Tomam Skujiņam pavasara klasiku vietā piespiedu pauze

Iepriekšējos desmit gadus carnikavietis Toms Skujiņš parasti martā un aprīlī sparīgi mina pedāļus slavenajās vienas dienas klasikās Rietumeiropā, taču šogad tā vietā, lai startētu Beļģijas, Nīderlandes un Francijas bruģētajos ceļos, viņš spiests apmeklēt ārstus.

Pirms trim nedēļām Parīzes–Nicas velobraucienā Toms piedzīvoja kritienu, taču veselības likstām ar to nav saistības. Vairāk par šā brīža situāciju pēdējo divu gadu labākais Latvijas sportists pastāstīja intervijā "Latvijas Avīzei".

Pēc tava ieraksta sociālajos tīklos noprotams, ka šobrīd esi uz ilgākas pauzes. Kas noticis?

T. Skujiņš: Parīzes–Nicas velobrauciena laikā kārtīgi saslimu un vēl šobrīd līdz galam nav skaidrs, kas tieši man kaiš. Šobrīd jāstaigā pie ārstiem, pamazām, pamazām kļūst labāk, bet vēl ir tāls ceļš ejams, līdz varēšu atgriezties. Nepatīkamākā lieta ir tā, ka nav skaidrs, kas notika.

Kad sākās problēmas?

Parīzes–Nicas pirmajā posmā nokritu un tobrīd šķita, ka kritiens iespaido pašsajūtu. Diemžēl dienā, kad sasitumi vairs tik ļoti nesāpēja, bija skaidrs, ka pie vainas nav kritiens, bet ir kaut kas nopietnāks.

Kā notiek ārstēšanās, un kādas ir prognozes?

Antibiotiku kurss ir izdzerts, palikušas vairs tikai vienas izrakstītas zāles. Šobrīd no savas mājvietas Andorā esmu nobraucis lejā uz Žironu, lai veiktu papildu pārbaudes pie ārstiem. Cik ilgu laiku prasīs atlabšana, pagaidām nevaru atbildēt. Skaidrs, ka tas nebūs marts un nebūs arī aprīļa vidus, drīzāk nākamā mēneša beigas vai maija sākums.

Sezonas sākums neliecināja, ka būs problēmas?

Patiesībā nejutos pārāk izcili, taču tajā pašā laikā nebija arī tik traki, lai par kaut ko bažītos. Pašam šķita, ka vienkārši jāieskrienas, bet tagad, paskatoties atpakaļ, ir skaidrs, ka jau tur kaut kas nebija labi. Pirmo reizi karjerā sezonu sāku ar mačiem Portugālē, kur "Lidl-Trek" komandai ļoti labi gāja. Komandas jaunpienācējs Huans Ajuso uzvarēja Algarves daudzdienu velobrauciena kopvērtējumā. Visi bija ļoti apmierināti, jo mēs varējām uzvarēt pat trijos no pieciem posmiem, mūsu taktika strādāja. Cerējām, ka tas turpināsies, bet redz, kā sanāca, man slimība, Ajuso Parīzē–Nicā krita un arī izstājās.

Prāts skumīgs, ka šī gada klasikas iet secen?

Protams, ir žēl, ka nebraukšu, taču manu galvu vairāk nodarbina tas, lai pēc iespējas ātrāk un labāk atrisinātu veselības problēmas un es būtu vesels par visiem 100%. 

Traumas un slimošana ir sporta sastāvdaļa, taču neziņa ir nepatīkama.

Ja skatāmies tālāk par šo pavasari, kādi bija tavi šī gada plāni attiecībā uz startu kādā no lielajām daudzdienu tūrēm, kas patiesībā arī vairs nav aiz kalniem?

"Giro d’Italia" nebija manā plānā, un, ja arī būtu, tad tagad tas tāpat vairs nebūtu aktuāli. Viss pārējais, cerams, paliks un viss būs kārtībā, taču uz "Tour de France" tāpat kā citus gadus vispirms ir jāatlasās un jātiek komandā, jo konkurence ir kārtīga. Taču es pats ceru, ka jūlijā braukšu pa Francijas ceļiem.

Šobrīd velosipēds krāj putekļus vai tomēr kādu reizi izbrauc ar?

Uzkāpju pa reizei, taču tie nav saucami par treniņiem, vispirms jāsaved kārtībā veselība.

Lai gan pašam bija sacensības, sekoji līdzi Milānas un Kortīnas spēlēm?

Skatījos diezgan daudz. Vienmēr patīkami par mūsējo panākumiem.

Latvijā liela ažiotāža bija par ukraiņu skeletonista Heraskeviča diskvalifikāciju. Kā tu uz to skaties?

