Jānis Apeinis: Tētis tā arī diemžēl nepieredzēja manu debiju Operā

17. janvārī, uz Latvijas Nacionālās operas skatuves atgriezīsies Džuzepes Verdi operas "Makbets" iestudējums. Titullomā debitēs Latvijas Nacionālās operas solists Jānis Apeinis, kuram martā būs piecdesmit gadu dzīves jubileja.

Šis "Makbeta" uzvedums LNO pirmizrādi piedzīvoja 2016. gadā, to veidojuši muzikālais vadītājs un diriģents Mārtiņš Ozoliņš, režisors Viesturs Meikšāns, scenogrāfs Reinis Suhanovs, kostīmu mākslinieki MAREUNROL’S, gaismu mākslinieks Kevins Vins-Džonss, horeogrāfe Linda Mīļā, videomākslinieks -8.

… Uzvarām vainagotais karavadonis Makbets uzklausa triju raganu pareģojumu, ka reiz viņš kļūs par Skotijas karali. Makbetu un viņa sievu pārņem nevaldāma varaskāre, taču ceļš uz troni izrādās asinīm slacīts un ved vien uz neprātu un iznīcību...

"Makbets" ir Džuzepes Verdi desmitā opera un pirmā, kurai iedvesmu sniegusi Viljama Šekspīra daiļrade, par ko komponists jūsmoja kopš agras jaunības.

Jānis Apeinis.

Foto: Karīna Miezāja

Jāni, jau daudzus gadus esat Operas vadošais solists ar virkni skaistu lomu, bet baritoniem tāds liktenis, ka viņu varoņi gandrīz nekad nav gaišie tēli. Kāda ir visiezīmīgākā Makbeta rakstura šķautne?

J. Apeinis: Makbets nonāk divējādā sajūtā, jo pareģojuma ietekmē kļūst apsēsts ar domu par varu tā, ka iesaistās mistiskajā cīņā par to un sāk slepkavot cilvēkus citu pēc cita. Kaut dzīvē, kā esmu lasījis vēstures grāmatās, Makbets bijis lielisks karavadonis un arī labs cilvēks. Bet Šekspīrs, izmantojot viņa vārdu, radījis varaskāru ļaundari.

Kas interesanti un pat nedaudz mistiski, pēc Florences "Teatro de la Pergola" pasūtījuma tapusī "Makbeta" pirmizrāde notikusi 1847. gada 14. martā, kas ir mana dzimšanas diena. Savukārt Latvijā "Makbets" pirmizrādi piedzīvoja 1975. gadā, kas ir mans dzimšanas gads. Divās rindiņās redzu savu dzimšanas dienas datumu un gadu saistībā ar operu, kuru dziedāšu pirmo reizi mūžā… Pat nedaudz neomulīgi (pasmaida)…

Smagais Makbeta kronis galvu nespiež?

Cenšos savus varoņus arī aizstāvēt, cik iespējams, saskatīt arī labo, kaut nedaudz attaisnot. Atšķirībā no karaļa Klaudija "Hamletā," kurš uzreiz apzināti iet uz savu ļauno mērķi, Makbets ir arī nomaldījies cilvēks, kā daudzi nomaldās un kļūdās. Arī karavadoņa sieva vīru ļoti ietekmē, kā tas dzīvē bieži gadās. Varbūt viņa ir pat tā ļaunākā šajā operā.

Lēdijas Makbetas lomu, kas ir viena no sarežģītākajām itāļu romantiskajā operā, pirmo reizi atveidos Jūlija Vasiļjeva. Arī viņai tāpat kā jums šī būs debija "Makbetā".

Ar Jūliju Vasiļjevu esam bijuši partnerībā ne reizi vien – "Faustā", "Figaro kāzās", abiem lielās lomās "Nabuko". Ir kolēģi, ar kuriem vieglāk kopā dziedāt, jo netraucē partnera vokālā tehnika, ir, ar kuriem grūtāk. Ar Jūliju Vasiļjevu kopā muzicēt ir ļoti ērti, viņa labi dzied.

Bet Makbeta man ir pat žēl, jo viņš tik ļoti ļaujas pareģojumiem, to iedvesmots, slepkavo kā apmāts, vairs nesaprotot apkārt notiekošo. Un beigās tas karaļa kronis izrādās tiešām ļoti smags. Mūsu iestudējumā Makbets to uzliek galvā brīdi pirms savas nāves. Kā dzīvē – cilvēks aizraujas, sev liekas visvarens, bet pēkšņi kaut kas nosēdina atpakaļ uz zemes. Salīdzinājumā ar citiem manis līdz šim spēlētajiem karaļiem Makbeta loma ir ļoti krāsaina, ar pilnu gradāciju gammu visas operas garumā no bailēm līdz priekam, no sajūsmas līdz šausmām. Un tie rēgi, kas Makbetam rādās, paver ļoti neparastu un ietilpīgu pasauli, kuru atveidot ir ārkārtīgi interesanti. Varbūt man iestudējums liktos vēl jaudīgāks ar vikingu kostīmiem vēsturiskākā ievirzē, bet šis ir moderns uzvedums, tāpēc man jācenšas skatītāju vest notikumiem līdzi ar savu iekšējo fantāziju. Jo uz skatuves jau īsti netiek parādīti tie murgi, ko Makbets savās iedomās redz acu priekšā. Skotijas troni iecerējušā vīra vīzijas man jāmēģina atainot caur savu iztēli.

