"Tā rāpojamā trenažiera lieta manā prātā tagad aizņem daudz laika, par to esmu sākusi domāt pat naktīs – kā ar kājiņām un rociņām cilvēks tur kustēsies, nostiprinās savu muguru un veselību," par saviem sekotājiem reiz solītās veselības stiprināšanas ierīces rūpnieciskas izgatavošanas sapni stāsta Inese Ziņģīte, netradicionālās ārstēšanās un veselīga dzīvesveida popularizētāja. 

Slavas zenītā ar pieprasītiem rāpošanas semināriem, pārpildītām rīvēšanās un pareizas elpošanas meistarklasēm Inese Ziņģīte bija pirms gadiem desmit. Viņa aizrāva vecus un jaunus, jo iedvesmoja ar pašas pārbaudītām metodēm un personīgo pieredzi – kā atlabt citu skatījumā bezcerīgās situācijās, piecelties no paralīzes gultas, izmantojot vienkāršus, ikvienam veicamus vingrinājumus, salikumā ar gribasspēku tos pildīt ikdienā.

Liktenim spītējot – tautā pazīstamais teiciens vistiešākajā veidā attiecināms arī uz Inesi. Pirmo muguras traumu un sekojošo paralīzi viņa piedzīvojusi agrā jaunībā, divdesmit gadu vecumā gatavojot akrobātikas programmu tolaik prestižam vingrotāju atlases konkursam. Pēc kritiena no vairāku metru augstuma sekojusi ārstēšanās bez rezultāta daudzu gadu garumā. Vientulība, pamestība, būtībā tālākās dzīves norakstīšana. Taču Inese nav padevusies, lasījusi visas pieejamās grāmatas par medicīnu un stipra rakstura cilvēkiem. 

Pati sapratusi, ka paralizētam ķermenim vajag uzlabot asinsriti, sākusi sevi knaibīt, masēt, rīvēt ar mazu dvielīti, līst uz vēdera un vēlāk rāpot.

Gluži vai neticamā atlabšana notikusi lēnām, caur sāpēm, asarām un pamestības dusmām.