Klusībā jau iekšēji ceram, ja ne paši, tomēr atradīsies kāds, kurš cīnīsies par taisnību – saka rakstnieks un dramaturgs Jānis Joņevs sarunā par principialitāti un kompromisiem pirms jaunās izrādes “Principiāla nostāja” Nacionālajā teātrī.

Nacionālā teātra Jaunajā zālē 22. septembrī pirmizrādi piedzīvos dramaturga Jāņa Joņeva un režisora Roberta Daubura kopdarbs “Principiāla nostāja”. Izcilajai sevišķi svarīgu lietu izmeklētājai Ritai Aksenokai veltītās triloģijas otrā daļa skatītāju pārcels atpakaļ uz deviņdesmitajiem gadiem. Sarkanbaltsarkanu karogu jūra, sadošanās rokās, bet arī rekets, iebrukums Latvijas prokuratūrā, ko īstenoja OMON un aizstāvēja Latvijas galvenais komunists Alfrēds Rubiks.

Teātra repertuārā joprojām ir arī triloģijas pirmā daļa “Ko var cilvēks”, savukārt trešā vēl ir iecerē.

Kā radās ideja par triloģiju?

Režisors Roberts Dauburs bija atradis šo interesanto cilvēku, sevišķi svarīgu lietu izmeklētāju Ritu Aksenoku, par kuru vēlējās veidot izrādi un piesaistīja šajā darbā mani. Ar pirmo grāmatu (“Jelgava 94”. – Aut.) ieguvu slavu kā jauniešu lietu zinātājs, kas gan gluži tā nav, bet ar jaunāko romānu (“Decembris”. – Aut.) radošajās aprindās esmu pamanīts kā kriminālo lietu zinātājs... (Pasmaida.) Tad nu abi ar režisoru devāmies pie Ritas Aksenokas kundzes. Daudz runājām ar viņu, un izmeklētājas izstāstītajā režisors saredzēja materiālu trim izrādēm. Tagad esam nonākuši pie otrās. Izrāžu sižetu pamatā ir Ritas Aksenokas interesantākās krimināllietas, spilgtāk atmiņā palikušās. Pirmajā izrādē “Ko var cilvēks” darbojās bruņota laupītāju banda septiņdesmito gadu vidū, kas tika aizturēta, un Aksenoka vadīja izmeklēšanu, ļoti daudz laika pavadot sarunās ar bandas vadoni, kurš atklājās arī kā visnotaļ interesants un pat inteliģents cilvēks. Ja uz visu skatās kā uz detektīvu, tad, kā teica kāds mans draugs, jau sākumā top skaidrs, kas ir vainīgs, bet detektīvs tikai tad sākas... Arī triloģijas otrajā daļā ”Principiāla nostāja” izmeklētāja cenšas ar saviem “klientiem” runāt tā cilvēciski, pat draudzīgi, un dažreiz šīs sarunas kļuva ne tikai uz krimināllietu attiecināmas. Es nodomāju: tas no viņas puses ir tikai un vienīgi izmeklēšanas paņēmiens vai arī patiesa ieinteresētība aizdomās turamā piedzīvotajā un sajūtās?

Vai Rita Aksenoka, kuras vairs nav mūsu vidū, piedzīvoja pirmās daļas izrādi?