Neviens telpaugs nav ideāls, katram ir savi plusi un mīnusi, tādēļ ikkatrs no tiem sajūsmina ar savu individuālo izskatu un dabu. Tāda ir arī ziedošajām sīpolpuķēm.

Nesenā pagātnē telpās audzējamo daudzgadīgo lakstaugu – sīpolpuķu, bumbuļsīpolu un ložņājošu paresninātu sakneņu augu klāsts aprobežojās ar hipeastriem (Hippeastrum), amariļļiem (Amarillis) un krīnijām (Crinum). 

Tagad tos papildina veltheimijas (Veltheimia), eikomes (Eucomis), eihāres (Eucharis), vallotas (Vallota), nerīnes (Nerine), sprekēlijas (Sprekelia), hemantes (Haemanthus), zefirantes (Zephyranthus), faedranasas (Phaedranassa), himenokallas (Hymenocallas), hipeastrēlijas (x Hipeastrelia), oksāles (Oxalis), gloriosas (Gloriosa), zantedešijas (Zantedeschia), amorfofalli (Amorphophallis), sauromāti (Sauromatum), kalādijas (Caladium), klīvijas (Clivia), agapanti (Agapanthus) un vēl citi augi.

Visām sīpolpuķēm ir kopīgas audzēšanas un kopšanas īpatnības – nedrīkst pārliet, nepieciešama gaiša līdz saulaina vieta, ūdens un gaisa caurlaidīgs substrāts, miera perioda ievērošana.