Darbs, kas pārvērtās misijā. Saruna ar vēsturnieci Inesi Dreimani

Vēsturnieces Ineses Dreimanes pētījums "Pēc mums vēl ilgi zeme skums", kas nupat iznācis "Latvijas Mediju" apgādā, autorei prasīja desmit gadu. Fakti par vienu no traģiskajām Otrā pasaules kara epizodēm Latvijā – Latvijas iedzīvotāju beztiesas nogalināšanu pirmās padomju okupācijas beigu cēlienā 1941. gada 27.–29. jūnijā Rīgas Centrālcietumā – vākti pa kripatai.

Čekisti toreiz nogalināja 99 cilvēkus, kuri pārsvarā tika arestēti pirmajās dienās pēc PSRS – Vācijas kara sākuma 22. jūnijā. Upuru "vaina" bija ne tā pateikts vārds, pavisam sīki pārkāpumi, absurdi pārpratumi. Vai nebija pat to. Vācu karaspēkam ienākot, arestēto tuvinieki devās meklēt savus mīļos uz Centrālcietumu un atrada tos masu kapā. Bija jau pieredzēti Latvijas sabiedrības augšslāņa un spēka struktūru pārstāvju aresti un pazušanas, bija notikušas 1941. gada 14. jūnija deportācijas, taču palicēji varēja vien minēt, kas ar šiem cilvēkiem noticis. Centrālcietumā noslepkavoto ekshumācija tiešā un nesaudzīgā veidā parādīja padomju komunistiskā režīma brutalitāti. Tas atstāja smagu iespaidu uz Latvijas sabiedrību, ko drīz izmantoja arī nacisti, sagatavojot izdevumu "Baigais gads".

Vairumu ekshumēto pārapbedīja Meža kapu Balto krustu kapulaukā. Padomju okupācijas vara šo piemiņas vietu 1969. gadā nolīdzināja un teritoriju ļāva izmantot jauniem apbedījumiem. Bet sabiedrībā nostāsti par Centrālcietuma slaktiņa šausmām turpināja dzīvot, diemžēl apaugot arī ar mītiem. Tāpēc autore par savu uzdevumu uzskatījusi arī nošķirt vēsturisko īstenību no fantāzijām.

Pie šā darba strādājāt kā pie misijas. Vai var teikt, ka nu tā izpildīta?

I. Dreimane: Beigās darbs pie šā pētījuma jau tiešām pārvērtās misijā. Reizēm ir tā, ka tēmas izvēlas mūs, nevis mēs tēmas. 

2014. gadā, kad strādāju pie ekspozīcijas Stūra mājai, no Centrālcietuma notikumiem nevarēja izvairīties. Un izrādījās, ka mēs par tiem neko lāgā nezinām. Upuru skaits nebija zināms. Visi vārdi nebija zināmi. 

Katrs runāja kaut ko citu, un apkārt vēl bija visādi pekstiņi. Izlēmu paskatīties, kas mums par to vispār ir. Izrādījās, ka Okupācijas muzejā glabājas Latvijas PSR Valsts drošības tautas komisariāta priekšnieka Semjona Šustina 1941. gada 26. jūnijā apstiprināts saraksts ar personām, kas arestētas "par kontrrevolucionāru darbību" saistībā ar pavēli par karastāvokļa ieviešanu. Oriģināls dokuments, kuru turējis rokās pats Šustins. Tā beigās ir rezolūcija: "Sociālās bīstamības dēļ visus nošaut."

Izgāju šim sarakstam cauri, un noskaidrojās, ka neviens to līdz tam nemaz nebija kārtīgi skatījis, jo literatūrā figurēja visdažādākie skaitļi, arī ka tur ir 78 personas, jo 78. ir pēdējais kārtas numurs. Bet, izpētot sarakstu, kļuva skaidrs, ka vārdi tajā atkārtojas un īstenībā ir tikai 73 personas. Tad vakaros sāku lasīt 1941. gada avīzes "Tēvija" digitālās versijas. "Tēvijā" ir ne tikai nacistu propaganda, bet arī vārdi, fakti, notikumi, miršanas un personu meklēšanas sludinājumi.

Un tad vēl atklājās, ka pastāv vēl viens – čekas izmeklēšanas daļas priekšnieka Jāņa Vēvera parakstīts – saraksts ar 34 vīriešu vārdu uzskaitījumu, kas arī arestēti par "kontrrevolucionāru darbību" un kuru "apsūdzības ir pierādītas". Atšķirībā no Šustina saraksta, kas ir informatīvāks, Vēvera sarakstā ir tikai personu vārdi, bez kādiem formulējumiem, tāpēc tas nevienu pētnieku nebija ieinteresējis.

