Vai Latvija ir gatava ļaunākajam? NBS komandieris par robežu, droniem un aizsardzības līniju

Lasot prognozes, ka Krievija pārbaudīs NATO gatavību kādā no Baltijas valstīm, rodas dažādas sajūtas. Vispirms uznāk dusmas, sak, lai nebiedē, bet, ar vēsu prātu padomājot, tas ir iespējams. Pats galvenais jautājums: cik esam gatavi? Kāda ir karavīru un citu mūsu valsts aizstāvju, kā arī pašu gatavība – saruna ar Nacionālo bruņoto spēku komandieri Kasparu Pudānu.

Klusībā ceram, ka tik melna stunda nepienāks, tomēr saprotam, ka jāgatavojas ļaunākajam. Šā gada valsts budžetā aizsardzībai piešķirti vairāk nekā 2,15 miljardi eiro jeb 12,2%, kas iekšzemes kopproduktā veido gandrīz 5%. Piešķirtajai naudai jāsasniedz mērķis – pats iedarbīgākais un nepieciešamākais pielietojums, arī pārvarot birokrātijas šķēršļus un izvairoties no zemūdens akmeņiem.

Uz sarunu ar komandieri Kasparu Pudānu tiekos štābā. Plašais stiklojums vairāku stāvu augstumā liek aizdomāties par piemērotību šādai būvei. K. Pudāns atzīst, ka šodien no drošības viedokļa tādu nebūtu akceptējuši, bet 2006. gadā, kad Latvija tikko bija iestājusies NATO, steidzami vajadzēja jaunu štābu un citas militāra rakstura celtnes. Tagad jāpaplašinās, papildus nepieciešamas ne tikai mācību telpas, bet arī plašāks poligons un jaunas mītnes dzīvošanai karavīriem. Tā sagadījies, ka intervija notiek laikā, kad NBS rīko visaptverošas valsts aizsardzības mācības “Namejs 2026”.

Ik pa laikam sociālajos medijos parādās it kā aculiecinieku informācija un video, ka Krievijas armija rosās pie Baltijas robežas. Vai varat nomierināt, ka pie kaimiņiem igauņiem otrpus Narvas upei Krievija negatavo ko lielāku? Cik labi vispār mēs varam novērot krievus?

Patlaban nav pamatojuma teikt, ka notiek aktivitātes visā Baltijas valstu virzienā. Pretī Somijai gan tiek paplašinātas bāzes, kur uzņemt vienības. Mans skaidrojums, ka līdz šim Krievija savus bruņotos spēkus gar somu robežu bija izvietojusi minimāli, jo Somija nebija daļa no NATO. Kad tā pievienojusies NATO, Krievijai jādomā par savu flangu Karēlijā, Murmanskā – sensitīvās vietās, kur viņu atomieroču galvenā flote paliek atklāta pret NATO. Tāpēc Krievija sāk būvēt kazarmas, kur izvietot jaunas vienības, tikai nezinu, kur dabūs karavīrus, jo no kara Ukrainā nevar neko atvilkt. Cik iesauc, tik aiziet uz Ukrainu.

Par Narvu nespekulēšu, jo nav pietiekami informācijas. Personīgi man neizskatījās pēc sagatavošanās, lai veiktu amfībijas operācijas. Ja viņi atklāti kaut ko dara, mums tas tikai palīdz, jo katrs, kas iebrauks upē, būs ļoti labs mērķis – gandrīz kā pīle medniekam.

Vai esat mednieks?

Neesmu, man nepatīk medības, tikai izmantoju analoģiju. Tas ir izteiciens kaujas gadījumam, ka jābūt mobiliem, nevis kā sēdošai pīlei, kas ir viegls mērķis.

Nupat no Baltkrievijas Latvijā atkal centās iekļūt bars nelegālo imigrantu. Vai robežas sargāšanai nevajadzētu būt Valsts aizsardzības dienesta sastāvdaļai, kā to intervijā “Latvijas Radio 1” teica Robežsardzespriekšnieks Guntis Pujāts? Tikai tam neesot atbalsta no Aizsardzības ministrijas un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem.

