Jēkabpils novada Kalna pagastā aprīļa sākumā vēstures entuziasti pētnieka Haralda Bruņinieka vadībā un Zemessardzes 56. kaujas nodrošinājuma bataljona zemessargi apsekoja vietu, kur 1948. gada 28. jūlijā Elkšņu mežā Sūpes purva apkārtnē notika kauja starp nacionālajiem partizāniem un PSRS Valsts drošības ministrijas (VDM) karaspēka vienībām.

Pirmo reizi ekspedīciju uz šo Sēlijas nostūri nacionālo partizānu kustības pētnieki organizēja pērn, kad arī lokalizēja kaujas vietu. Tagad mērķis bija iegūt ainu papildinošas lietiskās liecības.

Kauja pie Sūpes purva

"Ekspedīcijas uzdevums bija meklēt lietiskos avotus, un vairākas detaļas nākušas klāt. Noskaidrots kaujas un partizānu atkāpšanās virziens. Atradām divas VDM karaspēka ložmetēju ligzdas. Viena no partizānu pozīcijām atradās 33 metru, otra – 40 metru attālumā," stāsta Daugavpils Universitātes vēstures doktorants Haralds Bruņinieks, kurš uzņēmies sīkāk izpētīt kauju un tās apstākļus, jo ir vairākas mutvārdu liecības, kas 

liek domāt, ka no Rīgas atbraukušo čekistu specvienības rīcībā atradušās tobrīd vismodernākās padomju triecienšautenes AK-47 jeb kalašņikovi. Ja tas apstiprinātos, Latvija būtu viena no pirmajām vietām pasaulē, kur ierocis izmantots.

Par pašu kauju "Latvijas Avīze" jau vēstīja 2023. gada 29. septembra numurā ("Atrasta Sēlijas mežabrāļu kaujas vieta") un epizode aprakstīta arī "Latvijas Mediju" apgādā izdotajā H. Bruņinieka grāmatā "Nāvi mānot" par nacionālo partizānu cīņām Sēlijā. Īsumā – tā bija apstākļu sakritības izsaukta sadursme starp nacionālo partizānu tā sauktās Indāna–Pokļevinska grupas kaujiniekiem un čekistiem, kas bija ierīkojuši slēpni Elkšņu mežā šaursliežu dzelzceļa apkaimē. Partizāni pirmie pamanīja čekistu ložmetēju ligzdu un atklāja uguni, bet tad atkāpās; pārskrēja pāri pļavai, sagūla novadgrāvja malā un uzsāka kauju.