Patiesības spogulī raugoties — Elīna Vāne un nodevības daudzās sejas

Pēc nedēļas, 30. aprīlī, Valmieras teātra Apaļajā zālē gaidāma pirmizrāde britu režisora Harolda Pintera lugai "Nodevība". Neuzticības daudzās sejas – šaubas, eiforiju, nemieru, ekstāzi un vilšanos – iestudējumā skatītāju priekšā izdzīvos aktieri Elīna Vāne, Kārlis Freimanis un Rihards Jakovels.

Izrādes režisore Inese Mičule paudusi, ka vēlējusies atrast atbildes, kas nodevības brīdī tiek pazaudēts un kas iegūts, jo "jēdziens "nodevība" nav viennozīmīgs. Kuru tad īsti nodod? Sevi vai otru? Un kā vārdā?"

"Kultūrzīmes" sarunai uzrunāja Emmas lomas atveidotāju, aktrisi Elīnu Vāni, meklējot atbildes par nodevību – starp indivīdiem un arī lielos mērogos.

Elīna Vāne.

Foto: Matīss Markovskis/Publicitātes

Kā jūtaties atjaunotajā Valmieras teātra namā?

E. Vāne: Ļoti labi, ir patīkami, viss gaišs un tīrs un nav pazaudēta teātra sajūta – tas ir tas pats mūsu teātris, tikai jaunās telpās. Teātra gars nav zudis, un telpas nav jāiedzīvina, bet ar jaunu elpu palīdz turpināt strādāt.

Vēl gan nedēļa līdz pirmizrādei, bet – kāds būs šis iestudējums, par ko uzrunāsiet skatītājus?

Pirmais vārds, kas sakāms par šo izrādi, tiešām ir nodevība. Varētu šķist, ka nodevēji ir vien divi, bet nodevība tiek atklāta vairākos slāņos, tiesa, ir mīlestības trīsstūris un ir arī draudzības trīsstūris. Tomēr izrādes gaitā pat īsti nevar saprast, kurš tad ir vaininieks, kurš upuris un vai vispār kāds kaut ko nodarījis; kurš kuru nodod un vai upuri tik tiešām ir upuri. Šis ir ļoti īpašs darbs, jo tajā laika plūdums rit no otras puses, proti, ierasti izrādēs aizsākas kāds notikums, kurš ar katru ainu veidojas, līdz aiziet līdz galam, analīzei, noslēgumam, bet šoreiz darbība notiek atpakaļgaitā uz satuvināšanās brīdi, notikumi šķetinās no beigām, no šķiršanās, attālināšanās brīža. Turklāt laika posmi parādās nevis plūdumā, dienu pēc dienas, bet ar daudzu gadu atstatumu. Parasti, lomu veidojot, sākam ar sākumu, kā cilvēks notikuma rezultātā mainās skatītāju acu priekšā, tāpēc šādi strādāt ir ļoti nepierasti, pat īpaši izaicinoši un nemaz ne viegli.

Kādos laikos notiek izrādes darbība?

Darbības laiks saskan ar manu dzimšanas gadu, luga sarakstīta un esmu dzimusi 1978. gadā. Notikumi risinās septiņu gadu garumā un esot ja ne gluži paša autora Haralda Pintera dzīves atspoguļojums, tad kādas paralēles ar viņa pieredzētajiem notikumiem ir gan.

Šobrīd dzīvojam tik dīvainā laikā, kad krīt vai vismaz izplūst daudzas agrāk tik strikti novilktās robežas sabiedrībā par to, kas ir iespējams un kas ir vai nav pieņemams. Varbūt šāda izrāde par neuzticību būtu uzskatāma par vecmodīgu?