Kad saņēmām Robežsardzes piedāvājumu, teikšu atklāti, uzreiz to neakceptējām un aicinājām uz tālāku diskusiju. Mums nebūtu pastāvīgi jānosūta savi karavīri robežu sargāšanai, jo galvenais pamatplāns ir būt ļoti efektīviem kopā ar sabiedrotajiem, atturot un apturot jebkuru pretinieka uzbrukumu. Vienpadsmit mēnešos gribam sagatavot karavīru, kurš ir gatavs veikt pilnus uzdevumus, taču, atbalstot robežsardzi, zaudējam savu kaujas gatavību.

Iesakām divus valsts aizsardzības dienesta virzienus – bruņotajos spēkos un robežsardzē ar krustpunktiem, kur tie satiekas. Robežsardzei atbalstām tādu pašu militāro pamatapmācības programmu. Taču robežsargs nav mūsu karavīrs, ko nosūtām uzdevumā atbalstīt robežsardzi, kā tas notiek tagad ar karavīriem, zemessargiem, arī valsts aizsardzības dienesta karavīriem.

Mērķis taču ir viens – robežas aizsardzība, lai valstī neiekļūst ienaidnieks.

Jautājums – aizsargāt vai apsargāt? Šobrīd runājam par robežu apsardzību pret imigrācijas draudiem, nelegālu robežu šķērsošanu, kas ir robežsardzes pienākums.

Redzam, ka robežsargi vieni bez palīgiem netiek galā. Operācija “Vilkatis”, kuru valdība pagarināja līdz 3. oktobrim, nebūtu vajadzīga, ja robežsardze būtu pietiekami nodrošināta ar robežsargiem.

Operācija notiek jau piekto gadu. “Vilkatis” ir pastiprināta operācija ar mūsu priekšlikumiem, ka nevajag karot, stāvot pie žoga. Kas ir efektīvāk – ķerstīt migrantus, kad viņi mēģina tikt pāri žogam, vai atrast veidu, kas viņus šeit ievilina – pārvadātājus, vervētājus ārpus valsts? Ja tādu nebūs, vai radīsies interese nākt uz mūsu robežu? Paši viņi nespēj tālāk pārvietoties, ir vajadzīgs atbalsts.

Vai ir domāts par mobilajām vienībām ar droniem, kas uz robežas veic novērošanu?

Pirmais mobilais punkts robežas vidū jau ir izveidots, kur darbojas pārtvērējdrons, taču tas vēl nevienu nav pārtvēris. Dronus ir grūti ieraudzīt, jo tie lido zemu un lēni. Plāns ir izvietot pēc iespējas vairāk, lai maksimāli pārklātos darbības burbuļi, kā tos paši saucam. Vietas, kur tie atradīsies, ir saskaņotas.

Kopā ar industrijas pārstāvjiem izstrādājam risinājumu, lai šie pārtvērējdroni būtu maksimāli autonomi – punktā atrastos nevis trīs cilvēki ar palaidējdronu, bet tikai drons, kuru var palaist attālināti. Tas būtu mūsu mērķis miera laikam – droni gar visu robežu ar attālinātu palaišanas centru.

Brīdinājumus par droniem tātad varam gaidīt arī turpmāk.

Kamēr Krievijas karadarbība būs aktīva un nepārstās bombardēt Ukrainu, bet ukraiņi sitīs atpakaļ pa Krievijas militāro industriju un struktūrām, ko pilnībā atbalstu, mums droniem jābūt gataviem. Brīdinājumi iedzīvotājiem pienāks arī tad, ja dronu apturēsim, kas var notikt tikai mūsu teritorijā. Ludzas pusē sensori brīdināja, ka drons virzās mūsu virzienā, tāpēc tika izsūtīts dzeltenais brīdinājums. Līdz mūsu teritorijai tas nenonāca.

