Ainu Sondori un basketbola supersievieti Uļjanu Semjonovu vienoja draudzība 58 gadu garumā, kopā atpūšoties, risinot problēmas, vienai otru atbalstot un uzmundrinot. Sagaidot Viestura Kairiša un Kārļa Arnolda Avota filmu "Uļa", ko no trešdienas var redzēt kinoteātros visā valstī, Sondore "Latvijas Avīzei" pavēra priekškaru uz abu kopīgi piedzīvoto.

Jaunībā viss bija viegli

"Ar Uļu bijām kopā jaunatnes izlasē un gatavojāmies Vissavienības skolēnu spartakiādei, Saldū nometnē dzīvojām vienā istabiņā un no tā laika, 1968. gada, praktiski visu mūžu uzturējām ļoti ciešas attiecības. Žēl, ka Uļu toreiz nepalaida uz turnīru, noteikti būtu kļuvušas par čempionēm, viņa jau sāka spēlēt "Rīgas TTT". Jaunībā viss bija viegli, nebija problēmu, kopā izklaidējāmies un atpūtāmies, Uļa arī piedalījās nepatikšanu rīkošanā (smejas). Kad treneris Andris Purkalns dusmojās, viņa uzņēmās vainu uz sevi, lai nebļaujot uz meitenēm. Visas jau bijām vienlīdz vainīgas. Es arī spēlēju basketbolu, bet "Rīgas TTT" sastāvā neiekļuvu. Fiziskās kultūras institūtā iestājāmies kopā, mācījāmies gan dažādās grupās, Uļa bija krievu plūsmā.

Uļa bija mana dēla krustmāte, bērnudārzs atradās netālu no Daugavas sporta nama, un pēc treniņiem viņa bieži palīdzēja, izņēma, kad pati nevarēju, atveda uz mājām pie Dailes teātra. Tad Rīgā runāja, ka Uļai esot dēls.

Palīdzēju Uļai slēgt līgumus ar Spānijas un Francijas klubiem. Pirms tam Polijas pilsētā Ščecinā vajadzēja atrādīties spāņu kluba trenerim. Braucām ar vilcienu no Rīgas, Brestā mainīja sastāvu. Vilcienā nebija iespēju paēst, sataisīju līdzi maizītes, Uļa bāzē sapirkās kafijas dzirnaviņas, ko Polijā pārdot. Mēs ar divām milzīgām somām, bet uz robežas, ieraugot Uļu, mūs neaiztika. Ščecinā aizejam uz tirgu, Uļa stāv blakus un cilvēku uzmanība viņai milzīga, sanāca vairāk nekā 100. Es saku: Uļa, pazūdi, citādi nekad netiksim no šā visa vaļā.