Diāna Jance: Div pļaviņas es nopļāvu…

Septembris Latvijā. Pie mājām zied dālijas, mārtiņrozes un vietām jau atmirdz miķelīši. Debesīs sakliedzas pirmie gājputni un gaisā virmo dzejas lasījumu, teātru izrāžu, koncertu nepārspējamie garīgie slāņi, vārdu sakot – viss, kā pienākas kulturālā valstī.

Turpinās Starptautiskais jaunā teātra festivāls "Homo Novus", notiks filmas "Uļa" pirmizrāde par visu laiku slavenāko Latvijas basketbolisti Uļjanu Semjonovu, drīz noslēgsies ikgadējās Dzejas dienas, turpinās apbrīnojamā "Lielā vasaras izstāde" Jēkabpils galerijā "Mans’s", notikusi vairāku jaunu un nozīmīgu izstāžu atklāšana Rotko centrā, aizvadīta "Līgavu mednieku" pirmizrāde Latvijas Nacionālajā teātrī… Vēl varētu skaitīt ilgi. 2026. gada rudens sezona ir tikai sākusies.

Diāna Jance, publiciste, žurnāliste

Foto: Gvido Kajons

Tomēr jebkurai medaļai ir divas puses. Pirms dažām nedēļām intervēju kultūras jomas darbinieci, kura, strādājot teātra un muzeju jomā, ar rūgtumu teica, ka ap sevi gan nesaredzot to politiķu sludināto Latvijas iedzīvotāju daļu, kura mēnesī vidēji pelnītu vairāk nekā tūkstoš eiro. Nē, nu jā, saku, kā latvieši teiktu, un paskatos darbu sludinājumos: "kultūras nams meklē deju kolektīva vadītāju ar amatam noteikto mēnešalgu 161,20 eiro (darba slodze 0,2)". Tiesa, ļoti iespējams, ka šo amatu varētu apvienot ar samērā netālā pagasta muzeja vadītāja darbu, kur par pilnu darba slodzi mēnesī sola 980 eiro. Jāpiebilst gan, ka abas darba vietas šķir "nieka" 164 kilometri. Gods kam gods, lielie ceļi Latgalē ir labi.

Kad no tālākām zemēm kāds jautā, kā Latvijā klājas, tad atbildu diezgan optimistiski, jo klājas jau labi, vien nomāc varaskāres izraisītie kari un haotiskais Saeimas priekšvēlēšanu laiks. Vēl gan mēdzu pasūroties, ka, pieaugot dzīves dārdzībai un neapšaubāmi nepieciešamajiem izdevumiem aizsardzībai, kultūras jomai atliek arvien mazāks finansējums. Un šis ir brīdis, kad bagāto ziemeļvalstu, proti, Zviedrijas vai Norvēģijas, iedzīvotāji manu atbildi īsti nesaprot un tā viņus pat atstāj apjukumā. Kā varot kultūru neuzskatīt par valsts pamatu, pirmavotu un vienu no nozīmīgākajām iedzīvotāju aizsardzības spējām, man jautā. Uz to man trūkst argumentētas atbildes. Vienīgi mēģinu vāri pamatot valsts ierēdņu lēmumus un teikt, ka latviešiem tautasdziesmas teju kā asinis tek pa dzīslām un būtiskākais ir spēt aizstāvēt valsti, tāpēc kultūras darbinieku atalgojums var pagaidīt. Ieskatoties darbu piedāvājumos, par to gan neesmu tik pārliecināta, jo nezinu, vai, piemēram, bibliotekāram ar solīto 876 eiro darba algu (pirms nodokļu nomaksas), izdosies aiznest Latvijas kultūru gaišākiem laikiem. Taču – ko gan es zinu, varbūt reizē ar lasītāju apkalpošanu var paspēt i govi izslaukt, i cūķi nobarot, i zāli sapļaut un sienu sagatavot.

Vasarā Rīgā viesojās drošības un mantojuma eksperts Kreigs Ross, kurš Saūda Arābijā pēta kultūras mantojuma saskarsmi ar hibrīdkaru, terorismu un mūsdienu drošību. Ross sarunā portālā "LSM" uzsvēris, ka kultūras mantojums cieši saistīts ar identitāti, kas to padara gan par mērķi mūsdienu konfliktos, gan par izturības instrumentu. Pretinieka kultūras mantojuma iznīcināšana, laupīšana un identitātes dzēšana ir senas kara stratēģijas. Šie atzinumi gan pavisam noteikti jau daudzkārt dzirdēti, turklāt teorētiski arī teju ikviens Saeimas deputāta kandidāts jau būs gana apķērīgs, lai teiktu, ka Latvijas valsts pamatakmens ir tās kultūra.

Atceros, ka pirms nu jau vairāk nekā pieciem gadiem starp daudziem citiem palīdzības sūtījumiem Latvijas muzeji Ukrainai sūtīja uzbrukuma triecienviļņu drošus ietinamos materiālus mākslas darbiem. Cerams, ka iepakotie mākslas darbi droši sagaida arvien tuvāk gaidāmo uzvaru. Cita lieta, ka ikdienas dzīves ietinamais materiāls, proti, Eiropas valsts kultūras darbinieka cienīgs (vai vismaz uz cienīguma pusi) atalgojums daudzās pašvaldībās nav saskatāms pat pie apvāršņa. Kurā vērtību groza malā gan ir paslēpusies kultūra? Mūsu valstī tā acīmredzami neiederas praktiskās izdzīvošanas komplektā.