Nedaudz atkāpšos no jautājuma, jo izrādē tas neizskan tik viennozīmīgi. Nodevība ir ļoti skaļš un smags vārds, pats pirmais, kas ienāktu prātā, kā uz baltas lapas uzrakstīts – tur būs par to, ka krustu šķērsu kāds kādu nodod, gluži vienkārši, ja reiz spēlē trīs cilvēki, tad divi nodod vienu. Bet var jau nodot arī pats sevi…

Neuzskatu, ka uzticība būtu uzskatāma par vecmodīgu ieradumu, tā bijusi būtiska visos laikos jau kopš Bībeles laikiem. Cita lieta, ka nodevības slēptas un ne vienmēr atklātas.

Pieminot izrādes nosaukumu "Nodevība" – mums itin kā bija apsolīta, vismaz iedomājāmies, ka mums apsolīta mierīga dzīve, vai zināmā mērā jūtaties nodota?

Nodota? Varbūt – no tiem ideāliem, kas mums visiem bija par labajiem spēkiem. Mēs uzskatījām, ka pasaulē cilvēks virzās labā virzienā.

Es nevienu nevaru vainot, jo kas gan esmu – vien mazs punktiņš lielajā Visumā, pat nesaskatāms punktiņš, viens no daudzajiem, kurš bija naivi sadomājies, ka pasaulē vienmēr uzvar taisnība. Es gan tam ļoti, ļoti joprojām ticu un gribu ticēt, ka vēl manas dzīves laikā tomēr taisnība uzvarēs.

Tā jābūt, citādi, ja tā nav, vai jēga vispār dzīvot? Es bieži vēroju mūsu skaisto Latvijas dabu, daudz braukājam apkārt ar režisora Jura Rijnieka projektiem, izrāžu apvienību "Panna". Es ļoti mīlu dabu, vienkārši dievinu Latviju un mīlu šo zemi. Tiesa, viss nav perfekti, viss nav lieliski un ideāli, mums vēl darāmā ļoti daudz, toties mūsu valstī nav grāvmalas piemēslotas un viss salauzts, kā to atceros no padomju laikiem bērnībā. Esam kļuvuši citādāki, mums ir cits virziens, pat cita civilizācija nekā tolaik; mēs ejam uz labo pusi lēnītēm, bet ejam. Un, ja tagad mūsu zemē nāks sveši zābaki un izpostīs, turklāt tam svešajam zābakam par to nekas nebūs, vai tad vērts vispār būt?

Toreiz, padomju laikos, medicīna un izglītība tiešām bija lētāka, bet viss bija tik nolaists, kopumā bija briesmīgi, vien deficīts un preces uz taloniņiem. Atceros, kā gāju veikalos un stāvēju rindās, tā nebija brīvība, nemaz nerunājot par vārda brīvību.

Nevaru iedomāties, ka kāds varētu nepiekrist, cik Latvija tagad kļuvusi sakopta, kad braucu cauri laukiem, redzu skaistas zemnieku sētas un pļavas, tik skaisti ir viscaur, skaista ir mūsu tēvzeme. Mūsu ir tik maz, bet mums ir sava valoda, tā ir ārkārtīgi liela vērtība. Pēc 1991. gada likās, ka brīvība būs uz visiem laikiem, bet izrādās, nē, varbūtība, ka tā var pazust jebkurā brīdī, ir ārkārtīgi liela.

Vēl liela sāpe kā latvietei ir arī aizvainojums par to, ka tik daudzi svešā zābaka pēcnācēji nemaz nemēģina mācīties latviešu valodu, neapgūst valsts valodu, viņi vēl joprojām neciena mūsu zemi.

Varbūt līdz kara sākumam arī paši esam bijuši pārāk toleranti.

Pārāk toleranti, pārāk gļēvi, esam bijuši pārāk labsirdīgi. Domājām, ka cilvēki taču paši sapratīs, ka viņi tagad dzīvo nevis Padomju Savienībā, bet brīvā Latvijā, un varētu iet kopā ar mums. Tiesa, esmu pamanījusi, ka starp Valmieru un Rīgu ir ļoti liela atšķirība – Valmierā krievu valodu teju nesadzirdu, Valmierā es dzīvoju Latvijā, bet Rīgā liekas, ka dzīvoju gluži vai Krievijā.

