Sonora Vaice: Man vienkārši patīk dzīvot

Šodien, 18. decembrī, Jelgavā, ceturtdien Ulbrokā un 29. decembrī Rīgā publiku priecēs Operetes Jaungada koncerti "VIVA!" ar moto: "Lai dzīvo!", kas caurvij muzikāli dzirkstošo koncertprogrammu. Viena no skanīgākajām balsīm būs operdīvai Sonorai Vaicei.

Svētku noskaņu radīs izcili dejojoši dziedātāji – solisti, dziedoši dejotāji un Operetes teātra simfoniskais orķestris diriģenta Atvara Lakstīgalas vadībā. Programmas mākslinieciskā vadītāja ir Operetes teātra valdes priekšsēdētāja Agija Ozoliņa-Kozlovska, horeogrāfe – Ieva Kemlere, kostīmu māksliniece – Vita Radziņa, multimediju māksliniece-scenogrāfe – Ineta Sipunova.

Toreizējais Valsts Rīgas Muzikālais teātris (iepriekš saukts par Rīgas Operetes teātri) 1995. gadā tika slēgts. Tomēr nu jau vairāk nekā desmit gadus izrādes iestudē neatkarīgais, nevalstiskais Operetes teātris, kurā plašā žanriskā spektrā profesionāli muzikālā teātra mākslinieki turpina dziedāt gan publikas iemīļoto operešu mūziku, gan iedzīvina jaundarbus, kā, piemēram, Platona Buravicka biogrāfisko stāstu "Trīs zvaigznes. Zigfrīds" – par viena no mūsu valsts dibinātājiem, pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica dzīvi. Tiek iestudēti arī citi Latvijas mūzikas videi būtiski darbi – monooperu "Cilvēka balss. Telefons" un kameroperu "Valentīna" kā režisore iestudējusi un titullomu dzied operdīva Sonora Vaice. Dziedātāju "Kultūrzīmes" uzrunāja vienā no Operetes Jaungada koncerta "VIVA!" mēģinājumu starplaikiem.

Sonora Vaice.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

– Ar kādām domām tuvojaties 2024. gada noslēgumam?

S. Vaice: – Kad cilvēkam vairs nav divdesmit gadu, tad gadumija jau gan kļuvusi par diezgan pierastu parādību. Tāpēc, kā katru reizi, arī par šo, 2024. gadu, esmu vienkārši pateicīga, jo man tuvajiem cilvēkiem klājas labi, un ļoti ceru uz nākamo gadu, ka būs labāk ne vien mums, bet arī it visiem citur pasaulē.

– Jūs esat plaši pazīstama kā soprāns, operdziedātāja. Kas jūs aizrauj dziedāt operetēs?

– Mūzika nepieciešama ikvienam, jo savā veidā tā izstāsta lietas, ko nevar ietvert vārdos. Savukārt operetes mūzika gan izstāsta stāstu, gan ir jautra, dažkārt mums ļauj sevi ieraudzīt tādās kā mazliet komiskās situācijās. Tiesa, man operete ir izaicinājums arī profesionāli. Daudzējādā ziņā tā ir ikvienam akadēmiski skolotam profesionālim, jo operetē ir ne vien diezgan daudz jādzied, bet arī jādejo un jārunā. Tas ir ļoti visaptverošs žanrs. Pēdējā laikā gan arī operas izrādēs dažreiz pieprasa līdzīgas spējas.

Ikkatrs koncerts man dod prieku. Manuprāt, mūsu koncerts "Viva!", kas tulkojumā nozīmē "Lai dzīvo!", būs ļoti jauks, un tiem, kam patīk klasiskā mūzika, kas vienlaikus ir viegli uztverama, jautra, kvalitatīva, tas būs sirsnīgs gada noslēgums, jo mūsu Operetes teātra mākslinieki un mūziķi allaž īpaši piedomā, kā iepriecināt savus klausītājus.

– Par ko jums būtiski runāt no skatuves?

– Par ko runāt, nosaka režisors. Es iemīlu visu mūziku, kas man jādzied, gan ārijas, gan duetus; katra ir ar savu skaistumu un saviem tehniskajiem izaicinājumiem, un tie dod iespēju pilnveidoties un apgūt jaunas kvalitātes.