Kad cilvēki jautā, kāpēc uzreiz tos nenotriecam, jāzina, ka drona notriekšana ir risks tiem, kas atrodas uz zemes, tāpēc tas ir maksimāli jāizvērtē. Drons ar sprāgstvielu var neuzsprāgt gaisā, bet nokrist lejā ar joprojām aktīvu spridzekli. Viss ir jāņem vērā, un procedūras prasa laiku, lai katrs savā līmenī šos lēmumus pieņemtu. Kad iestājas visi šie kritēriji, jānotriec.

Pie mums ieklīst Krievijas ietekmēti ukraiņu droni.

Esam ar ukraiņiem runājuši, kā mazināt riskus. Viņi pret to izturas tomēr ceru, ka kādā brīdī veselais saprāts, kuram uzspiedīs kādas ikdienas un pamatlietu vajadzības, liks domāt, vai tiešām viņi atbalsta šādu politiku, agresīvo kara retoriku un darbību pret Rietumiem un Ukrainu un cik tā ir pamatota. Skatoties, kas noticis četros ar pusi kara gados un pēdējos mēnešos, nekas neliecina, ka karš atrisināsies frontes līnijā. Atrisināsies vai nu Maskavā, vai Kijivā, tāpēc mūsu atbalsts ukraiņiem ir ļoti būtisks, lai viņi varētu noturēt savu valsti un varu. saprotoši, jo redzam, ka ukraiņu triecieni pa Sanktpēterburgas jeb Ļeņingradas un Pleskavas reģionu turpinās, bet droni mūsu virzienā ir samazinājušies.

Būtu jāizslēdz, lai Krievija, izmantojot līdzīgus vai pārkopētus ukraiņu dronus, palaistu tos vēlreiz pret mums, lai panāktu, ka sākam vainot ukraiņus un sabiedrībā veidotos negatīva attieksme pret atbalstu Ukrainai.

Kā vērtējat Volodimira Zelenska paziņojumu, ka ukraiņu droni slēgs Krievijas gaisa telpu?

Ukrainai svarīgākais, lai Krievijas sabiedrība, īpaši austrumu reģionos, sāk izjust, ka tiek traucēti lidojumi. Pašreiz tā ir ļoti atbalstoša Kremļa politikai un nostājai pret Ukrainu,

Vācijas valdība ir apsūdzējusi Krieviju par mēģinājumu sarīkot diversiju militārajos pārvadājumos nozīmīgajā Leipcigas lidostā 4. augustā, kur tika atrasti trīs droni ar sprāgstvielām, viens no tiem atradās netālu no Ukrainas kravas lidmašīnas. Vaijums ir saprotams, kā tas varēja notikt? Vai droni ir tik nepamanāmi?

Ukrainā rit ceturtais pilna apmēra kara gads, bet dronu uzplaukums sākās kopš 2023. gada. Straujajai dronu attīstībai netiekam līdzi. Un arī tiekot līdzi un atrodot risinājumu 2023. vai 2024. gada izlaidumam, saproti, ka 2025. gadā tas vairs neder, piemēram, kā pārtvērējdroniem – no sākuma bija “Šahed” (“Shahed”) droni, kuriem atrada risinājumu, lai tos noķertu, bet tiek radīti “Šahed” droni, kas lido ātrāk, un atkal jārada jauns, kurš tādam var tikt līdzi. Tāda kaķa un peles spēle. Skaidrs, ka lielās lidostās vai apdzīvotos centros nevar sākt medīt dronu, kas radītu apdraudējumu vietai vai arī ietekmēt kā citādi, jo tas jādara miera laikā.

Zinu, ka Rīgas lidostā daudz kas izdarīts, izstrādātas procedūras, lai dronus spētu pamanīt un ātri reaģēt. Nevaram novērst, ka atlidos, svarīgākais, lai laikus to saprastu, un būtu piemērotas procedūras, kā maksimāli ātri tikt ar to galā.

Tas ir tikai viens piemērs no provokācijām un sabotāžām, kur riskus pieaudzē jaunās tehnoloģijas.

