji pat nav gatavi runāt par šiem tematiem, un sabiedrībai nebūtu tiesību uzspiest pedagogiem šādu pienākumu. Tajā pašā laikā obligātais izglītības saturs jāpapildina, lai skolēni saņemtu nepieciešamo informāciju, taču skolēnu izglītošana jāuztic ne tikai skolotājiem.

Arī Madara Mazjāne no centra "Marta" norādīja, ka "pārāk daudz prasām no pedagogiem". Ja sabiedrība gaidīs, ka pedagogi paveiks visu šo darbu, cietējs galarezultātā būs jaunietis, kas nebūs ieguvis nepieciešamo informāciju. Gan viņa, gan arī citi konferences dalībnieki norādīja, ka daļu darba var uzņemties nevalstiskās organizācijas, kas jau gadiem izglīto jauniešus šajos jautājumos. 

Piemēram, centrs "Marta" lekcijās stāsta, kā veidot attiecības, tostarp arī par seksuālajām attiecībām. Tāpat runā par spēju pieņemt pārdomātus lēmumus.

Uz skolu runāt ar skolēniem var aicināt ārstu; skolēnu izglītošanas pienākumu var uzņemties arī skolas medmāsa. Izskanēja arī, ka noteikti jāinformē vecāki, lai viņi var iesaistīties un aprunāties ar bērniem par tēmām, par ko runāts skolā. Piemēram, ja bijusi lekcija par intīmo higiēnu, tad vecāki mājās varētu izrunāt nepieciešamo preču iegādi, kur tās glabāt utt.

Taču gadās, ka šobrīd skolas baidās sadarboties ar NVO pārstāvjiem, kas varētu runāt ar skolēniem par sensitīviem jautājumiem. Gadās, ka zvana uz VISC un jautā, vai kādas konkrētas NVO pārstāvi drīkst laist skolā.

L. Grāvere norādīja: ir svarīgi, lai būtu vienota sistēma, lai nav tā, ka vienā skolā bērni saņem nepieciešamo informāciju, bet citā ne. Tā ir valsts atbildība: gādāt, lai sistēma būtu.

Iedvesmos mainīt dzimumu?

Konferences dalībnieki lielākoties atzina, ka ir jābūt kādām pamatzināšanām, kas jāsniedz visiem skolēniem, bet niansētāka informācija, piemēram, par dzimumu disforiju, būtu jāsniedz pēc nepieciešamības.

Nu jau no mācību materiālu vietnes izņemtajos metodiskajos materiālos bija lietotas tādas frāzes kā "piedzimt nepareizajā ķermenī", kas izraisīja sašutumu daļā sabiedrības, kas pauda, ka tādējādi bērni varētu tikt rosināti domāt par dzimuma maiņu.

"Kurš pubertātes gados bija laimīgs par sevi, savu ķermeni? Liela daļa jauniešu šajā vecumā ir ļoti apjukuši. Tāpēc būtu jābūt ļoti uzmanīgiem ar skaidrojumiem. Kamēr personība nav nobriedusi, var stāstīt, ka ir transpersonas, bet nav jāstāsta, ka tu arī tāds vari būt," tā A. Geduševa.

A. Avena sacīja – ja runā par šo tematu, bērniem būtu arī jāskaidro, ka dzimumu disforija ir samērā reta parādība. 

Lai nebūtu tā, ka kāds tiktu iedvesmots saskatīt dzimuma maiņā izeju no kādām citu veidu psiholoģiskām problēmām vai izmantotu to, lai protestētu pret sabiedrību.

Asociācijas "Ģimene" valdes loceklis Kaspars Herbsts iebilda arī pret to, ka bērniem varētu skaidrot, kāda ir atšķirība starp sociālo un bioloģisko dzimumu: "Dzimumu jēdziena apšaubīšana nav zinātne, bet pseidozinātne. Tas satrauc, jo skar fundamentālus jautājumus par to, ko mēs saprotam ar dzimumu. Pusaudži ir ļoti jūtīgi, dodot šādu informāciju, varam samulsināt un novest pie nepareizām izvēlēm." Viņš arī uzskata, ka "lai neiedotu maldīgus priekšstatus par seksualitāti, par attiecībām, informācijai par seksualitāti jāiet kopā ar informāciju par atbildību un godprātību".