Skrien vai krīti! Nacionālā teātra iestudējuma "Nacionālais kanāls" recenzija

Daudzslāņainais iestudējums "Nacionālais kanāls" iemieso Matīsa Kažas programmatisko uzstādījumu, kas uzlādēts ar aktuāliem estētiskiem meklējumiem, stiprinātiem ar sociālo stāju.

Viens no sezonā visvairāk recenzētajiem jauniestudējumiem – "Nacionālais kanāls" – , kas pirmizrādi piedzīvoja 6. martā Latvijas Nacionālajā teātrī, saņēmis vispusīgu analīzi un atzinīgu vērtējumu gan par vizuālo koptēlu, gan par tēmas aktualitāti. Režisora Matīsa Kažas vadītā komanda ar Reini Dzudzilo kā vizuālās dramaturģijas autoru, kostīmu mākslinieci Kristu Dzudzilo un horeogrāfi Ramonu Levani atklāj lugas saturu mērķtiecīgās, precīzās un izteiksmīgās formās. Inscenējuma kopējais audiovizuālais vēriens un aktieru ansambļa saskaņotā spēle, manuprāt, paplašina kontekstu lugas notikumiem, ietverot plašāku vēstījumu stāstā par kāda ziņu diktora gadījumu. Tendences televīzijas kanāla ražojošo "patiesību" aizkulisēs norāda uz individuālas personības nozīmes mazināšanos kopumā. Būtiski, ka divu cēlienu krasi atšķirīgie risinājumi rāda arī atšķirīgus līmeņus visatļautas pērkamības principos un industrijas iekšējās ideoloģijas tehnikās un to izmaiņās iepriekšējā gadsimtā un mūsdienās.

Esmu nikns, es pacietīšu

Par sižeta atsperi kalpo nejaušība – publikai apnikušā, pieredzējušā TV diktora Hovarda Bīla ziņa, uzzinot par gaidāmo atlaišanu. Viņš tiešajā ēterā informē par plānoto publisko pašnāvību, taču skatītāju reakcija ar klikšķu un atkārtotu skatījumu skaita pieaugumu negaidīti iedvesmo programmu vadītāju jauna šova idejai. Vecais diktors saņem jaunu lomu TV kanālā ar iespēju lamāt visu, ko vēlas. Līdz brīdim, kad tas no pūļa puses vairs netiek pieprasīts.

Izrādes sākuma noskaņa tuva laikam, kad tapa Lī Hola un Padija Čajefska dramaturģijas pirmavots – scenārijs filmai "Tīkls/Network" (1976) un kad TV darbinieku konkurenci raksturo uzskatāma, pat mazliet teatrāla savstarpēja cīņa. Ap televīzijas diktoru Bīlu pirmajā cēlienā rosās studijas darbinieki, tērpti 80. gadu modi raksturojošos dažādu brūnuma toņu apģērbos. Lai arī viņu ir daudz un katra parādīšanai dotas tikai dažas minūtes vai pat sekundes, katrs aktieris savu tēlu zīmē izteiksmīgi. Aktiera Igora Šelegovska atveidotais Frenks Hakets ir gatavs tīģeriskam lēcienam gan ideju realizēšanā, gan gluži fiziski, metoties uz priekšnieka galda, daudzsološo producentu Hariju Hanteru aktieris Matīss Budovskis atveido ar koncentrētu, dziļdomīgi mīklainu skatienu sevī. Aktrises Elzas Rūtas Jordānes izpildījumā asistente Šlesindžere aklā bezdomu paklausībā izpilda katru norādi, turpretī pozētāju Džeku Snoudenu Kārlis Reijers pielīdzina plakātiski smaidošai lellei. Aktieris Normunds Laizāns Nelsona Čeinija tēlā uzsver tā bezpersonisko, neaizstājamo nozīmīgumu, savukārt Ivara Pugas tēlojumā spilgta ir Režisora pašaizliedzība atbalstīt jebkādu pārsteigumu. Aktrises Madaras Reijeres iemiesotā Studijas pārzine apliecina centību, Asistentes – gan Marija Bērziņa, gan Daiga Kažociņa –, ar frāzēm dublējot Režisora norādes, rada mierpilnu ilūziju, ka "viss ir kārtībā". Personāži dalās tajos, kuri ir vairāk vai mazāk neatkarīgi, no tiem, kurus var atlaist uzreiz.

Karjeristes Diānas Kristensenas lomā dublējas Agnese Budovska un Agate Marija Bukša, abas aktrises, liekot lietā perfekto figūru un neatvairāmo seksapīlu, nospēlē pārliecinošu gatavību kāpt pāri jebkam traucējošam, arī romantiski noskaņotā partnera jūtām. Aktiera Ivara Kļavinska iedzīvinātā ziņu dienesta vadītāja Šūmahera vēlmei pēc ilgtermiņa attiecībām ar Diānu ir iedomāts raksturs, kam spēj noticēt tikai viņš pats. Emocionālu padziļinājumu izrādē ienes tikai Šūmahera un sievas šķiršanās aina, kontrastējot izrādes konceptuālajai nevērībai pret jūtu dabu. Daigai Kažociņai un Marijai Bērziņai izdodas nelielo lomas laiku piesātināt ar tai atbilstošu dramatisku spēku.

