Nesen sabiedriskajā transportā braucu kopā ar vienpadsmit jauniešiem, kuri devās uz 20 kilometru attālo vidusskolu. Vairākums no viņiem baltos kreklos, viens pat žaketē ar kaklasaiti. Jā, eksāmenu nedēļā. 

Izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša no TV ekrāna stāsta, ka esam valsts ar gandrīz vislielāko eksāmenu skaitu. Tiesa, netika pieminēts, ka pietiek ar 10% zināšanu daudzuma, lai tos nokārtotu. Nevērtēšu – vai tas ir pietiekami, bet par dažām lietām, kas saistītas ar izglītību, atļaušos izteikties.

Viens no minētajiem jauniešiem apsēdās brīvajā vietā man blakus, iekrita krēslā, nenoņemot mugursomu, kura tad nu spieda manu plecu. Tūlīt no kabatas tika izvilkts mobilais telefons un sāktas spēlītes. Arī pārējo jauniešu rokās iegūla "iPhone". Uzsāku sarunu ar blakussēdētāju. 

Kā vietējās vēstures zinātājs atļāvos pajautāt, ko viņš zina par savas skolas vēsturi. Neko sakarīgu neizdzirdēju. Nācās paskaidrot, ka savulaik soda ekspedīcija skolu nodedzināja. 

Nedaudz izvērstajā sarunā pārliecinājos, ka jaunietim nav priekšstata, kas ir soda ekspedīcija. Tas ieskatam, kas notiek mūsdienās, kad zem viena jumta nedzīvo trīs paaudzes un jaunietim patīk pavadīt laiku viedierīcē.