Žurnāla "Mājas Viesis" ilggadējā abonētāja Lauma Upelniece par laikrakstu "Latvijas Avīze" un žurnālu "Mājas Viesis" izsakās mazliet negaidīti: "Jūsu izdevumi nav ļauni." Līdz šim nebiju aizdomājies, ka arī šādi var raksturot presi. Tas ir ļoti augsts vērtējums, tātad esam uzdevumu augstumos, nošķirot labo no ļaunā un iestājoties pret ļauno Krievijas izraisītā briesmīgā kara laikā pret Ukrainu.
Arī pašas Laumas dzimta pārdzīvojusi likteņa triecienus – nacisti nošāvuši vienu vectēvu, otru, Latvijas robežsargu, nogalināja padomju okupācijas armija – tā pati, kas, aizejot no Lilastes, 1994. gada rudenī nodedzināja viņas tēva māju.
Uzņēmība, gribasspēks palīdzējis Laumai izmācīties par civilās aviācijas speciālisti – apmēram 14 gadus bijusi stjuarte un vēl tikpat gadu strādājusi mācību un treniņu centrā, sagatavojot jaunos aviācijas profesionāļus.
Lai uzziņas prieks arī citiem
Lilaste – šis senā zvejnieku ciemata vārds man iegūlis atmiņā no dienesta laika, kad sniegiem klātā laukā cēlām teltis un to apkārtni bērnišķīgi dekorējām ar čiekuriem, aukstos rītos puskaili skrējām uz tuvējo upi, lai tajā, iemērcot skrāpekli un saziepējot vaigus, nodzītu bārdu. Spartiski! Šī apkārtne bija padomju militāristu pārņemta jau kopš četrdesmitajiem gadiem, kad izdzina vietējos iedzīvotājus. Te atradās ne vien tankodroms un tanku remontdarbnīcas, bet arī PSRS armijas raķešu bāze, kas celta naktīs un turēta slepenībā gan no vietējiem iedzīvotājiem, gan pašiem strādniekiem, kurus bieži vien atveda slēgtā transportā un pēc darba arī aizveda līdzīgi, lai neko neredzētu.
Var sacīt, ka Lauma Upelniece ir Lilastes iedzimtā, jo te veidojusies viņas dzimta – vecvectēvam Mārtiņam Priedem, kam bijuši septiņi bērni, piederējis vietējais krogs, to krievu armija septiņdesmitajos gados nojaukusi. Bijis vēl senāks krogs, tā pamati esot rodami zem klejojošās kāpas.
Lauma, ieaicinādama savā saulainajā divstāvu mājā, mūs cienā ar pašas ceptu plātsmaizi, aromātisku ziedu tēju un stāsta, kas patīk "Mājas Viesī".
"Žurnālu izlasu no sākuma līdz beigām, novērtēju, ka saturs nav ļauns. Kāds raksts var patikt vai nepatikt, to var pieņemt vai nepieņemt, ir arī raksti, kas mani neinteresē, taču kopumā žurnāla saturs ir interesants un, galvenais – labestīgs.
Mani interesē Ilzes Pētersones raksti, kā arī Signes Mengotes ceļojuma apraksti, piemēram, pērn, viņas raksta iedvesmota, kopā ar ceļojumu firmu "Impro" Itālijā izceļoju Amalfi piekrasti ar robaino klinšu krastu 55 kilometru garumā. Tagad, pateicoties "Mājas Viesim", esmu iecerējusi pabūt siltās Jonijas jūras ieskautajā un smaržīgām ciprešu un olīvkoku audzēm bagātajā Korfu salā. Pēc izlasīšanas "Mājas Viesi" iedodu kaimiņiem, radiem vai paziņām. Tā žurnāls aizceļo tautās – uz neatgriešanos. Neesmu savtīga, lai uzziņas prieks tiek arī citiem, jo ne visi ierobežotās rocības dēļ spēj abonēt."
Te nu gribas Laumai piebilst un atgādināt – godātais lasītāj, oktobris ir klāt un sācies abonēšanas laiks, neatlieciet uz pēdējo brīdi!
Akā – mīna...
Lauma īsi pastāsta par savas mājas vēsturi – tā uzbūvēta, pateicoties vecvectēvam Mārtiņam Priedem, trīsdesmito gadu sākumā, bet padomju militāristi to bija nodzīvojuši līdz nepazīšanai. Izlauzta santehnika, tualete, aizmūrētas durvis, vienā telpā bijis pat iekārtots armijas veikals. Pagalmā izrauta dziļurbuma spice un akā ielikta ... mīna!