Ko tik savulaik neiespēja aktrise Mirdza Martinsone teātra mīlestības vārdā! Reiz pat nostopējusi lidmašīnu, lai laikā paspētu uz izrādi Rīgā, taču tagad grūti atrast iestudējumu ar viņas piedalīšanos. Kā jūtas mākslinieks ar bagātīgu skatuves pieredzi, par kuru mākslas templis gandrīz neliekas ne zinis?

Izrādes ar Mirdzas Martinsones vārdu aktieru sarakstā Dailes teātra afišās nav viegli atrast un nepavisam ne galvenajā lomā. Viņai uzticēts neliels uznāciens "Leopoldštatē", kā arī Iskariota mātes loma "Pusnakts šovā ar Jūdu Iskariotu". Un tas ir viss. Pērn arī klusi aizslīdējusi darba apaļā jubileja.

Uz sarunu par teātri un dzīvi tiekamies gruzīnu krodziņā, kas atrodas netālu no aktrises dzīvokļa. Vieta bez liekas burzmas un ziņkārīgiem skatieniem, tāpēc arī izvēlēta. Māksliniece paņēmusi līdzi krietnu kaudzīti ar fotogrāfijām un nelielu piezīmju grāmatiņu ar atziņām. "Arī es esmu gatavojusies sarunai," viņa nosaka.

Kad pārskatīju jūsu lomu sarakstu teātrī, kino, televīzijā un kur vēl radio, bija jādomā – nu kā viens cilvēks to visu varēja paspēt?

To es nevaru izskaidrot, tāpat kā nevaru saprast, pa kuru laiku tajā dzīves posmā man bērni piedzima!

Turklāt filmēšanās bieži vien notika kādā no padomju republikām vai ārzemēs. Ko vien bija vērts lidojums tikai uz aktierprovēm Meksikā kinodarbam "Sarkanie zvani" ar Franko Nero galvenajā lomā!

Arī man pašai tas šķita kā brīnums. Acīmredzot liktenis tajā laikā deva ļoti daudz iespēju, un es to visu ņēmu pretim aumaļām. Katra diena bija piesātināta, jutos laimīga, mūžam smaidīga, atvērta un ticēju cilvēkiem. Atdevu sevi teātrim un kino – laiku, miesu un asinis – un neskaitīju, kas man par to būs.

Kad tagad atceros, ka, prombraucot uz to pašu Meksiku vai kur citur, bērns stāv trepju galā un sauc – mammu, mammu…, un tomēr es iekāpu mašīnā un aizbraucu. Tas bija manas aktrises dzīves rožainais laiks. Un tāpat kā mīlestībā vienā brīdī rozā brilles nokrīt.