Es lasīju un sapratu, ka esmu šos vārdus taču kaut kur jau redzējusi! Jā, meklēšanas sludinājumos un sēru vēstīs "Tēvijā"! 

Sapratu – ja jau avīzē rakstīts, ka tāds un tāds atrasts nošauts Centrālcietumā un viņa vārds ir šajā Vēvera sarakstā, tad tas viss kaut kā iet kopā. Abi saraksti tad arī kļuva par pamatu visam pētījumam.

Veicot maksimāli precīzu vēsturiskās patiesības rekonstrukciju, Ineses Dreimanes grāmatā "Pēc mums vēl ilgi zeme skums" stāsta par Latvijas civiliedzīvotāju beztiesas nogalināšana Rīgas Centrālcietumā 1941. gada 27.–29. jūnijā.

Foto: No grāmatas atvēruma

Paradokss, ka esat aizpildījusi vienu no Latvijas vēstures baltajiem plankumiem, par kuru ilgi runāts kā par skaidru lietu, bet ieskatoties izrādījies, ka no vēsturiskās precizitātes viedokļa par traģēdiju un upuriem zināms gauži maz. Tātad 1942. gada izdevums "Baigais gads", kur par šo slepkavošanu vēstīts, vairs nav aktuāls?

Izdevums "Baigais gads" ir un būs aktuāls kā unikāls fotogrāfiju apkopojums, ciktāl attiecas uz padomju represīvo sistēmu. Cita nekā mums par to laiku nav un visdrīzāk nekad nebūs. Mēs varam atmest antisemītisko tekstu, taču fotogrāfijas joprojām ir unikālas. Viena lieta gan, kam daudzi nepievērsa uzmanību, – visi attēli "Baigajā gadā" nenāk no Centrālcietuma. Tur ir arī ekshumācijas no Baltezera un Dreiliņiem, kas tajā grāmatā nav nodalīts.

Uz jautājumu, kā esam nonākuši līdz situācijai, kad neviens pat precīzi nezināja, cik cilvēku Centrālcietumā nogalināja, toties uzskatīja par iespējamu fantazēt, atbilde ir: vienkārši nebija pētījumu. Tikai krājās baumas – kaut kas no vācu okupācijas laika, kaut kas no trimdas, kaut kas no 80.–90. gadiem.

Interesanti, ka vācu laika presē par Centrālcietuma slepkavībām un ekshumācijām sākotnēji nekādu pārspīlējumu faktiski nav. Man pārmetuši, kādēļ izstādēs izmantoju fotogrāfijas no "Baigā gada". Tā taču esot nacistu propaganda. Bet vai tad mums ir citas fotogrāfijas!? Ekshumācija esot bijusi vajadzīga propagandai... Bet vai tad tie 99 nogalinātie Centrālcietuma pagalmā tā arī būtu tur palikuši, ja nerastos vajadzība pēc propagandas? 

Upuri bija apbērti vien ar plānu zemes kārtu. Viņus vajadzēja izrakt kaut no epidemioloģiskās drošības viedokļa. Cilvēki meklēja pazudušos tuviniekus.

Jā, protams, viss notika vācu okupācijas laikā, bet iedomājieties, kas būtu noticis, ja kāds vācietis pateiktu: nē, nē, nevajag neko ne ekshumēt, ne pārapbedīt, lai viņi tur pūst. Tomēr pastāvēja arī tāda lieta kā elementāra cieņas izrādīšana cilvēkam.

Ineses Dreimanes monogrāfija “Pēc mums vēl ilgi zeme skums”.

Foto: Publicitātes

Šausmīgās fotogrāfijas toreiz uzņēma propagandas vajadzībām? Muļķības! 1941. gada jūlija sākumā tas nevienam nebija prātā. Ja jau tik ļoti būtu vajadzējis propagandu, kādēļ šīs fotogrāfijas neparādījās jau 5. jūlija "Tēvijā"? Ekshumācijas notika pēc visiem tiesu medicīnas likumiem, un fotografēt nozieguma vietu ir kriminālizmeklēšanas prakse. Protams, to droši vien saskaņoja ar okupācijas pārvaldes ierēdņiem, taču visu procesu uzņēmās Latviešu organizāciju centrs un tā priekšnieks pulkvedis Ernests Kreišmits – šā centra pārstāvji tobrīd cerēja, ka tiks atjaunots Latvijas valstiskums. Tiešo ekshumācijas darbu veica brīvprātīgie, juristi, tiesu ārsti Paulis Ēriks Cukurs un Jānis Kocers, kuru vārdi tiesu medicīnā bija zināmi jau Latvijas valstiskuma laikā. Tas nebija "propagandas šovs". Tas, ka pēc vairāk nekā pusgada tapa "Baigais gads", jau ir kas cits.

