Jūlija pirmā puse. Brīvdienu medības. Galvenais plāns – selektīvie stirnāži un mežacūkas, kas šņakarējas pa labības laukiem.

Jau rīts, kad kviešu lauka pašā malā no meža izveļas ruksis. Saule ir samērā augstu, un tumšā pleķīša parādīšanās kviešos ir reāls pārsteigums. Šķita, ka visa rīta garumā aiz meža dārdošā Latvijas Radio 2 koncertprogramma ar himnu precīzi pulksten sešos būs aizbaidījusi visu dzīvo radību un ir jāpadodas, jābrauc gulēt. Mēģinu ruksim iet klāt, lai pārliecinātos, ka tas ir medījams, bet tieku līdz 160 metriem, kad vēja pūsma sagriežas, ruksis paceļ degunu virs vārpām un iesprūk krūmos.

Vakarā šo pašu lauku turpina vaktēt kolēģis Namejs cerībā vēlreiz sagaidīt kviešu ēdāju. Spriežam, ka tagad jau tas varētu būt aizdevies jebkur. Ja nu neparādīsies, tad vismaz ir cerības ieraudzīt āzi vai kaut ko safilmēt termiķī. Tikmēr es aizbraucu uz citu torni nelielas upītes krastā, kur pavasarī bez īpašiem rezultātiem centos sagaidīt bebru. Kamēr vēl pie mašīnas krāmēju mantas, novibrē telefons. “Es štoku mašīnā aizmirsu,” raksta Namejs. Nudien, abi šaušanas atbalsti guļ salonā viens otram blakus. Mēdz teikt, ja aizmirst nazi vai velkamo striķi, tas esot uz veiksmi. Štoks arī? Piedāvāju to aizvest, bet uzreiz saņemu noraidošu atbildi. Labi, ja ne, tad ne. Vienlaikus arī pati esmu atstājusi mājās tik ļoti, ļoti vajadzīgo bikšu jostu. Pārcilāju somas saturu, meklējot kādu aizvietotāju, un atrodu velkamo striķi – derēs! Ja nu kaut ko nomedīs, būs jāiztiek bez tā, bet labāk tā nekā palikt bez biksēm.