Cik efektīga robežu sargāšanā būs Baltijas aizsardzības līnija, kuras izveidošanai piešķirti vairāk nekā 300 miljoni eiro? Vai tā paredz arī ko modernāku par prettanku pūķa zobiem un grāvjiem?

Paskatieties, kādas līnijas ir sabūvējuši ukraiņi! Paraugs ņemts no Ukrainas standartiem, cik daudz līniju, cik dziļi tanku grāvji, kā jāmīnē, ja notiktu eskalācija.

Baltijas aizsardzības līnija līdz 2028./2029. gadam jāizveido četros virzienos: izlūkošanā, lai saprastu, kur nāks pretinieks, un nostiprinātu vai pārvietotu savas vienības; fortifikācijās – šķēršļos, kas palīdz mainīt teritoriju, kā arī izveidot kaujas pozīcijas, no kurām cīnīties. Pagaidām daudzās vietās, kur ir atklāti un pārskatāmi lauki ar ātras manevrēšanas iespējām, priekšrocība ir uzbrucējam. Trešais virziens – artilērija, tālās darbības raķetes, jo šķēršļiem nav nekādas jēgas, ja tos neatbalsta ar uguni. Pretinieks, kurš nonāk līdz šķēršļiem, ir spiests apstāties, un tas ir brīdis, kad viņš ir ievainojams un jāsatriec ar maksimālo uguni no zemes un gaisa. Ceturtais – atbalsts robežsardzei. No tās naudas 40 miljoni šķēršļus vietās, par kurām esam vienojušies. Ilgu laiku paņēma detalizēta plānošana par šķēršļu izvietošanai nepieciešamajām privātajām teritorijām, jo tas saistījās ar to pārņemšanu.

Notikuši pirmie iepirkumi par šķēršļiem un noslēgti vairāki līgumi ar mūsu ražotājiem, ko viņi bija gatavi ļoti ātri izpildīt. Tie nav izvietoti uz robežas, bet nolikti pagaidu glabāšanas punktos, kur tie miera laikā atradīsies.

ir piešķirti robežsardzei, lai varētu sevi nostiprināt.

Cik tālu esat tikuši?

Pirmajos gados tika veikti tūlītējie pasākumi, kad valsts akceptēja vairāku robežšķērsošanas punktu aizvēršanu uz Krievijas un Baltkrievijas robežas, kurus kopā ar robežsardzi arī nocietinājām ar blokiem, dzeloņdrātīm un citiem šķēršļiem, lai pirmajā triecienā nevarētu izskriet cauri vienības. Ir plāni vēl stiprākam nocietinājumam, arī ar mīnu laukiem, kas miera laikā netiek likti.

Ar pašu resursiem, iesaistot arī sabiedrotos, 2024. gadā pāris kilometros izveidojām pirmos tanku grāvjus un izvietojām šķēršļus dažās vietās apvidū, pašiem vēl mācoties. Tagad Valsts nekustamo īpašumu birojs slēdz līgumus ar uzņēmējiem, kuri sāks izvietot

Vai zemju jautājumos ar īpašniekiem varējāt vienoties?

Lielākoties visi bija saprotoši. Vairāk strīdas tie, kuriem neprasījām zemi, viņiem arī gribas kompensāciju.

Kā tiekat galā ar birokrātiskajām procedūrām, vai tās jums nav atvieglotas?

Daudzi procesi tagad tiešām iet līdz pat valdības lēmumiem, lai mēs dabūtu atļauju veikt konkrētas iegādes, kas saistītas ar valsts noslēpumu, izlūkošanas jautājumiem un dažiem citiem nosacījumiem. Taču kopumā mums tāpat kā visiem jārīko publiski iepirkumi, jābūt pārskatāmiem un atklātiem, kur tērējam naudu.

