Austrumprūsijā sarkanā armija bija nonākusi ienaidnieka teritorijā, proti, spērusi savu kāju uz vācu zemes. Padomju karavīru bija pārņēmis “cildenais niknums”, kā to nodēvēja padomju propagandisti. Padomju karavīrs ienaidnieka zemē rīkojās, kā jau ienaidniekam pieņemts: laupīja, nogalināja, izvaroja. Vispārināt to, protams, nevar, bet nevar arī noliegt, ka tā bija masveida parādība, it sevišķi Austrumprūsijā.

Zaudētājai bija lemts būt Vācijai un bija skaidrs, ka uzvarētājvalstis to sodīs kā kara izraisītāju. Par to vēl 1945. gada februārī konferencē Jaltā bija lēmuši trīs prethitleriskajā koalīcijā ietilpstošo lielvalstu vadītāji: PSRS diktators Josifs Staļins, Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils un ASV prezidents Franklins Rūzvelts.

Viens no galvenajiem Jaltā apspriežamajiem jautājumiem bija par Vācijas turpmāko likteni. Nevienam no konferences dalībniekiem nebija ilūziju par to, ka Vācija šajā karā zaudēs, tāpēc aktuāli bija, kā pārvaldīt nākotnes Vāciju un ko darīt ar šīs valsts politisko iekārtu. Jaltā tika saskaņoti galīgie plāni par Vācijas sadalīšanu četrās okupācijas zonās – padomju, Lielbritānijas, ASV un Francijas okupācijas zonās. Politiskais liktenis Vācijas tautai būtu jāizvēlas pašai, tikai sākumā Sabiedrotie nolēma Vācijā veikt pamatīgu defašizācijas procesu.