Jā, kaut nu šī laika notikumi būtu tēloti vien lugā vai romānā. Daiļdarbam būtu gan laba dinamika, gan kolorīti tēli. Kurā brīdī apjautāt, ka mūsu dzīves ierastais ritējums pārtrūkst?

Tā pa īstam 24. februāra četros no rīta, tiesa, arī līdz tam šokēja notikumi ar Krimas aneksiju un zaļajiem cilvēciņiem, bet tas kaut kā pagāja, lai arī tāpat pārdzīvoju.

Kā pati jūtaties šajos laikos, kuros teorētiski nav robežu? Šis ir arī laiks, kad tiek pārkāptas pat valstu robežas…

Es mīlu savu profesiju un katrā izrādē neatkarīgi no lomas lieluma daru labāko, ko vien varu izdarīt. Tomēr jūtos ļoti slikti, brīžiem pat nesaskatu jēgu strādāt, lai arī katru dienu ceļos, eju uz darbu. Tiesa, darbojoties izklaides un kultūras sfērā, ceru, ka tas, ko darām, palīdz cilvēkiem atslēgties no ikdienas, un tā sev pamatoju, kāpēc nebraucu karot uz Ukrainu. Tiesa, cits jautājums, vai fiziski spētu karot, bet citādos veidos daru, ko vien varu.

Šobrīd vārdam "brīvība" piešķirama īpaši dziļa nozīme, tā ir Latvijas brīvība un mūsu Eiropas brīvība. Agrāk Eiropas brīvība un kultūras vērtības likās tik pašsaprotamas, mūžiem ilgas, likās neiespējami tās iedragāt, likās – nekas tās nevar mainīt, jo tā ir pareizi un labi. Tagad Eiropas brīvību un kultūras vērtības novērtēju neskaitāmas reizes augstāk, jo tās izrādās tik trauslas un pat var arī pazust.

Manī ir ļoti lielas bailes un izmisums, nejūtos ne labi, ne stipri, un šī sajūta ilgst kopš Ukrainas šausmu sākuma. Šis laiks ir patiesības spogulis visai mūsu Eiropas civilizācijai, izaicinājums – pārāk bijām paļāvušies un pieraduši dzīvot mierīgi.

Dzīves ritums šobrīd tiešām ir trausls, gluži kā uz plāna ledus, kā pulvera mucas. Uzskatu – lielai daļai no mums ir nozagta nākotne, it īpaši jauniešiem. Kaut kā ļoti naivi biju sacerējusies, ka vairs nevar notikt kas tāds kā pagājušā gadsimta 40. gados, likās, ka pasaule izaugusi un par līdzīgiem notikumiem varēs lasīt vien vēstures grāmatās. Protams, ļoti liels šoks ir arī par to, ka viens no mūsu lielajiem sabiedrotajiem izrādījies par ko citu, patiesībā tas būtu traģikomiski, ja tā nebūtu realitāte. Jau iepriekš teicu par sajūtu, ka viss ir tik trausls, visbriesmīgākais, ka šo trauslumu spēj veicināt arī latviešu mēlē runājoši Latvijas latviešu tautības pārstāvji.

Teātri tik tiešām ir telpa, kur grūtos laikos gūt garīgu uzmundrinājumu.

Jā, to apzināmies un spēlējam izrādes, tomēr visu laiku smagās domas nerimst maisīties pa galvu. Skatos uz saviem kolēģiem un, piemēram, izrādē "Sprīdītis" liela daļa no mums esam koki, mežs; skatos uz saviem staltajiem jaunajiem kolēģiem un ar šausmām domāju par to, kas var manus mīļos puišus sagaidīt… Protams, ceru, ka nekas tāds nenotiks, ļoti ceru, ka veselais saprāts visā pasaulē tomēr ņems virsroku. Ir teiciens, ka sliktais var uzvarēt tikai tad, ja labais neko nedara.