Tikko Igaunijā atklājās krāpšana, ka valsts samaksājusi 70 miljonus eiro avansā fiktīvam militārajam uzņēmumam, aiz kura stāv apsviedīgi Indijas uzņēmēju ģimenes pēcnācēji, lai iegādātos raķetes Ukrainai. Liela nauda rada kārdinājumus, kā pret to nodrošināties?

NBS ir atbrīvoti no iepirkumu organizēšanas, tā nezaudējam savus cilvēkus ne tikai procedūras organizēšanā, bet neveidojas interešu konflikts, ka viens un tas pats cilvēks raksta, ko mums vajag, strādā pie iepirkuma nolikuma un arī izlemj, ko iepirkt. Daudz ko esam nodevuši Valsts aizsardzības loģistikas un iepirkuma centram. Paši joprojām saglabājam atbildību par dažādiem ar bruņojumu saistītiem iepirkumiem, izvēloties un nosakot savas operacionālās un tehniskās prasības.

Jums nedraud Igaunijas gadījums.

Pastāv cilvēkfaktors, citreiz neapzināti un ne ar ļaunu nodomu. Ir bijuši gadījumi, kad uzskaitē pazūd kādi materiāltehniskie līdzekļi, kurus devuši sabiedrotie. Lietas ir uzsāktas, cilvēki atrasti, protams, viņi vairs nav mūsu dienestā. Tādi gadījumi nav norma un nekad nebūs.

Kad spriežam, cik gatavi ir cilvēki ārkārtas gadījumiem, nesenā vētra uzskatāmi parādīja, ka vēl daudz darāmā. Kas no tās būtu jāmācās?

Sakaru trūkums parādīja pašiem to nodrošinātājiem, ka gatavība ir nepietiekama, un dažiem dienestiem, ka nevar pilnībā paļauties uz mobilajiem sakariem.

Mana lielākā vilšanās bija par kritiskajiem pakalpojumiem – degvielas, pārtikas, ūdens apgādi. Jānosaka, kuriem jādarbojas arī krīzes situācijās, kas nebija nekas jauns – par to bija runāts, bet laikam nebija precīzi noteikts, kas vajadzīgs un kuram tas jādara. Ticu, ka pēc šīs vētras tas tiks izdarīts.

Par cilvēku gatavību runājot, ja kādam pietrūka ūdens vai sveces, tā bija pašu nolaidība. Zinu, ka daudzi dusmojas par krājumiem, kas jāsagatavo 72 stundu somām. Ceru, ka nākamajai reizei viņi sagatavos vairākas ūdens pudeles, baterijas, gāzes prīmusiņu.

Jums pašam mājās ir sagatavoti krājumi?

Esam gatavi, ja nav siltuma un gaismas. Aicinātu tomēr parūpēties pašiem par sevi, un ne jau tāpēc, ka noveļam atbildību. Liela apmēra krīzē, īpaši, ja tā ir vadīta, kas skar visu valsti, dienestiem jāfokusējas uz vietām, kur ir būtiskāk palīdzēt – atjaunot elektrību u. c.

Lai arī šobrīd nav draudu, nedrīkstam būt iestiguši vai noguruši un palaist garām savu kaujas gatavību pret būtisku apdraudējumu, kas var nest valsts okupāciju, mūsu suverenitātes un teritorijas zaudēšanu.

Kā sokas ar tādiem NBS projektiem kā Sēlijas poligons Aizkrauklē un Jēkabpilī?

Neesmu kādu laiku bijis, bet ticu, ka būšu pārsteigts, kas atkal ir uzbūvēts. Pieaug gan sabiedroto klātbūtne, gan mūsu pašu bruņotie spēki caur valsts aizsardzības dienestu, bet vietu mācībām pietrūkst un esam spiesti vienībām izšķirt, kurš šodien tiek uz mācībām poligonā. Nākamajās fāzēs notiks poligona bāzes būvniecība, kur vienības izvietotos uz pastāvīgu dzīvi. Pašreiz ir īslaicīgas uzturēšanās vietas, kur vienības paliek, kad atbrauc uz mācībām.

Teltīs?