– Režisores Sonoras Vaices debijas iestudējums, multimediālā monoopera "Cilvēka balss. Telefons", saņēma augstāko Latvijas valsts apbalvojumu mūzikā 2021. gadā – Lielo mūzikas balvu kategorijā "Gada uzvedums". Šogad pavasarī publiku saviļņoja jūsu radītā monoopera "Valentīna". Vai režisorei jau padomā vēl kāds jauns darbs?

– Ideju ir daudz, bet man patīk tām ļaut mazliet nogulsnēties, nobriest, un vēlos arī vēl kā režisore pilnveidot savas profesionālās zināšanas, pamācīties. Esmu sapratusi, ka viss notiek tieši tad, kad iecere nobriest un sāk kļūt gatava.

– Protams, Artura Maskata aizraujošā mūzika, bet tomēr – kādēļ izvēlējāties iestudēt stāstu, kurš it kā noticis tik sen – 1944. gadā.

– Iemesls bija pavisam vienkāršs – aizrāvos ar Artura Maskata mūziku, tik tiešām tajā iemīlējos. Pirmo reizi to izdzirdēju 2014. gadā, kad diriģents Normunds Vaicis [dziedātājas bijušais dzīvesbiedrs] "Valentīnu" mājās mācījās, lai diriģētu pasaules pirmuzvedumu Latvijas Nacionālajā operā. Un kopš tā laika šī opera iesēdās man prātā un apziņā. Tomēr, aizejot uz izrādi Rīgas operā, sajutu, ka darbs ir ļoti apjomīgs. Man interesanta likās tieši klavierversija, jo tajā saklausīju dažādību un operai zināmu netipiskumu. Tā ir pilnīgi citāda nekā citas operas, tāda kā mazliet nepieradināta opera ar savām niansēm. "Valentīnas" mūzika ir tik ļoti dzīva un emocionāli patiesa, tajā nav jūtams operai pierastais "pomps", ir vien pilnīgs un dziļš reāls pārdzīvojums. Visi jau zinām, ka Arturs ir teātra cilvēks, iespējams, tāpēc, šī mūzika liekas tāda kā "pabarota" ar teātra krāsām. Tiesa, toreiz, kad Normunds mācījās materiālu, es šo lomu neizdziedāju. Tomēr tā kaut kur zemapziņā nosēdās un gaidīja savu laiku. Varbūt intuitīvi jutu, ka kādreiz to nodziedāšu. Bet neko konkrētu nebiju plānojusi. Tolaik pat iedomāties nevarēju, ka reiz kaut ko režisēšu! Tomēr, kad bija pabeigts darbs pie "Cilvēka balss. Telefons", abas ar kolēģi, multimediju mākslinieci Inetu Sipunovu reiz, ejot pa ielu netālu no Dzemdību nama, pārrunājām dažādas ieceres, idejas un prātojām, kādu jaunu darbu tagad izstrādāsim. Es viņai izstāstīju par operu "Valentīna", kas manā apziņā ir visus šos gadus. Iesākumā tā likās kā neiedomājami neprātīga ideja – no liela formāta darba uztaisīt mono. Visu laiku bija satraukums, vai maz tas ir reāli, vai varētu izdoties. Monoizrādes struktūra nepieļauj iestudēt tik apjomīgu un garu materiālu, tā ir pilna apjoma izrāde ar lielu mākslinieku sastāvu, turklāt – kā man vienai to aizpildīt. Tāpēc nācās pat izņemt ļoti daudz skaistas mūzikas. To darot, ar kolēģiem patiešām pat strīdējāmies, jo bija ļoti žēl tā skaistuma. Bija arī bažas, ka, iespējams, teksta autorei Liānai Langai varētu nepatikt, ka tiek īsināts viņas veidotais. Diemžēl tā nu tas ir, monooperas struktūra nosaka, ka mazam kolektīvam ne vienmēr ir atļauts tas, ko pieļauj ar lielu kolektīvu, te es domāju tieši māksliniecisko sastāvu. Un ļoti priecājos, ka abi autori – gan Arturs Maskats, gan Liāna Langa – pieņēma mūsu versiju un akceptēja. Mēs visu darījām godprātīgi un ļoti uzmanīgi ar pietāti pret materiālu.