Protams, tas bija ļoti jocīgs lēmums. Cilvēki saka, ka sports nav politika, bet tās ir muļķības, sports ir ļoti politisks, lai kā mēģinātu no tā izvairīties. Ne tikai sports, bet jebkura cilvēka dzīve kaut kādā ziņā visiem ir saistīta ar politiku, valstu interesēm un lobijiem. Tas, ka Starptautiskā Olimpiskā komiteja (SOK) saka, ka olimpiāde nav tā vieta, kur iesaistīt politiku, tad tā galīgi nav šā brīža realitāte. Viņi patiesībā ar šādu lēmumu paši parādīja savu politisko nostāju, jo vieniem ļauj izteikties, otriem ne. Protams, manā skatījumā būtu lieliski, ja Heraskevičs varētu startēt tā, kā bija iecerējis, tāpēc žēl, ka tā notika.

Šobrīd viss liecina, ka Losandželosas olimpiskajās spēlēs okupantu valstis varēs startēt zem sava karoga...

Jā, tā diemžēl izskatās. Es šobrīd varbūt to neredzu tik ļoti, bet tas drīzāk ir mans naivums vai manas cerības, ka tā nebūs, bet uz to velk, ka arvien vairāk un vairāk ļauj šiem sportistiem atgriezties ne tikai sacensībās, bet arī zem sava karoga. Redzēsim, kā būs, līdz Losandželosai ir salīdzinoši tālu, tajā pašā laikā mums kvalifikācija sākas jau nākamgad. Pieņemu, ka citos sporta veidos tā jau ir sākusies. Viens no iemesliem, kāpēc Parīzē nebija tik daudz neitrālo sportistu, bija tāds, ka viņi nevarēja kvalificēties, bet ja viņiem ir iespēja par tikšanu sacensties no sākuma... Diezgan skumīgi.

Kādas vēsmas ir riteņbraukšanā, ļaus krieviem startēt zem sava karoga vai viņi paliks neitrālā statusā?

Ja godīgi, tad parasti UCI prezidents (Davids Lapartjēns) ir uz viena viļņa ar SOK, līdz ar to domāju, ja SOK sāks vērt durvis arvien plašāk vaļā, tad UCI sekos līdzi. Riteņbraukšanā augstākajā līmenī gan nav pārāk daudz tādu sportistu, daži ir mainījuši pases. Iespējams, zemāka līmeņa komandās neitrālo ir vairāk, bet pasaules tūrē daži.

Nesen bija ņemšanās starp Andoras riteņbraukšanas federāciju un tur dzīvojošajiem sportistiem par licencēm. Kas tur notika, un vai tevi tas arī skāra?

Pēc UCI noteikumiem, profesionālam sportistam licence ir jāņem valstī, kurā tas dzīvo, līdz ar to mana licence Andorā ir bijusi jau vairākus gadus. Problēma radās, jo vietējā federācija izlēma, ka visiem tagad ir jāveic iemaksa 8000 eiro vērtībā, tāds kā depozīts, ko izmantot, ja ir izmeklējams antidopinga noteikumu pārkāpums. Absurds bija tajā, ka to depozītu pēc tam dabūtu atpakaļ nevis gada beigās, bet trīs gadus pēc sportista pēdējā līguma, tātad karjeras beigām. Tas bija kaut kāds kosmoss, mēs daudzi tam nepiekritām, tāpēc vienu brīdi man bija Latvijas federācijas izdota licence. 

UCI šie noteikumi arī nepatika, un pēc viņu spiediena Andora tos izņēma ārā, bet dubultoja licences cenu, kas tagad ir 1500 eiro. Par licencēm mēs, sportisti, maksājam paši no savas kabatas.

Tev pēc šīs sezonas beidzas līgums ar "Lidl-Trek". Vai notiek sarunas par jaunu līgumu, vai ir arī citi varianti?

Lēnām runājam par turpmāko sadarbību, bet nekas līdz galam vēl nav izlemts. Man patīk "Lidl-Trek", gribētos palikt, bet tajā pašā laikā, ja nāksies mainīt komandu, būs jāmaina. Interese no citām vienībām ir, neslēpšu, ka tas ir patīkami, jo nozīmē, ka mans darbs tiek novērtēts. "Lidl-Trek" mani ļoti apmierina, viņi šo gadu laikā man ir daudz uzticējušies, tāpēc es labprāt paliktu.

Ar tik spēcīga braucēja kā Ajuso atnākšanu komandas puzlē kaut kas mainījies?

Noteikti, jo ar viņu mēs lielajās tūrēs beidzot varam cīnīties arī par kopvērtējumu, kas līdz šim mums galīgi nesanāca. Iepriekš mērķis bija uzvaras atsevišķos posmos, uz ko arī gājām, bet tagad esam kļuvuši konkurētspējīgāki.