"Ceļosim pa Makbeta domu pasauli un izsekosim visam, kas notiek ar cilvēku, kad pār viņu sāk valdīt it kā kāds cits, bet patiesībā – ambīcijas un varas griba jeb vienā vārdā egoisms," tā savulaik iestudējumu raksturojis tā režisors Viesturs Meikšāns. Jāni, kā jums šķiet, vai varas griba vienmēr nozīmē egoismu?

Nevar noliegt, ka cilvēks tiecas pēc varas, lai īstenotu arī cēlus mērķus. Bet tādu gadījumu diemžēl ir maz. Pārsvarā rodas sajūta, ka varu vēlas savtīgiem nolūkiem, savam labumam, kas man atkal liekas ļoti dīvaini. Tu taču apjēdz, ka ienāc šajā pasaulē uz īsu brīdi. Un ko tu vēlies atstāt aiz sevis? Vai tikai kaut kādu traku ņemšanos ap varu un naudu? Šo centienu apogejs mūsdienās ir asiņaini un nežēlīgi kari. Tik daudzi mirst. Un kā vārdā? Kas ir cilvēka dzīvības vērts?

Janvāra vidū aprit tieši divdesmit divi gadi, kopš esat Latvijas Nacionālajā operā. Uz mūsu Baltā nama skatuves būs aizvadīta gandrīz puse mūža. Kas saista operas mākslā?

Opera ir grandiozākais no mūzikas žanriem. Mākslinieks ir kā vidutājs starp lielām idejām un skatītāju. Pats esmu sevi pieķēris, ka, skatoties veiksmīgu dramatiskā teātra izrādi, kļūstu labāks. Ceru, kādam tā ir, arī atnākot uz Operu. Arī lieliskā kinofilmā aizkustinājumā esi spējīgs raudāt. Tādu mirkļu dēļ ir vērts strādāt. Un vēl, protams, jaunrades dēļ, kad riskē, dari bez bailēm no izsmiekla kaut ko, par ko vēl nezini, kā īsti sanāks. Bet, ejot pa gatavu, iestrādātu ceļu, bieži esi uz samākslotas un būtībā jau nedzīvas, mirušas takas.

Kuri bijuši emocionāli saviļņojošākie mirkļi radošajā dzīvē?

Pirmā lielākā loma man bija "Bohēmā", ko biju tāpat iemācījies. Saslima solists un man pēkšņi piezvana Andris Nelsons, tolaik LNO galvenais diriģents: Šonāru zini? Ir vērts kādreiz sagatavot lomu, nerēķinoties ar konkrētu izrādi… Saistībā ar Andri Nelsonu atceros arī Vecgada koncertu nu jau pirms daudziem gadiem. Pie pults Nelsons, pie klavierēm Raimonds Pauls, iespējams, tā bija Maestro pirmā sadarbība ar Operu, un es tāds tieviņš, gariem matiem dziedu Paula dziesmu no mūzikla "Meža gulbji". Vēl nesaprotot, ka iespēja muzicēt kopā ar tādiem grandiem ir kaut kas īpašs. Biju jauns, domāju par dziedāšanas tehniku un, ko tur noliegt, arī savām, ar mūziku nesaistītām lietām. Nesen bija nomiris mans tētis, kurš dziedāja un pēc dzirdes spēlēja akordeonu, bija vīrs zelta rokām, uzcēlis pāris māju… Arī mans vecākais brālis kādreiz spēlēja trompeti un flautu. Pagājušajā gadā pameta šo zemi. 

Bet tētis tā arī diemžēl nepieredzēja manu debiju Operā. Viņš, fizisku darbu radis, droši vien vaicātu – vai ar dziedāšanu var pelnīt, vai tas ir kārtīgs darbs? 

Patiesībā arī dziedāšana ir fiziski grūts darbs, nav tik viegli, kā skatītājam no malas liekas. Bet, ja to smago darbu zālē nejūt, tad jau viss ir labi.