Teltis vai barakas tipa apmetnes poligona mācībās ir pilnīgi atbilstošas. Valsts aizsardzības dienesta karavīriem sūdzēties ne vienā, ne otrā vietā. Lūznavā gan rindas ir īsākas. Ādaži var lepoties, un, man liekas, viņus nepārsitīs neviena cita bāze ar savu sporta kompleksu, kas arī sabiedrotajiem rada tādu kā “wow” (pārsteigums – no angļu val.) efektu! Varbūt daudzi pat atgriežas sporta zāles dēļ. Nesen biju Kanādā, un pirmais, ko viņi teica – redzēju jūsu sporta zāli! Katrā vietā ir atšķirīgi, bet karavīrus negaida vienpadsmit mēnešu dienests teltī poligonā un tamlīdzīgi. Ja brīvdienas pavada turpat bāzē, jābūt vietai, kur viņš jūtas kā privātā telpā ar komfortu.

esam spiesti garantēt kazarmas vai izmitināšanas vietas, kas radītu motivāciju tur dzīvot. Daudz kur infrastruktūra var atšķirties, taču bāzēs dzīves apstākļiem nevajadzētu būt ļoti atšķirīgiem, lai neveidotos noslāņošanās, kāpēc vieniem ir tā, otriem – citādi. Gribu, lai mums ir kvalitatīvi apmācīti jaunieši, kuri dienestu pabeidz ar labām atmiņām un vēlmi turpināt profesionālo dienestu vai iestāties Zemessardzē, vai būt aktīvi rezerves karavīri. Man liekas, ka infrastruktūra var nospēlēt savu lomu, kur un kā esi dzīvojis, pavadījis brīvo laiku.

Vai Ādažu bāze ir labs piemērs?

Redzu, ka katrā bāzē ir kas savs, piemēram, Lūznavā dzīvošana ir pat labāka nekā Ādažos, jo istabiņās mazāk cilvēku. Par ēdnīcu nevar telekomunikāciju nozarē. Kad Latvija kļuva neatkarīga un veidojās mūsu armija, policija, radās doma par jurista izglītību. Esmu no Sēlijas, kur atrodas Robežsardzes bataljons, un es viņus redzēju katru dienu, tāpēc apdomāju izvēli kļūt par robežsargu. Nejauši uzzināju, ka blakus Policijas akadēmijai, ko biju nolūkojis, atrodas arī Aizsardzības akadēmija. Kāpēc ne?

Kā pašam veidojās militārā karjera, kāpēc izvēlējāties šo jomu?

Kādu laiku gribēju iet tēva pēdās, viņš strādāja par sakarnieku

Kā vecāki vērtēja jūsu izvēli?

Māte aizveda uz atvērto durvju dienu – braucam paskatīties! Pēc Aizsardzības akadēmijas mani nosūtīja dienestā Zemessardzē, pēc tam – uz Apvienotajiem bruņotajiem spēkiem. Jau no sākuma mana karjera nav veidojusies komandējošos amatos. Vairāk bija štāba pieredzes, un tikai pēdējos gados nāca komandējošie amati – brigādes, Zemessardzes komandiera amats, starptautiska pieredze. Katrs nākamais amats nāca kā izaicinājums, uz kuru pats apzināti negāju.

Kādas bija pārdomas par NBS komandiera amatu?

Vai esmu tam pietiekami gatavs, vai ir vajadzīgās zināšanas, atbalsts no vienībām un komandieriem? Taču lēmumu pieņēmu tāpat kā iepriekš – ja komandieris vai, kā šajā gadījumā, Valsts prezidents pasaka: izvēlos jūs – nevaru pateikt: nē, ja nav nopietnu pretargumentu. Vienīgie argumenti varēja būt, ka ģimene saka: nē, bet tas nenotika. Tu tiksi galā.

Vai kāda no trīs meitām varētu sekot jūsu pēdās?

Vēl neesam to pārrunājuši.

Ko domājat par sievietēm armijā un viņu iesaukšanu valsts aizsardzības dienestā?