Grāmatā pieminēta epizode par kādu neviena nepazītu vecu vīru, kurš pēc čekistu aizbēgšanas klīdis pa Centrālcietuma gaiteņiem ar atslēgu saišķi rokā un slēdzis vaļā kameras ar izdzīvojušajiem. Izklausās gluži mitoloģiski.

Visas kameras viņš neatslēdza. Bet to pieminu, ka nav saprotams, vai viņš bijis kāds no cietuma darbiniekiem, kam vēl saglabājusies cilvēcība, vai arī kāds no apcietinātajiem, kurš jau bija izkļuvis no savas kameras un atradis atslēgas. Visi ieslodzītie jau netika turēti vienuviet un viens otru nepazina. Viņi bija izkliedēti pa diviem cietuma korpusiem. Situācijā, kad nervi ir uz robežas, nav brīnums, ka šo cilvēku nepazina. 

Bet neticams jau šķiet arī stāsts par Pēteri Līni, kuram bija izdevies izlīst pa ēdiena pasniegšanas lūciņu durvīs. Lūciņa ir 22 centimetrus augsta un 29 centimetrus plata. Bet viņš tiešām izlīda. 

Par zēnu ar nobrāztiem sāniem ir divas neatkarīgas liecības!

1941. gada 4.–7. jūlija ekshumāciju protokoli, izrādās, glabājušies Vācijas Ārlietu ministrijas (ĀM) Politiskajā arhīvā!

Kāpēc tieši Vācijas ĀM arhīvā, ir ļoti labs jautājums, uz kuru es gan atbildi nemeklēju, jo šajā gadījumā tas nebija svarīgākais. Tas, ka tādi dokumenti eksistē, bija vienā rindiņā pieminēts vienā no vēsturnieka Ulda Neiburga darbiem. Neiburgs to savukārt bija dzirdējis no vēsturnieka Kārļa Kangera. Uzrakstīju arhīvam vēstuli, lūdzot palīdzību. 2014. gadā man atbildēja.

Svarīgas ir arī čekas uzsāktās arestēto izmeklēšanas lietas. Tās ilgus gadus stāvēja Latvijas PSR VDK. 1990. vai 1991. gadā tās aizvāca uz Krieviju, bet ap 1994./1995. gadu materiālus izdevās atgūt. Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūra Latvijā tos izmantoja reabilitāciju izskatīšanai. Toreiz tika izdarīts labs darbs, taču pieļāva arī kļūdas. Uz prokuratūru nāca paši represētie, viņu tuvinieki, un izrādās, ka viņiem bieži ļauts paņemt piemiņai fotogrāfijas, pases no šīm lietām. Skaidrs, tā varēja būt vienīgā piemiņa par šo cilvēku, taču slikti, ka nevienam neienāca prātā vietā nolikt kaut kopijas. Tāpēc reizēm ir tā, ka aprakstā lasi, ka tur jābūt pasei, bet aploksne tukša. Tas nozīmē, ka vairs nevaram pateikt, kā šis cilvēks izskatījās.

Pārsteidzoši, ka nav pat skaidrs, kādēļ lielākā daļa šo cilvēku 1941. gada jūnija dienās vispār tika apcietināti un atzīti par nošaujamiem. Šoferi, maiznieki, strādnieki... Latvieši, krievi, ebreji...

Liela daļa arestēto arī paši to nesaprata. Es aprakstu, kā veidojās "vācu diversantu" ķeršanas histērija un spiegu mānija. Karadarbībai sākoties, tā tas diemžēl notika visās PSRS tobrīd okupētajās teritorijās. Visas šīs iracionālās un patoloģiskās bailes no iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem materializējās. Tautībai nebija nekādas nozīmes. Ebreju pārim Nisonam un Dinai Malkai Trubekiem no Ganību dambja Rīgā lietā ierakstīts, ka viņi ar "dažādu krāsu signāliem" devuši zīmes vācu aviācijai. Ar daudzkrāsu signāliem laikam bija domāts kabatas lukturītis ar maināmiem gaismas filtriem. 

Kāpēc lai pusmūža cilvēki būtu devuši zīmes, lai uz viņu mājas uzmestu bumbu!? Kāpēc lai ebreji būtu sajūsmā par vācu aviācijas uzlidojumu!?