TV skudru pūznis rosās kustīgā rotējošā milzu cilindrveidīgā zootropā, kur uz dažiem mirkļiem katrs tēls izgaismojas priekšplānā ar savu rakstura līniju, attiecību zīmi, iekšējo lēmumu. Darbojošās personas steidzas uz nākamo vietu – studiju, kabinetu, liftu, bāru, dzīvokli, vannas istabu, tualeti un atkal – uz studiju. Noslēgtā aplī riņķojošie ir atkarīgi cits no cita labvēlības vairāk nekā paši no savas gribas. Sistēma ierobežo indivīda iespējas un diktē neapstādināmu rīcības loģiku – medības pēc skatītāju labvēlības.

Zīme vai loma

TV ziņu diktora Bīla tēlam nav ģimenes, draugu loka un bez attiecībām ar citiem personāžiem viņa tēls neviļus iegūst bezpersoniskumu. Lai gan Bīls izmanto savas iespējas, viņš, šķiet, īsti neapzinās, vai ir upuris vai arī loterijas laimētājs. Aktieris Egons Dombrovskis iemieso Bīla apjukumu, temperamentīgi metoties kontrastējošās galējībās. Katrs jauns iznāciens priekšplānā ar kārtējo fantastisko – diktoram faktiski neadekvātu tērpu –, un tam seko straujš enerģijas kritums. Viņu šķir tikai dažu soļi no aktīvā kliedziena "Es esmu vājprātā nikns, un es to vairs necietīšu!" līdz bāliem, it kā uz protestu aicinošiem vēstījumiem, kas pamazām kļūst maznozīmīgi pašam. Samiernieciskuma pozīcija nostāda Bīlu nodeldētas lietas statusā.

Priekšplānā: Egons Dombrovskis Hovarda Bīla lomā un Ivars Kļavinskis ziņu dienesta vadītāja Šūmahera tēlā. Fonā: Igors Šelegovskis Frenka Haketa lomā.

Foto: Kristaps Kalns/Publicitātes

Otrā cēlienā telpas uzbūve no apļveida mainās, centrā uzbūvēts milzu kubs. Lai gan visi tēli aizvien turpina cīņu par karjeru un labākiem reitingiem, personāžus, kas tērpti košos (bet tikai septiņu krāsu) kostīmos, ierobežo viņu darbu pienākumu funkcijas. Kā jauns parādās korporācijas īpašnieks Džensens (lomā Emīls Ralfs Zagorskis) ar principiāli citādu, nesteidzīgu, askētisku uzvedību. No kuba augšējā lodziņa viņš raugās uz visiem, uz brīdi nokāpjot no celtnes pa lidmašīnas trapam līdzīgām kāpnēm kā VIP persona ar to neredzamo varu, kas faktiski iespaido tūkstošu dzīvi.

Skrējiena ātrumu turpina tablo redzamā digitālā teksta ziņu plūsma dažādās valodās. Darbības aktualitāti apliecina ziņu virsraksti no šodienas politiskās un kultūras dzīves. Teksta ātrums pieaug, līdz datu plūsmas dinamika kļūst absurdi nesalasāma.

Daudzslāņainais "Nacionālais kanāls" risina indivīda un tirgus ekonomikas attiecību tēmu, vispārīgā nozīmē uzsverot ātruma, paātrinājuma tēmu ietekmi uz notikumiem, attiecībām, vērtībām vispār. Mūsdienu industriālās sabiedrības prasību skriet (strādāt, mainīties, pielāgoties) ar maksimālu jaudu vai, pretējā gadījumā – palikt ārpus redzamības rāmjiem (tirgus pieprasījuma) diktē strauji mainīgā pasaule.

Iestudējums iemieso Matīsa Kažas programmatisko uzstādījumu, kas uzlādēts ar aktuāliem estētiskiem meklējumiem, stiprinātiem ar sociālo stāju. Augsti vērtēju viņa darbu LKA studentu izrādē "Degošie" pēc Ainas Rendas romāna "Avots" dramatizējuma motīviem, kas fokusē mākslinieka izvēles jautājumu – iet pa finansiāli drošu, izdevīgu kompromisa vai patstāvīgu, neviena cita nenogludinātu ceļu.

Uzziņa

Lī Hols, Padijs Čajefskis, "Nacionālais kanāls", iestudējums Nacionālā teātra Lielajā zālē

• Režisors un tulkojuma autors Matīss Kaža, vizuālās dramaturģijas autors Reinis Dzudzilo, kostīmu un grima māksliniece Krista Dzudzilo, kustību māksliniece Ramona Levane, režisora asistenti Ināra Slucka, Gatis Ungurs, komponiste Marta Ansone, gaismumākslinieks Oskars Pauliņš, videomākslinieks Toms Zeļģis.
• Lomās: Egons Dombrovskis, Agnese Budovska vai Agate Marija Bukša, Ivars Kļavinskis, Igors Šelegovskis, Matīss Budovskis u. c.
• Nākamā izrāde: 2. oktobrī.

Viedoklis

Daina: "Piesātināta izrāde (..). Pārdomas gan par to, ko mums katram un arī man pašai nozīmē informācijas gūzma, kas gāžas pāri, kā būt un sadzīvot ar to, kas tiek tiražēts kā labs, vērtīgs, svarīgs, reklamēts, un tavām paša domām un viedoklim vairs neatliek vietas. (..) Un īpašs prieks par Hovarda Bīla daudzkrāsainajiem tērpiem kā sava veida simbolu daudzveidības daudzveidībai, spožumam un arī postam (..)."