Pilnīgi atbalstu sievietes militārajā dienestā. Iepriekš viņas vairāk darbojās administratīvajos un štāba amatos, tagad arvien biežāk – komandējošos, jo ir spējīgas, zinošas un arī saņem pilnīgu atbalstu. Zemessardzē notiek tas pats.

Par sievietēm valsts aizsardzības dienestā mana pozīcija ir tāda, ka vispirms izdarām visu, ko varam, un sasniedzam nepieciešamos ciparus ar puišiem. Pēc dienesta trīs līdz piecus gadus vēl prasīsim aktīvu dalību kā rezerves karavīram. Ja radīsies grūtības nokomplektēt valsts aizsardzības dienestu no jauniešiem brīvprātīgi un ar iesaukuma palīdzību, tad varam sākt domāt par sieviešu iesaukumu.

Par kādiem cipariem ir runa?

Šobrīd operējam ar pusotru tūkstoti karavīru valsts aizsardzības dienestā. Nākamajā gadā vērtēsim iespējas sasniegt vai pat pārsniegt divus tūkstošus. Tagad esam ieguldījuši detalizētā saskaitīšanā, cik tad īsti vajadzētu karavīrus mērķu sasniegšanai un lai varētu viņus nodrošināt, negraujot savu kaujas gatavību. Ciparu, kamēr tas nav apstiprināts, nenosaukšu. No mūsu puses nav mērķis sasniegt skaitu, kurš novedīs tikai pie kvantitātes, nevis kvalitātes.

Arī no sabiedrotajiem izšķirošais nav tik daudz karavīru skaits, bet gan spējas, kuras pašiem vēl trūkst, arī tādas, ko ar savu budžetu nevaram atļauties, piemēram, iznīcinātājlidmašīnas, kas patrulē mūsu debesīs.

Nesenās aptaujas liecina, ka sabiedrības uzticība Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem pārsniedz 60%, kas ir labs rādītājs. Taču uzticību var pazaudēt, piemēram, ja ļaudis netiek godīgi informēti, kā gadījumā ar Latgales dronu.

Fokusējoties uz uzdevumu izpildi, citreiz aizmirstam, ka daļa no reaģēšanas plāna ir arī komunikācija. Ja paši stāstāmo neesam izrunājuši, tas rada apjukumu. Esam mācījušies, tāpēc savu scenāriju izspēlē arī mūsu komunikatori, uzturot savu gatavību mosties naktīs un rakstīt ziņojumus.

Kā tagad jūtaties savā amatā? Vai esat savā vietā?

lielāka pieredze un sapratne. Komandierim galvenais uzdevums ir saprast lielo bildi, kā arī spēt strādāt ar politiku un nokomunicēt. Jābūt kā līderim, kas vada citus līderus. Atrast laiku, kas ir visgrūtākais, aizbraukt pie vienībām, paskatīties, kā viņiem iet. Ceru, ka mācību “Namejs” laikā tam būs vairāk laika.

Vai sev arī sanāk laiks?

Sanāk, to var atrast.

Varat mierīgi pagulēt?

Ko nozīmē “mierīgi”?

Vismaz astoņas stundas.

Režīms mums nav izmērojams stundās, ir garas darba dienas un arī naktis, kad jāmostas. Manā amatā svarīgi prast arī deleģēt pienākumus, dažos scenārijos lēmumi vairs Par to nav laika padomāt. Man ir svarīgi novērtēt, vai spēju labāk darboties nekā sākumā. Pats jūtu, ka ir nav jāpieņem, bet skaidrs, ka ļoti gribas būt kopā ar vienību, taču ir jāprot atkāpties, uzticēties un ļaut darboties, nevis ar garu skrūvgriezi, kā mēs sakām, mēģināt bakstīties un neļaut karavīram justies komfortabli. Katram ir savs uzdevums, un man ir jāuzticas, ka viņi to spēs izpildīt.

MAF 2026

Foto: #sif_maf2026

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".