Iespējams, viņi vienkārši pustumsā spīdināja lukturīti, krāmējot mantas, lai evakuētos. Ar to pietika. Alfrēds Hermanis Reinis aptumšošanas komandantstundas laikā iededza gaismu, jo ieraudājās bērns. Atvaļinātais Latvijas armijas pulkvedis Nikolajs Fogelmanis savā dzīvesvietā Mežaparkā neizvēlējās piemērotāku brīdi, kad iztīrīt kamīnu. 23. jūnijā viņš izbēra pagalmā vēl kūpošas ogles un nodeguļus, kas radīja dūmus. Tas, protams, bija "signāls vācu aviācijai". Un vai 57 gadus vecais ebrejs Benjamins Goldmans tiešām pa logu šāva uz padomju karavīru patruļu?

Starp padomju terora upuriem bijis arī Norvēģijas pilsonis Stēns Frīss Gībelhauzens.

Tas patiešām šķita neticami! Viņš bija Vēvera sarakstā, bet es šo uzvārdu bija redzējusi jau vācu laika meklējumu sludinājumos. Uzzināju, ka Norvēģijā pastāv tāds arhīvu forums. Uzrakstīju, un, jā, ar zināmiem intervāliem ar mani sāka sazināties cilvēki, kam bija informācija. Izrādījās, ka viņš bijis uzņēmīgs, turīgs cilvēks ar vērienu jau Norvēģijā un par tādu bija kļuvis arī Latvijā. Gībelhauzena atraitne, Krievijā dzimusī Zinaīda turpinājusi dzīvot Latvijā un neatteicās no Norvēģijas pavalstniecības. Viņa nomira 1957. gadā. Kādēļ Gībelhauzenu, kurš nekad nebija iesaistījies politikā, 1941. gada 24. jūnijā apcietināja, nav zināms. Zinaīda vīru vairs nekad neredzēja.

Un Johans Eduards Henohs – ebreju tirgotājs, kurš 1938. gadā Latvijā paglābās no vajāšanām Vācijā, bet kuru apcietināja un nogalināja Centrālcietumā, jo viņš esot te "veicis izlūkošanas darbību"?

Jā, viņš bija no tiem, kuru Latvija pieņēma laikā, kad ebrejiem no nacisma pārņemtās Vācijas tikt uz, piemēram, ASV bija daudz grūtāk. Nezinu, kā Latvijā bija nonācis Rumānijas ebrejs Guno Grīnšteins. 

Iespējams, arī viņš bēga, jo Rumānija bija tā sauktā ass valsts. Grīnšteinu arestēja kā "aktīvu pretpadomju elementu", kas Rīgas preču stacijā izplatījis "provokatīvi apmelojošas baumas", ka vācieši sakaus krievus. 

Polis Tomass Dzirago, iespējams, bija bēglis no 1939. gada. Diemžēl no Šustina saraksta nevar saprast, kā un kad viņš parādījies Latvijā. Viņa biogrāfiju noskaidrot arī vairs nav iespējams.

Lasot grāmatu, pārdomas radīja lielais denunciantu daudzums. Rodas iespaids, ka daudzu arestu pamatā bija personīga nepatika. Sētniece, kas sastrīdējusies ar mājas iedzīvotāju, darba kolēģis, kas ziņojis par otru, un tā tālāk.

Neuzņemtos apgalvot, ka tādu ziņotāju bija daudz, jo šajās lietās gandrīz nemaz nav izmeklēšanas materiālu. Par denunciācijām runā padomju represijas pārdzīvojušie. Mēs tikai varam pieņemt, ka tā bijusi taisnība, taču pārbaudīt to nevar. Alfrēds Strautkalns no Viļānu ielas 14 1941. gada 26. jūnija vakarā esot sastrīdējies ar vienu no nama iedzīvotājām, "lielu komunisti", un tūlīt pēc tam apcietināts. Tā izmeklēšanā vācu okupācijas laikā stāstīja viņa māte. Bet atcerēsimies, ka tas viss notiek juku laikos. Strautkalna apcietināšanas iemesls nav noskaidrojams. Vairākas personas čeka jau bija novērojusi ilgstoši. 

Cik nācies strādāt ar tādām lietām, varu teikt, ka šis "līdzcilvēku" – ziņotāju skaits tomēr bija salīdzinoši neliels. Taču viens tāds mošķis var nodarīt postu vairākiem cilvēkiem. 

Otrkārt, kad kaut piecus šādus gadījumus saliekam rindā koncentrētā veidā, tīri psiholoģiski šķiet, ka denunciantu bijuši pilni kakti. Es tomēr neteiktu, ka mums te bijis briesmīgs daudzums nodevēju.