Atceros, kā sāku sevī sadzirdēt Artura mūziku akordeona, klavieru un vijoles skaņās un kā pamazām tas viss veidojās un atradās arī "atslēga" – kā? To sevī esmu novērojusi ne reizi vien – idejas iznēsāju ilgi, un tad vienā brīdī pēkšņi viss sakārtojas teju pats no sevis, tā ka atliek to tikai uzlikt uz skatuves un nodziedāt. Tiesa, ja olas izdēšana ir viens, tad perēšanas posms ir daudz ilgāks, bet tad visi kauliņi sastājas musturī. Agija Ozoliņa-Kozlovska, Operetes teātra valdes priekšsēdētāja, piekrita šim projektam un teju vai brīnumainā kārtā pēc vairākkārtējas, atkārtotas projektu iesniegšanas ieguva nelielu līdzfinansējumu "Valentīnas" iestudēšanai gan no Valsts kultūrkapitāla fonda, gan no Rīgas domes. Tā darbs izauga, izveidojās, ne speciāli bīdot, bet briedinot un katrai no mums par šo skaisto monooperu domājot.

– Gluži kā "Valentīna" tumsībā stāsta par gaismu, arī koncerts "VIVA!" gada tumšākajā mēnesī klausītājiem dos gara gaismu. Romāņu valodās, itāļu valodā "vivere" nozīmē "dzīvot", kur jūs smeļaties prieku un spēku dzīvei?

– Uz šādu jautājumu ierasti sagaida atbildi, kas pilna ar patosu, bet man nav tuva šādu jūtu izpausme. Man vienkārši patīk dzīvot, neko nekur nesmeļos, dzīvoju, un pati dzīve man piedāvā visu vajadzīgo. Man tik tiešām patīk dzīvot un darīt visu, ko daru. Vienmēr paticis dziedāt, pēdējos gados arvien vairāk patīk arī veidot režijas, apgūstu jaunas lietas, iemaņas. Prieku un spēku smeļos tur, kur saredzu iespēju ko vērtīgu darīt, turklāt jomās, kurās man patīk darboties. Dzīve ir brīnumaina, vien jāmāk iet uz to, kas patīk.

Viedoklis

Mūzika kā tiltiņš no sirds uz sirdi

AGIJA OZOLIŅA-KOZLOVSKA, Operetes teātra valdes priekšsēdētāja, koncerta "VIVA!" mākslinieciskā vadītāja: "Sonora Vaice ir tādā radoša brieduma pakāpē, ka viņa ir jādzird neatkarīgi no tā, vai tā ir monoopera vai kādi numuri kopējā koncertprogrammā. Pārsteidz dziedātājas balss mirdzums, skaistais, izkoptais tembrs kopā ar nobriedušas personības vokālo spēku un varēšanu, viņas ārkārtīgi, dažkārt pat pilnīgi pārsteidzoši niansētais dziedājums, plašā diapazona amplitūda un personības šarms, siltums, ar kādu viņa nāk pie skatītāja, sevi nežēlojot, uz skatuves radot lielas personības spēju atdot sevi īsti un patiesi.

Lai gan gada noslēgums lielam vairumam cilvēku bieži vien ir steigas pilns, darbīgs, skrienošs, vēlos, lai skatītājs, atnākot pie mums uz izrādi vai koncertu, aizmirstu par visu, kas notiek ārpusē. Ļoti vēlos, lai viņš smeļas dzīvesprieku, pozitīvismu, skaisto, jo tas palīdz dzīvot un strādāt, un darīt to, ko dzīve no mums ikviena prasa. Mūsu programmas veidojot, vienmēr domāju par to, lai tās būtu kā tiltiņš no sirds uz sirdi, lai mūzika emocionāli bagātinātu, lai tā atsauktos katra klausītāja sirdī, lai tā būtu viegli uztverama, kvalitatīva.

Koncertā skanēs ļoti skaista operešu mūzika, šoreiz – tikai operete. Brīnišķīgas lappuses no Imres Kālmāna "Monmartras vijolītes", "Māricas", "Silvas. Čardaša karalienes", "Bajadēras", Johana Štrausa "Čigānu barona" un Latvijas klausītājam mazāk pazīstama, bet tikpat skaista Viktora Herberta mūzika, kā arī lappuses no nākamgad gaidāmās pirmizrādes – Franča Lehāra operetes "Džūdita"."