Pēc "Bohēmas" nāca "Dons Žuans", "Madama Butterfly" un viena no manas karjeras augstākajām virsotnēm "Jevgeņijs Oņegins". Bijuši astoņi dažādi iestudējumi, arī Tiroles valsts teātrī Insbrukā, izrādes – tuvu simtam. Desmit gadi nostrādāti arī tajā valstī, kurp tagad neviens vairs nevēlas braukt. 2013. gadā Pēterburgas Mihaela teātra iestudējumā uzvedums saņēma "Zelta masku", kas bija viens no manas karjeras augstākajiem punktiem. Bet mani visvairāk saistīja tas, ka toreiz Mihaela teātrī it kā jutu "Jevgeņija Oņegina" autoru klātesamību. Ir kas īpašs dziedāt vietā, kur it kā jūti – te kādreiz savu kāju spēruši gan Čaikovskis, gan Puškins. Iespaidīgi. Kad braucu kā viessolists, joprojām skatos dažādas dokumentālas filmas par komponistiem, kuru darbus dziedāšu. Nupat noskatījos arī ļoti skaistu filmu ar daudzām sērijām par Verdi. Tas palīdz lomai, šajā gadījumā Makbetam, ja esi redzējis un jutis līdzi operas autoram.

Kādu padomu jūs dotu cilvēkam mākslinieka karjeras sākumā?

Varbūt nedziedāt četrdesmit sešas lomas, kā tas aizvadītajos divdesmit gados sanācis man, bet sešpadsmit... Taču ļoti smalki un eleganti. Bet repertuāra teātrim ir savi uzdevumi un nevari izvēlēties, ko dziedāt un no kā atteikties. Ja tāda iespēja pastāvētu, es būtu dziedājis mazāk lomu, bet vairāk tajās ieguldījis. Kaut citreiz pietrūkst laika pat atpūtai starp dažādām izrādēm. Bet mēs, latvieši, jau esam tādi izturīgi, nav ko žēloties, strādājam divos trijos darbos… Latvijā radīti tādi apstākļi, ka nevari vienā darbā nopelnīt, lai pēc tam priecīgi pavadītu atvaļinājumu ceļojumos, bet nē, jāraujas divos trijos… Tas jau ir tikpat kā norma. Operā ir kolēģi, kas strādā par pedagogiem, es braucu uz citiem teātriem kā viessolists. Tuvākais darbs būs Tartu – operās "Dons Žuans", "Bohēma", "Madama Butterfly". Pērn man tur bija pauze. Bet Igaunijā vidēji nodziedu desmit izrādes sezonā. Pagājušajā sezonā arī Vācijā nodziedāju četras izrādes, viesojos vēl šur tur. Taču apvienot darbu Latvijā un kaut tepat, kaimiņos Igaunijā, arī ir gana sarežģīti.

Cilvēki, kuru vērtējums būtisks?

Pirmais būšu es pats. Esmu ļoti piekasīgs un gandrīz nekad neesmu apmierināts ar sevi. Par Makbetu man būs svarīgs koncertmeistares Lailas Holbergas viedoklis, jo viņa ieguldījusi vislielāko darbu lomas sagatavošanā. Esmu teicis, ka manā dzīvē vislielākais paldies trim sievietēm – koncertmeistarei Ilzei Grīnbergai, kura vairs nestrādā Operā, pedagoģei Margaritai Gruzdevai, kura vienmēr jūt līdzi un ir klātesoša visās dzīves situācijās, un manai mammai Marijai Apeinei, kura joprojām mani klausās radio vai televīzijā. Esmu mammu uzaicinājis arī uz savas piecdesmit gadu jubilejas izrādi martā. Paldies teātrim, ka atcerējās par manu dzimšanas dienu un kā skaistu dāvanu dod iespēju jubileju nosvinēt ar iespaidīgu, apjomīgu, man ērtu, piestāvošu un jau iegūlušos lomu klasiskā, skaistā izrādē "Nabuko". Bet mamma gan uz Operu nebraukšot, jo no Madonas tāls trīs stundu ceļš un viņas vecumā būšot grūti nosēdēt zālē vēl visu izrādi.

Vai jūsu meitai Luīzei arī ir muzikālie dotumi?

Luīzei ir seši ar pusi, mācās Dārziņa mūzikas vidusskolas sagatavošanas klasē. Šad tad uz skolu negribas, ne visai patīk solfedžo, bet pagaidām turamies. Meitai ir laba dzirde, atmiņa, atceras mūziku. Būtu gan dīvaini, ja to nevarētu, jo arī viņas māte ir operdziedātāja. Luīzei tiešām ir skanīga balss, arī zemo reģistru labi atveido. Bet bērniem neko nevar uzspiest. Ja meita mācīsies mūziku, būšu priecīgs, ja nē... Pie mūzikas vienmēr var atgriezties arī vēlāk, kaut sešpadsmit gados, kā savulaik sanāca man. Starp citu, vakar (mūsu saruna notiek 8. janvārī. – Aut.) gadījās aizķeršanās ar auklīti, tāpēc Luīze man atnāca līdzi uz Operu. Kādu brīdi "Makbeta" mēģinājumā dziedāju pat ar meitu uz rokām.