Un atmodas gadu "liecinieku" fenomens, kad uzradās stāsti par nogalināto "simtiem", "asiņaino putru" un "norauto matu kaudzēm" Centrālcietuma pagalmā 1941. gadā?

Vienu brīdi pat nevēlējos pieminēt 1990. gada videointervijas, kuras var atrast internetā. Tās filmēja bijušais politieslodzītais Alfrēds Geidāns, kurš kopā ar entuziastiem mēģināja noskaidrot, kur Meža kapos atradies padomju okupācijas varas izpostītais Balto krustu kapulauks. Ideja jau laba. Intervētās Erna Rinka un Minna Madarniece stāstīja, ka agrāk kopušas šos kapus un varētu parādīt Balto krustu vietu. Tikai kādēļ viņām bija jāsāk vāvuļot par sieviešu līķiem, kam no vēderiem izrauti bērni, ja skaidri zināms, ka starp Centrālcietumā nogalinātajiem nebija nevienas sievietes? Kāpēc jāstāsta, ka vienā dienā izraka 300, bet otrā – 500 līķu? Baisākais ir tas, ka viena no šīm runātājām ir tur nogalinātā Eduarda Mārtiņa Rinka māsa. Visticamāk, 1941. gadā viņa ekshumācijas vietai nebija bijusi pat tuvumā. Ja Erna Rinka tur patiešām būtu bijusi, viņai nevērtos mute muldēt, ka nogalinātajiem virsū esot salikti bruģakmeņi, ko vispirms bijis jāizlauž. Savu brāli gan viņa tā arī neesot atradusi... Kāpēc 40 gadus pēc traģēdijas muldēt tādas blēņas?

Tādas fantāzijas traģēdiju padara par farsu.

Man bijuši momenti, kad cilvēks pilnā nopietnībā sāk klāstīt muļķības un esmu spiesta aizrādīt, ka tā nav noticis. Pretarguments tad parasti ir: "Bet vai tad čekā nespīdzināja?" Jā, salauza žokli, izsita zobus, nospārdīja kājām, neļāva diennaktīm ilgi gulēt. Bet ne jau izrāva acis un nogrieza mēles. Čekistam no pratināmā vajadzēja iegūt informāciju. Tam viņš izmantoja fiziskās ietekmēšanas metodes, kas palīdzēja informāciju iegūt. 

Pratināšanas bija briesmīgas, taču tās nepārkāpa robežu, pēc kuras izmeklēšanā esoša persona, kam jāliecina, nomirst. Viņam nevajadzēja no sāpju šoka nomirušu vai noasiņojušu ieslodzīto. 

Čekistam pratināšanas laikā nomiris pratināmais nebija nekāds sasniegums. Viņam tas nozīmēja sākt atkal visu no gala. Un varēja vispār pirkstu klāt nelikt – pēc trim diennaktīm bez miega ikviens burbuļos kā strautiņš, lai tikai viņam ļautu pagulēt.

Pavisam nesenā pagātnē populāra bija frāze "atstāsim vēsturi vēsturniekiem". Tagad, kad zinām, kādas zvērības Krievijas armija un tās atbalstītāji paveikuši Ukrainā, kā falsificē apsūdzības Kremļa oponentiem pašā Krievijā, 1941. gadā Rīgā un Centrālcietumā notikušais nemaz nešķiet tāls murgs, kas nekad neatkārtosies.

Nekas nekur nepazūd. 2014. gadā, kad sāku šīm lietām pieskarties, ar Krievijas līdzdalību sākās karadarbība Doneckas apgabalā, Slovjanskā, Luhanskā. Vietās, no kurām izsita Igora Girkina–Strelkova varzu, atrada civiliedzīvotāju masu kapus. Skati, atskaitot to, ka tie bija krāsaini un ekshumētājiem mugurā bija citi tērpi, citādi bija viens pret vienu tādi paši... Atrastās lapās ar spriedumiem un to pamatojumu parādīja, ka viņi bija vadījušies pēc tā paša 1941. gada 23. jūnija PSRS Augstākās padomes Prezidija dekrēta par kara stāvokli, pēc kura bija rīkojies Latvijas PSR Valsts drošības tautas komisariāta priekšnieks Šustins. Viņi bija izmantojuši vairs neeksistējošas valsts likumdošanas aktus, lai piespriestu cilvēkiem nāvessodu 2014. gadā! Diemžēl vēsture ne vienmēr atkārtojas kā farss.

Pērc grāmatu šeit.